Mašīna piebrauca pie vārtiem dažas minūtes pirms pusnakts. Neizslēdzis dzinēju, vaditajs izlēca ara un skriešus metas atvērt aizmugurējās durvis. Ilga brauciena laika no Jeruzalemes viņš bija uzzinājis, ka šis pasažieris necieš kavēšanos.
Atskanēja strupa pavele:
- Gaidiet šeit. Es drīz atgriezīšos.
Tumsu šķēla gaismas stars, un jau pēc brīža vārtos paradijas gaišmatains vīrietis virsnieka formastērpa, roka turēdams lapu.
- Leitnants Kargils, ser.
- Labvakar. - Viesis nenosauca savu vardu un ari nesatvēra plaukstu, kas bija neveikli izstiepta uz priekšu, it ka svārstīdamās starp rokasspiedienu un militāru salutešanu. - Vai jums šeit nav elektrības?
- Diemžēl pecpusdiena salūza ģenerators. - Kārgils šķietami alka izpatikt viesim; viņš vel nebija atklājis, ka Mjuira gadījuma tas ir veltas cerības. - Kads bija jusu ceļojums, ser?
- Nolāpīti pretīgs. - Mjuirs sekoja Kargilam cauri vārtu arkai, tālāk pa velvetu koridoru un beidzot lauka pagalma, kas bija kļuvis par mājvietu angaru kolonijai. - Vai esat pēdējā laikā viesojies Jeruzaleme? Mūsu cienījamie valdības viri pārvērtuši pilsētas centru par kaut ko līdzīgu miniatūrai Birkenavai un ieslegušies iekša. Paslepušies aiz dzeloņstieplēm. Un tik un ta nav pasargati no tiem sasodītajiem Irgun partizāniem. - Viņš riebuma papuri- naja galvu. - I.abi, vienalga. Vai mūsu vīrs vel ir šeit?
Piepešās temata maiņas izbrīnīts, Kargils bridi kavējās atbildēt.
- Es viņu pārvedu uz pratinašanas telpu. Mēs gan droši nezinājām, cikos ieradisieties, tapec viņš tur sež jau vairākas stundas.
- Lieliski. Viņam bijusi iespeja nedaudz pamarineties. Spriežot pec personas lietas, šis puisis ir ciets rieksts. Kara radījis visādus varoņdarbus. Dabūja pat Izcila dienesta ordeni, un tos neizsniedz par tualešu rakšanu.
- Vai tiešam? - Kargils pārsteigts vaicaja. - Tadi vīri parasti nepārdod ieročus cionistiem.
Mjuirs iesmejas.
- Pagaja trīs mēneši, kopš viņam pie krūts piesprauda medaļu, un viņš pazuda. Dezerteja. Šis Granta kungs ir sarežģīts cilvēks.
Viņi nonāca pagalma talakaja stūrī, kur vecam stallim bija uzlikts skarda jumts un ierīkotas tērauda durvis. Kargils tas atslēdza.
- Vai jums būs nepieciešama palidzība, ser? Varu pasaukt dažus seržantus…
- Ne, paldies. Gaidiet šeit gadījumam, ja kaut kas notiks. Vai esat bruņots?
Kargils pieskaras ieroča makstij.
- Turiet to gatavība. Ja kads grib iznākt lauka pa šim durvīm, pirms tam divas reizes nepieklauvējis no iekšpuses, atklājiet uguni.
- Vai jums tiešam šķiet… - Kārgila sejā atplaiksnija šausmas.
- Es jau teicu, ka viņš ir sarežģīts cilvēks.
Durvis nograbedamas aizcirtas Mjuiram aiz muguras. Kamera tāpat kā viss parejais šaja cietoksni bija savads veca un jauna sajaukums: viduslaiku mura sienas papildinatas ar dzelzs jumtu un steidzīgi salietu betona grīdu. Tapat ka viduslaikos to ari tagad apgaismoja uguns - šoreiz Kolmena lampa, pakārta pie sijas. Telpas vidu pie tērauda galda bija nolikti divi koka krēsli, pavērsti viens pret otru, un tur sēdēja Grants, kura laba roka ar dzelžiem bija pieslēgta pie galda kājas.
Mjuirs brīdi pētīja ieslodzīto. Personas lieta ievietotā fotogrāfijā bija desmit gadus veca, bet nebija iespējams secināt, vai šis laiks Grantam kaitējis vai ne. Protams, viņš bija novecojis - tapat kā vairums viru, kas palika dzīvi pec kara. Granta gadījumā parmai- ņas nebija ne labas, ne sliktas. Viņam bija rētas - viena no tam ka čūska vijas pa kreisas rokas apakšdelmu no elkoņa līdz plaukstas locītavai - un grumbas mutes un acu kaktiņos, bet tas nemainīja pašu seju. Šķita, ka gadi ķērušies pie jauna vīrieša fotogrāfijā un gluži vienkārši ievilkuši asakas līnijas, padarījuši attēlu skaidraku. Pat pieķēdēts pie galda, viņš tik un ta pamanījās bezrūpīgi atgazties krēsla un veltīt Mjuiram saju, ironijas piesātinātu smaidu.
Mjuirs atšķīra piezīmju grāmatu un saka lasīt.
- Grānts K.S. Dzimis tūkstoš deviņsimt septiņpadsmitā gada oktobri Daremas grāfiste. Izglītību guvis… vieta, kas nav ņemama vēra. Pametis skolu trīsdesmit ceturlaja gada. Pārcelies uz Dien- vidafriku, pēc tam uz Rodeziju. Daudz ceļojis pa Dienvidāfriku, stradadams par raktuvju izluku Kimberlija Dimantu kompānijās laba. baumots par saistību ar iedzimtajiem antibeļģiskajiem speķiem Kongo. Atgriezies Anglija trīsdesmit astotaja gadā, militārā izlūkdienesta savervēts, vēlāk pārcelts uz īpašu uzdevumu vienību. Aktīvais dienests Grieķijā, Ziemeļafrika, Balkanos un Padomju Savienība. Četrdesmit ceturtā gada jūlija saņēmis ordeni par izcilu dienestu; ta paša gada oktobri pēc incidenta Kreta netālu no Improsas pazudis, uzskatīts par dezertējušu. Velak para- das saistībā ar melno tirgu Londona; pec tam baumots par darbību Vidusjuras reģiona austrumos, tirgojot ieročus ta dēvētajai Grieķijas Demokrātiskajai armijai, Jrgun, Haganah un citiem cio- nistu pazemes elementiem. Atrašanās vieta šobrīd nezināmā. I ,a- bojums: atrašanas vieta šobrīd pie galda maza, netīra kamera pašā nekurienes vidu. Paredzama atrašanas vieta: ilga uzturēšanas Viņa Majestātes sagadatas telpas par ieroču piegadašanu impērijas ienaidniekiem.
Mjuirs aizcirta ciet piezīmju gramatu un atkrita tukšaja krēsla. Grants vērās viņam pretī, iepletis acis tēlotā apbrīnā.
- Vai ir vel kas?
Viņa balss sagadaja Mjuiram pārsteigumu. Kaut kur tas dziļumos viņš saklausīja ziemeļos auguša zēna raupjos patskaņus, bet tiem pari klajas tik daudzi citi akcenti un uzsvari, ka neko nevarēja skaidri secināt, šis virs bija visu tautību sajaukums.
- Tikai fakts, ka tirgotie ieroči izlaupīti no krātuvēm, kas bija paredzētas grieķu pretošanas kustības apbruņošanai kara laika.
Grants paraustīja plecus.
- Neviens tos neizmantoja. Fbreji lielāko daļu pēdējās desmitgades pavadījuši, lūkojoties uz ieročiem no bīstama gala. es nospriedu, ka viņi vismaz pelnījuši iespēju ar kaut ko atšaudīties.
- Tie ir musu ieroči. Un ar tiem šauj uz mums.
Grānts atkartoja neverigo, laisko plecu kustību.
- Mums? Manuprat, es vairs nepiederu pie ši kluba.
-Tapec nolēmi atriebties, pārdodot ienaidniekiem mūsu ieročus? - Mjuirs izpūta caur nāsīm nicinājuma pilnu dūmu mākoni.
- Mani interesēja tikai nauda.
- Tā laikam ir priekšrocība, strādājot judu laba.
(Irānis neatbildeja, bet ari nenovērsās.
Mjuirs piesita ar jaunu cigareti pie ziloņkaula etvijas.
- Lai nu ka, man ir pie kajas, ar ko tu nodarbojies šobrīd. Ks ierados parunat par Kretu un Džonu Pembertonu. - Viņš uzšķīla dzirksti. - Tu viņu pazini.
- Vai tiešam?
Grāntam izdevās saglabat neizteiksmīgu seju, bet Mjuirs bija vadījis pietiekami daudzas pratinašanas, lai spētu ielūkoties zem maskas.
- Krētā. Dienā, kad ieradas nacisti. Mes tevi sutijam meklet karali netālu no Knosās. Tu saskrējies ar Pembertonu. Pēdējais redze ji viņu dzīvu.
- Un pirmais redzēju viņu mirušu. Nu un?
- Tavā ziņojuma rakstīts, ka viņš pirms nāves atdeva tev pie- zīmju grāmatu.
-Un?
Mjuirs pārliecās par galdu. Cigaretes gailošais gals apstajas dažu collu attaluma no Granta sejas, un dumi plūda viņam acīs.
- Es gribu noskaidrot, ko tu ar to izdarīji.
-Atdevu viņa atraitnei.
- Pembertonam nebija sievas, asprati. Viņa nomira pirmā.
- Varbūt tā bija māsa. - Grānlam asaroja acis no dūmiem, bet viņš pal nepamirkšķinaja. Viņš ilgi lūkojas Mjuiram acis… un iepūta dumu mākoni Mjuiram tieši seja, turklāt tik pēkšņi, ka tas atravas. - Kā tev šķiet, ko es ar to izdarīju? Man nebija laika iet uz bibliotēku. Iemetu gramatu krūmos un devos meklet kadu nacistu, ko nogalinat. Ja lasīji manu atskaiti, tev zināms, ka man tas izdevās diezgan veiksmīgi.