- Man pie kājas tās vēstures gramatas. Kas rakstīts uz plāksnes?
-Ak ja, pareizi. - Rids pasniedza viņam papīra lapu. - Darba vel ir daudz, dažas konstrukcijas ir grūti saprotamas un vaira- kus simbolus man nacas uzminēt. Bet šis ir aptuvens uzmetums.
Džeksons un Grants pieliecas tuvāk lapai.
- Vai zināt, mēs esam pirmie cilvēki trīs tūkstošu gadu laika, kuri lasījuši šo valodu.
Krētas karulis veltīja akmeni labirintu pavēlniecei. Bet Dieviete turēja faunu pratu uz Kretas ļaudīm. Melnie kuģi ieradās Zakrosū un izņemu akmeni no lauvas mutes (alas?). Vadonis aizveda akmeni uz Kalēja templi Letnnā. Zinībās iesvuiditie izvilku metulu no akmens caur uguni un ūdeni un izkalu bruņas: divus lielu uizsurgus; ķiveri ar vaigu aizsargiem; bronzas krūšu bruņas; un vairogu no bronzas, sudraba, zelta un svina. Kluusidumi dievu vēlmēm, tie atdeva bruņas Varonim, kura darbi ir tulu zināmi…
(Nakamas divas rindas nav salasamas plāksnes luzuma deļ. Varam pieņemt, ka tajas atstastita Varoņa (Ahilleja?) nave un bruņu mantošana. - AK.)
… musu kapteinis, labais jūrnieks, zvērēja, ka nepaturēs tmfejas sev, bet veltīs tās Varonim. Klausot priesterienes vēlmēm, airetaji veda kravu talu uiz pasaules robežām. Viņi kuģoju gur krustu un šķērsoju upi. Drīz viņi nonācu svetaja osta, kur aug vītoli, papeles un selerijas. Kalna aiz ezera viņi uzcēla Nāves namu. Taja nolika dāvanas un dedzinātus ziedokļus, bruņus un vairogu, un vel daudzus kausus no zelta un sudrabu. Pēc tam tie kuģoju mājup un daudz piedzīvoja.
-Tātad mums tikai jānoskaidro, kuru upi viņi šķērsoja, un ja- sameklē tuvakais kalns.
- Vairuma avotu pieminētas upes saistībā ar balto salu, - Grants atcerējās. - Bet viņi nespeja vienoties, tieši kura upe ta bijusi. Dņepra, Dņestra, Donava…
- Un tie visticamak ir kļūdaini. Atcerieties, ka salai jabut kaut kur blakus Kerčas šaurumam un Azovas jūrai.
Džeksons izbrīnīts pacēla skatienu.
- Vai es kaut ko palaidu garam?
- Ps jums paskaidrošu velak, - Rīds apsolīja. - Pagaidām mums vajadzētu atrast kadu karti.
- Man istabā ir "Pilota ceļvedis", ko mes izmantojām, lai atrastu Čusku salu.
Grants atnesa gramatu, kurai vaka bija ielocīta karte. Viņš to izplāja uz gultas un ilgi pētīja. 1,mijas šūpojās un saplūda par- gurušo acu priekša - bet viens nepatīkams fakts bija skaidrs.
- Tur nav nekādu salu. Nav pat upes.
- Jabut, - Rids iecirtas. - Visiem tekstiem ir tikai viens kopīgs apgalvojums: ka netālu no Baltas salas ir upe. Tas ir pats galvenais: ka ceļotājiem jāšķērso Okeāns, lai tiktu uz viņpasauli.
- Man šķila, ka viņi kuģo pa juru, - Grants iebilda. - Jura nevar šķērsot upi. To var šķērsot uz sauszemes no viena krasta uz. otru. Ja vien tas nenozīmē, ka viņi kuģojuši garām upes ietekai. Bet tādas nav… kas noticis?
Viņš apravas, ieraudzījis, ka Rids uz viņu skatas - un nevis parastaja neiecietībā, bet gan ar patiesu apbrīnu acis.
- Luk, jusu atbilde.
- Ka, ludzu?
- Pacentieties lūkoties uz to ar Odiseja acīm. - Rīdām runājot, šķita, ka vecums un nogurums viņa seja pagaist kā nebijuši. - Viņš vedis savu vērtīgo kravu no Trojas kaujas lauka caur Dardane- ļiem un Bosforu līdz Melnajai jūrai. Viņš kuģojis gar krastu, jo toreiz. neviens uzdrošinājās iziet atklata jūrā, bet pat šis ceļš ir pilns briesmu. Viņa kuģiem uzbrukuši kanibāli un vētras. Viņš līdzinās Marlovam no "Tumsas sirds", kurš pametis pasaules malu un ieklīdis ballaja tukšuma aiz. kartes robežām. Viņš tiek garam Kimeru zemei, un tur, tieši tajā vieta, kur tai jābūt, paradas upes ieteka. Un tā nav parasta upe: tā ir milzu upe deviņu judžu platuma un, lūkojoties pret straumi, ta stiepjas bezgalība. Okeāns.
Grants sāka saprast, par ko profesors runa.
- Šaurumi.
- Straume, kas plūst no Azovas juras uz Melno jūru, izskatās pēc milzīgas upes. Un viņi galu gala ieraudzītu tieši to, ko gaidīja. Viņi šķērsoja savu upi. - Rīds pieversās kartei un pielika pirkstu pie šauruma austrumu malas. - Un šeit, pasaules tālākaja mala, viņi atrada Balto salu. Tai jābūt īstajai vietai.
- Jābūt? - Džeksons atkartoja. - Pirms trim dienam man teica, ka tai jābūt Čūsku salai. Mes gandrīz dabūjam vienvirziena biļeti uz Sibīriju, noskaidrojot, ka pieļāvām kļūdu.
- Mes balstijamies uz nepareiziem tekstiem. Filostrats ir kaut kas cits; svētā debess, viņš taču bija Hēfaista priesteris Lemna. Un viņa atstasts sakrīt ar Homēra vārdiem.
- Protams, - Džeksons kodīgi atcirta. - Viņš droši vien turēja uz galda Homēra darbu, rakstīdams savu grāmatu.
- Heroicus savā būtība ir apzinats mēģinājums "labot" Homēru. Filostrats dižajam dzejniekam nepiekrita, ja vien nejuta, ka tas jadara; tas runāja pretī viņa literārajiem mērķiem. Ja Filostrats ielika šos vārdus, viņš acīmredzot kaut ko zināja.
- Varbūt viņš nezināja pietiekami, - Grants prātoja. - Tas nemaina faktu, ka gar krastu austrumos no Kerha šauruma nav nevienas salas.
Rīds apklusa.
- Ka butu ar pašu šaurumu? - Džeksons novecināja roku pār karti vieta, kur sastapas abi zemes gabali, kas veidoja šaurumu. Rietumu puse izskatijas diezgan viendabīga, bet austrumu strele līdzinājās kožu saēstam auduma gabalam; tā bija tik pilna ar ezeriem un lagunam, ka ūdens bija vairak neka zemes. - Viss tas nostūris izskatās pec salu ķēdes, kas netīšam savienota kopā.
- Šeit rakstīts, ka visas salas ir zemas un purvainas, - Grānts atbildēja, ielūkojies "Pilotā". - Plāksnē ir pieminēts kalns.
- Un tur rakstīts, ka viņi pakuģoja garam upei. Ja tas zemes gabals kādreiz tiešām bijis sadalīts pa salam, tas izskatītos pec salām Okeāna, tas ir, jau iekša šaurumā. Mums jālūkojas talak uz austrumiem.
- Tur nav nekādu salu, - Grānts atkartoja.
- Varbūt tā nemaz nav sala.
Abi virieši skatijas uz Rīdu, it ka viņš bulu zaudējis prātu. Profesora izspurušie mati un mežonīgās acis darīja šo iespeju vel ticamāku.
Džeksons ierunājās, ļoti leni un rūpīgi izteikdams katru vardu.
- Vai jus gribat sacīt, ka pēc visiem šiem pūliņiem Baltā sala patiesība nav sala?
Rīdām pietika godaprata savilkt seju vainīgā grimasē - kaut gan Grants manīja, ka tā ir tikai maska, automatiski uzmesta virsu, kamēr tās aizsega drudžaini darbojās prāts. Viņš sāka šķirstīt piezīmju gramatu.
-1 ,uk! Vai atceraties "Hrestomātiju" Atēnas?
-Zudusi poēma. Homēra turpinājums.
- Nu, Prokla veikts kopsavilkums, ja. Pec Ahilleja nāves "tie nogulda Ahilleja augumu. Viņa mate, juras dieviete Tetida, ierodas muzu pavadībā un sero pie dela līķa. Pēc tam ta izceļ dēlu no sarta un aiznes viņa augumu uz Balto salu"?
- Nekas no ta visa neapgāž teoriju par salu, vai ne?
Rids izlikās to nedzirdam.
- Grieķu vardi, ko Prokls izmanto, aprakstot Balto salu, ir -
Ijeukin nison.
- Ko tas nozīmē?
- Leukin ir balts, nison - sala.
Džeksons izmisuma pacēla acis pret debesim.
- Un kāda tam jēga?
- Noteiktos gadījumos vārds nison var nozīmēt ari "pussala". Piemēram, citviet episkajā ciklā Peloponesas pussalu sauc par nison.
- Kapa: gan? Vai tad viņiem nebija īpaša varda pussalai?
- Grieķu dzeja ir metriska, tas ir, vārdiem jāietilpst noteiktā sil- labiska ritma. Ir vārdi, kas nekad neiekļaujas ritma, un viens no tiem ir chersonesos jeb pareizais pussalas apzīmējums. Tatad prozas rakstnieks var to izmantot, bet dzejnieks - nekada gadījumā. Viņam jāmekle sinonīms, kas atbilst ritmam.