Выбрать главу

Bet šoreiz. Rids tikai savilka lupas un neizpratne sarauca pieri.

-   Filostrats, - viņš atkartoja. - Ja nemaldos, neievērojams mu­su eras trešā gadsimta filozofs. Tas nav mans laikmets… kaut gan es atceros, ka viņš uzrakstīja Rodas Apollonija biogrāfiju, un viņš savukart rakstīja vera ņemamo dzejisko atstastu par Jāsonu un Argonautiem. Droši vien tāpēc Marinai bija vajadzīga Suda - lai uzmekletu viņu.

Grants savilka roku durē, cenzdamies savaldīties.

-    Nu, viņš diezin vai Marinu nolaupīja.

-   Ja viņš dzimis Lemnā, varbūt viņš kaut ko zināja par Hefais- ta kultu.

Abi samekleja bibliotekāru. Vecais priesteris sākuma uzlukoja viņus ar aizdomām, bet daži asi vardi no Rīda puses pārliecināja viņu atslēgt smagas durvis un ievest viesus pazemes dārgumu glabatava. Viņš atvēra lādi un nolika trauslo gramatu uz galda.

Rids trīcošu roku pieskārās sudraba gravīrai.

-   Jauna sieviete, kura šeit bija no rīta; vai viņa aplūkoja šo grā­matu?

Bibliotekārā šķidra bardele šķietami plīvoja tumsa, viņam klu­si pamajot ar galvu. Rids šķira cietās lapas; Grants apbrīnoja sī­kos burtus, tik kārtīgus kā mašīnrakstu.

-Luk.

Filostrats. Tēvs - Filostrats Veruss, sofists no hemnas. Viņš bija so­fists Atēnas un Roma, kad Severuss bija imperators, hdz Filipa valdīša­nai, viņš uzrakstīja: Deklamacijas; Apraksti (četras grāmatas); Tirgus laukums; Heroicus; Dialogi; Kazas jeb Par stabulēm; Rodas Apollonija dzīve (astoņas grāmatas); epigrammas; citi darbi.

-   Heroicus, - Rids atkartoja. - "Par varoņiem". Vai esat pazīs­tams ar šo darbu?

Bibliotekārs pamaja, klusēdams ielika Suda atpakaļ kaste un pameta glabatavu. Rids un Grants sekoja viņam līdzi uz lasīta­vu. Viņš netuvojas plauktiem un devas tieši pie sava galda. Aiz ta bija novietoti koka ratiņi, piekrauti pilni ar gramatam, ko vaja­dzēja aizvest atpakaļ uz plauktiem. Bibliotekārs vienu no tam no­cēla no kaudzes augšdaļas, plānu gramatu melna un sarkana iesējumā, un pasniedza to Rīdām.

Kad profesors gramatu atvēra, Grants juta piepeši uzvirmoju­šu mandeļu un rožu aromatu, krāšņu ziedu bibliotēkas izdegu­šajā tuksnesi.

-    To lasījusi Marina, - viņš ieteicās, iztēlodamies, ka viņas iesmaržinata plaukstas locītava berzējas pret lappušu maļam, tas šķirot. - Kas tas ir?

Rids pievilka sev krēslu un apsēdas pie galda, pētīdams lapas. Grants centas apvaldīt izmisuma pilno nepacietību, kas viņa vir­moja.

-     Tas ir stāsts par Trojas karu. - Rids pacēla skatienu. - Attie­cīgajam periodam tipisks literarais paņemiens: parādās kada ne­ievērojama "Iliadas" teļa regs un izstasta nogurušam ceļiniekam visu, ko I lomers uzrakstīja nepareizi. Tas ir pat atsevišķs literā­rais apakšžanrs antīka laikmeta beigu posma. Šim stāstām musu acis lielāku vērtību piešķir tas apstaklis, ka autoram bija dziļas zinašanas par I.emnas Hēfaista kultu.

Viņš gurdeni pasmaidīja, ieraudzījis Granta seju.

-   Jusu minējums bija pareizs. Spriežot pec priekšvārdā, Filos­trats bija Hēfaista kulta priesteris Femna. - Rids noņēma brilles un paberzēja acis. - Viņa priekšrocība bija nevienam citam nepie­ejamas zināšanas par kulta vēsturi un tās melnakajiem noslēpu­miem. Patiesībā ir pat izveidojusies domubiedru grupa, kas uz­skata, ka viss Filostrata darbs ir piebārstīts ar mistiskam divdomībām, ko pilnība izprast spej tikai kulta iniciētie; tie ir sle­peni vardi, kas parastam lasītajam šķistu pavisam nevainīgi. Bet tekstā ir kaut kas īpaši ievērības cienīgs. Viņš saka:

Bultu sulu slēpjas Melnujā jūru uz neapdzīvojamus daļas pusi, kas atrodas pa kreisi, kuģojot šis juras ieteka. Tā ir trīsdesmit stadijas guru, bet nuv plutāku par četrām. Uz tas aug papeles un gobus; daļa no tām suvvaļu, citas sastādītas noteikta raksta ap templi. Templis atrodas ne­tālu no Mejotus jūras (kus ieplūst Melnajā jūra), un tajā novietotas Ahil­leju un Helenus statujas, ko veidojušus Liktens dievības.

-    Kur ir ta Mejotas jura?

-   Tas bija grieķu dotais vārds tam, ko šobrīd mes dēvējam par Azovas juru. - Rids pieceļas un izņēma no plaukta atlantu, bet tas nepavisam nelīdzinājās nevienam atlantam, ko līdz šim bija izmantojis Cirants. Šķita, ka ta veidotāji bijuši piedzerušies: visi pazīstamie apveidi bija sakropļoti, un pat pazīstamam vietām doti nepazīstami vardi. Itālijā vairs nebija garais zabaks ar augsto pa­pēdi; ta vieta rēgojas strups, neveikls strādniekā zabaks. Ta bija pasaule, kadu to cilvēki reiz iztēlojušies.

Rids šķira lapas, un kontūras pamazam noskaidrojās. Aptu­venas līnijas kļuva precīzākās; krastus izroboja līči, amebam li- dzīgie kontinenti izaudzēja mugurkaulu, locekļus, piedekļus. Vē­lākās kartes bija drukātas, nevis vilktas ar roku, to apveidi bija modernajai pasaulei pazīstami. Tikai nosaukumi vel joprojām šķi­ta savadi un sveši.

-   Lūk.

Rids bija atvēris Melnas juras austrumu karti, kas datēta ar tūk­stoš septiņsimt divdesmit devīto gadu. Viņš norādīja uz vietu, kur Azovas jura pievienojas Melnajai jūrai.

-   Kimeru Bosfors. - Viņš papurinaja galvu, parmezdams sev kādu kļūmi vai nepilnību, par ko zinaja tikai viņš pats.

-   Kad Odisejs dodas ceļā, mekledams portālu uz I ladesu, Ki- merija ir pedeja valsts, kam viņš pabrauc garam, pirms šķērso Okeānu. Senie grieķi ticēja, ka kimerieši bijuši īsta tauta, kas dzī­voja vēsturiskajos laikos. 1 lērodots apgalvo, ka viņi mitinājušies aiz Melnas juras ziemeļaustrumu stūra. Pec viņa vārdiem, tos vi­sus velak nogalinājuši iebruceji, bet vārds dzīvojis talak…

-    …vietvārdos, - Grānts pabeidza. - Tie vienmer pazūd pede-

jie.

-   Tapec to deveja par Kimeru bosforu. Euxine Bosfors - mus- dienu īstais Bosfors - veda uz Melno juru no Marmora un Egejas juras; preteja pusē Kimeru Bosfors veda uz Azovas juru. Ja ne­maldos, mūsdienās to sauc par Kerčas šaurumu.

-    Un jums šķiet, ka tieši to uzzināja Marina? Ka Balta sala at­rodas kaut kur taja apvidu?

-Ta apgalvo Filostrats. Un "Odiseja" piekrit.

Grants uzmeta skatienu kartei.

-    Bet tur nav nekādu salu.

Viņā milža bezspēcīga niknuma vilnis; viņš aizcirta gramatu ciet.

-   Nolādēts! - Meklejot Marinas darba augļus, bezpalīdzība bi­ja nedaudz noplakusi. Tagad Grants atkal bija nokļuvis strupce­ļā. - Mums viņa jaatrod.

Rids uzlukoja Grantu noguruma pielijušam acīm.

-   Un ka jus grasaties to izdarīt pilsēta, kurā ir gandrīz miljons iedzīvotāju?

-   Varbūt versties pie policijas?

-   Visticamak, viņi mus iemetis cietuma. Mums pat nav pases. - Profesors skumīgi pašūpoja galvu un pieskārās Granta rokai. - Man ļoti žēl. Pabak pavēstīsim jaunumus Džeksonam.

-   Velns un elle. - Džeksons aizsvieda stikla pelnutrauku pari visai istabai. Tas caursita plāno sienu, atlēca no tas un nokrita uz paklaja. Visapkart traukam nobira pelnu plēksnes. - Tā ir ta­va vaina, Grānt.

-   Kapec? Ps viņu nenolaupīju.

-   Atjedzies taču. Neviens viņu nenolaupīja. - Džeksons nikns mēroja soļiem istabu. - Kopš pašas pirmās dienas viņa mus iz­spiegoja, sadarbodamas ar saviem krievu drauģeļiem. Kapec mes visu laiku uzskrienam viņiem virsū? Jo mums ir vieas un tas pats ceļojumu aģents? Ka viņi atrada jus I.emna? Kapec viņiem izde­vās atrast musu pēdas Atēnas - un ielauzties Sursela nama pus­stundu pec mums? Kā viņi tik ātri paradijās Čusku salā?

-Nezinu. Bet varu apgalvot, ka vainojama nav Marina. Viņa sešus gadus glabaja plāksni, nevienam par to nestāstīdama.

-   Droši vien nezināja, cik tā ir vērta. Sasodīts! Nevajadzeja vi­ņai uzticēties. Vašingtona sakuls manas olas omletē, kad to uzzi­nās.