Rids viņam pievienojās. Pat šeit, Padomju Savienībai piederoša krastā, profesors bija ģerbies kārtīgā uzvalkā, veste un aplicis kaklasaiti. Vienīgā piekapšanas praktiskiem apsveramiem viņa apģērba bija melnie armijas zabaki, kas uzkrītoši rēgojās zem tvī- da bikšu starām.
-Ap varoņu tempļiem vienmēr zaļoja kupli koki un krami, lika uzskatīts, ka tas pierāda varoņa klātbūtnes auglību.
-Toties nepalīdz templi atrast.
Rids neatbildeja. Viņš lūkojās uz vientulīgo krastu, drūmajam klintīm, tumšajam debesim, želi klaigajošajiem putniem un oļiem, kas grabēja ka kauli.
Bet, kad ar kuģi tu būsi jau pari Okeāna straumei,
Redzēsi lezenus krastus un tuvu Persefones birzis,
Papeles augstas visapkārt un vītolu zarus bez augļiem,
Stājies šai vieta ar kuģi pie dziļā Okeānu krasta,
I'uduļ put dodies ar steigu uz Aīda smacīgām mītnēm.
- Vismaz izklausas, ka šoreiz esam istaja vieta.
Grānts izdzirda sev aiz muguras čerkstošus soļus. Viņš pagriežas un ieraudzīja Džeksonu.
- Kurp tālāk, profesor?
Rīds paraustīja plecus.
- "Odisejā" ir minēta upe. Laikam jau jāseko tai.
Viņi apgaja apkart lagūnas malai, brizdami caur sēkļiem un niedrēm, līdz sasniedza vietu, kur taja ieteceja upe. Kovaļska viri stenedami stiepa smago aprīkojumu; viņi bija paņēmuši līdzi ne tikai šautenes un mugursomas, bet ari kapļus, lāpstās, Bismatro- nu un sprāgstvielu lādiņus.
Džeksons sasniedza nelielu saliņu, ko veidoja salauzīti akmeņi, un pameta skatienu atpakaļ.
- Vai šai upei ir vārds?
- Homērs to sauc par Ahcrontu - bēdu upi.
Džeksons tēlota izmisuma pašūpoja galvu.
- Jus tiešām protat izvēlēties nosaukumus. Tikai nesakiet, kurp ta aizved; man patik pārsteigumi.
Viņi sekoja upes ceļam. C irants gāja pirmais. Nebija nekādās takas, nekada ceļa, kas izcirsts biezaja pameža. Šauraja ielejā koki auga tik cieši kopa, ka nebija apejami. Tie slēpa debesis, stiepdami zarus preti gaismai ka nolādēto rokas. Daudzus no maza- kajiem kokiem garakie sāncenši bija nožņauguši, bet tiem nebija vietas, kur krist. Pat miruši tie palika stāvam ka melni, trūdoši liķi. Vienigais veids, ka tikt šim biezoknim cauri, bija pārvietoties gar upi, lecot no akmens uz akmeni, un dažbrīd ari brist pa ūdeni. Par laimi, tas nebija dziļš un vairak līdzinājās strautam, nevis upei, tapec ūdens nekad nešļācas augstak par ceļgaliem. Tik un ta vīriem nācās vairīties no augiem. Liānas karajas no augstajiem kokiem ka čūskas un ķeras viņiem matos, bet ūdeni pusiegrimuši celmi un zari gaidīja iespēju viņus paklupinat.
Nebija gandrīz neka cita, ko redzēt, vienīgi ūdens un mežs, bet ar laiku Grāntam radas iespaids, ka ieleja kļūst šauraka. Zeme bija stavaka, straumes ātrums pieauga. Priekša skanēja straujš troksnis, kas šķietami lidinājās virs kokiem. Viņš nonaca neliela ūdenskrituma pakaje, kur putoja un burbuļoja ūdens, un pacēla skatienu. Priekša starp kokiem, kas veidoja tādu ka gleznas rāmi, vidēja klintis un debesis.
Troksnis bija kļuvis par vienmērīgu rēkoņu. Grants pārrāpās pari vel pēdējiem akmeņiem, nepievērsdams uzmanību ūdenim, kas šļacas viņam pari, izmērcējot kreklu un bikses. Viņš pilēdams apstajas paša augša, notupies uz plakana akmens.
Grānts bija nokļuvis ielejas augstakaja punkta. Mežs stiepās tālāk abas puses un izliecās, lai sastaptu klintis, kas savukart izliecas tam pretī. Apaļo tukšumu, kas izveidojās vidu, pildīja plašs baseins, ieplūzdams upe. Ezera virsma bija melna un nesatraucama, tikai klinšu pakaje ta burbuļoja un putoja zem ūdenskrituma, kas gāzās lejup.
Džeksons un Rids uzrāpās Grantam blakus, saspiedušies uz akmens kā kuģa avarija cietušie uz plosta. Kovaļskis un ta viri pacietīgi gaidīja leja.
- Ko tagad?
Rids lūkojas uz ūdeaskritumu.
- Homērs apgalvo, ka mums jānonāk vieta, kur upei pievienojas vel divas straumes.
- Ka tas sauc? Sāpju upe un Ciešanu strauts?
- Ne. Uguas upe un Žēlabu upe.
- Man tiešam žel, ka es vispār pajautaju.
Grants izvilka no somas plāksni un iztina to no audekla, cenzdamies pasargat dārgo relikviju no ūdens šļakatam.
- Šī vieta līdzinās abam straumēm attēla. Ja vien tas nav kalna kontūras. Kas sakāms bismatronam?
Džeksons norāpās leja pie juras kājniekiem. Grants skatijas, ka viņš izņem bismatronu no kastes un ieslēdz. Ūdens troksnis apslāpēja skaņu, ko radīja aparāts; adata tik tikko nodrebeja.
- Nekas daudz. - Amerikānis sarauktu pieri uzlukoja skalu. - Varbūt kaut kas. Mums laikam jaturpina ceļš. - Džeksons nora- dija uz klintīm, kas ieskāva ūdenskritumu. - Vai tur augšā mes varam tikt?
Grants to nopētīja. Uzdevums nebutu viegls. Klintis bija tikai piecdesmit pēdu augstas, bet baltais akmens šķita gluds ka ledus, pat neņemot verā smalko rasas kārtiņu no ūdenskrituma šļaka- tam.
- Protams, - viņš nevērīgi noteica. - Vai tev ir virve?
Paņēmis līdzi vienu no Kovaļska vīriem, Grants aizbrida ap-
kart ūdenskritumam. Pārējie viņu vēroja no ezera talaka gala. bija grūti pat pietuvoties klints pakajei; šķita, ka tā atrodas dziļi zem ūdens virsmas, tapec trūka akmeņu, uz kuriem kapt. Nonācis vieta, kur apvienojās klints un koki, Grants apstajas. Nebija nevienas vietas, kur nostāties - tikai dažas collas plats izcilnis, kas rēgojas no klints pamatnes vairaku jardu attaluma. Grants ielūkojas ezerā, bet redzeja tikai savu seju melnaja spīguli.
- Tik un ta jau esmu slapjš, - viņš nomurminaja, nometa mugursomu, pārmeta par plecu virves rituli un ielēca ūdeni.
Tas bija siltāks, neka Grants bija gaidījis, un šajā baseina stūri straume pat vilka viņu klat pie klints, nevis grūda tuvāk upei. Viņš aizpeldeja līdz izcilnim un uzrāpās uz ta, drebedams vēja. Klints slējās viņam preti stalta ka priede; viņš pat nevareja nostāties pilna auguma, nebaidoties kuru katru mirkli krist atmuguriski.
Viņš palūkojas uz kājnieku, kurš viņu vēroja no krasta.
- Novēli man veiksmi.
Kapšanas jautajumos Grānts nebija iesācējs. Būdams zēns, viņš stundām ilgi kapeleja pa krita zemesragiem Flemboro; pieaudzis viņš bija uzvilcies augšā pa tik daudzam sienam un klintīm, ka visas jau pat neatcerejas. bet šoreiz mestais izaicinājums bija cits. Klints virsma bija mīksta un viļņaina ka ada. Vienīga cerība kaut kur pieķerties bija izplesties ka ķirzakai, ķeroties pie nelielajiem izaugumiem klinti. Viņš varēja virzīties uz priekšu tikai collu pa collai. Kaut gan virsma nebija īpaši abrazīva, pirksti driz vien noberžas jeli. Piemirkušas drēbes vilka Grantu lejup, kaut gan vismaz krekls lipa klāt pie klints tapat ka viņa ķermenis. 1 )ažbnd šķita, ka tikai tas notur viņu gaisā.
Grants pameta skatienu lejup. Ta bija kļūda - ne jau tapec, ka viņš baidītos no augstuma; viņš ieraudzīja, cik nelielu ceļa posmu pieveicis. Grānts atkal pieversa visu uzmanību klintij un turpināja kāpt. Uz bridi nogāze nedaudz izliecās un kāpiens kļuva raitāks. Pec tam siena piepeši izliecās ta, ka nedaudz karājās Grāntam pari. Viņš nevarēja cerēt, ka tiks tai pari. Piespiedis vaigu pie akmens, viņš palūkojās apkart: ne, ari apkārtceļa nebija. Pabaja pusē šalca ūdenskritums, kas pēkšņi šķita apdullinoši skaļš.
Citas iespējas nebija. Atsperies pret seklajiem iedobumiem klinti, cik vien varēja, Grants metās uz augšu. Viņa plauksta triecās pret pārkāri; roka nodrebeja; pirksti sakļāvas - un sajuta šauru sabiezējumu akmeni. Pašā pēdējā mirkli. Tiklīdz viņš tam pieskārās, kaja zaudēja atbalstu. Viņš spārdījās, izmisīgi meklēdams vietu, kur pieķerties, bet zābaki tikai slīdēja pret klinti. Grānts mirkli karajas tukšumā, visu svaru balstīdams pret pirkstu galiem.