Выбрать главу

-    Homērs stasta, ka Odisejs runaja ar mirušajiem, notupies bedrē. Ja musu pieņēmums, ka šeit atrodams templis, ir pareizs, es pieņemu, ka mes to atradīsim kaut kur sev zem kājām.

-    Vai varam darīt vel kaut ko?

-    Varam izliet ziedokli mirušajiem. Homērs min pienu, medu un vīnu, kam seko miežgraudu kaisīšana.

-   Ser, paskatieties!

Viņi pavēras atpakaļ. Kājnieki bija attīrījuši jau trīs jardus ga­ru bedri, kas sniedzās līdz pamatiezim divu pedu dziļuma. Tieši pie klints akmeni bija iecirsts četrstūris, ko pildīja melna zeme. Viens no kājniekiem iedūra taja lāpstu un spieda to lejup, cik talu vien varēja. Asmens iegrima iekša, neizdodot nekādu skaņu.

-   Šķiet, ta ir bedre, kas aizbērta ar zemi.

-    Rociet vaļa. Hs paņemšu… - Džeksons apravās. Ieleju pār­šalca klusa dūkoņa, it ka virs tās lidotu milzu kamene. - Velns un elle, kas tas bija?

Grants pacēla galvu, bet mākoņu sega bija parak zema, lai aiz tās varētu kaut ko saskatīt.

-   Varbūt nekas. - Tomēr viņa instinkti vēstīja ko citu. - Varbūt ikdienas patruļa. Padomju Savienībai Melnaja jura ir daudzas bā­zes.

-   Un kā vel. - Džeksons nemierīgs aplūkoja ieleju. - Kovaļski, savac savus vīrus un pārliecinies, ka mus nekas nepārsteigs no aizmugures. Grant, sac rakt.

Kovaļskis skriešus aizveda savus vīrus atpakaļ uz ūdenskri­tuma virsotni. Grants saka kapat bedre sabērto zemi. Šķita, ka ta ir šahta, kas izkalta akmeni, un bija tikai divas pēdas plata. Rakt bija grūti; no katras riekšavas, ko viņš izcēla, puse noslīdēja no lāpstās, pirms viņš paguva izņemt to no bedres.

Džeksons rosījās dažu pedu attāluma; viņš bija izcēlis no kas­tes Bismatronu un nometies ceļos tam blakus. Viņš nospieda slē­dzi. Grants dzirdēja, ka aparats iedūcās. Atskanēja statiska trok­šņa sprakšķis, kam sekoja strauja paukšķu virkne, it ka kaut kur tāluma mašīnai niķotos izpūtējs.

-   Velns, - Džeksons izdvesa. - Bismatrons darbojas ka traks. Mes esam pavisam tuvu. Ka sviežas?

Bedre Grantam pie kajam bija gandnz divas pēdas dziļa. Lāp­stā vairs nebija derīga; to nebija iespejams iedabūt iekšā kaut cik vērtīga leņķi. Viņš to izvilka arā, atbalstīja pret zemi un salieca katu, līdz tas veidoja pareizo leņķi attiecība pret asmeni. Tā jau bija labak; tagad iespejams izmantot lāpstu ka milzu liekšķeri.

Caurums kļuva dziļāks collu pa collai, bet beigas vel nebija manāmas. Grants jau tupēja uz ceļiem, virzīdams lāpstu augšup un lejup ka santehniķis, kas darbojas ar aizdambējušos tualeti. Pat šadi viņam tik tikko izdevās aizsniegt bedres dibenu.

Viņš iegrūda salocīto lāpstu mīkstajā zeme vēl reizi, pavilka uz savu pusi, lai izraustu augsni, un cēla to augšup. Ta nepakļā­vās, un Cirants gandrīz iekrita bedrē. Atguvis līdzsvaru, viņš pa­meta skatienu lejā. Lāpstās plakanais gals bija aizķeries aiz kaut kadas malas klintī; viņš redzeja tumšu plaisu starp zemi un ak­meni. Cirants iegrūda lāpstu atpakaļ un to nedaudz pagrozīja. Plaisa kļuva plataka; zeme iebira taja iekšā un nozuda neredza­mā tukšumā. Zem šahtas acīmredzot bija kaut kāds tunelis vai kambaris.

-   Vai tev ir kabatas lukturis?

Džeksons to paķēra no instrumentu kaudzes un pameta Gran­tam. Amerikānis un Rids pienaca tuvāk un skatijas Grāntam pār plecu, kad viņš iespidināja staru plaisa. Redzama bija tikai zeme un tumsa.

-    Pjam lejā, - Grants nomurminaja un apsēdas uz šahtas ma­las, karinadams kajas leja. Viņš pieskārās gurnam, parliecinada- mies, ka revolveris ir pie sāniem, un cieši satvēra lukturi. Un leca.

Trīsdesmit pirmā nodaļa

Granta kajas iegrima zeme cauruma dibena un lurpinaja slīgt lejup. Viņš pameta rokas augšup, apsegdams galvu, un ieslīdēja zem šahtas malas. Kritiens neapstājās, tieši otrādi - Grānts gri­ma arvien atrak. Veldamies un kūleņodams tumsa, viņš juta, ka bezpalīdzīgi krīt slīpi lejup. Visapkart bira zemes kukuržņi un sī­ki oliši, kas iekļuva aiz apkakles, ausis un mutē. Uzzibsnīja mir­klīgas šausmas, domājot, ka kritiens turpināsies mūžīgi. Jau na- kamaja brīdī viņš smagi atsitās pret kaut ko cietu un palika guļam. Viņam virsu bira zeme; ta sakrajas kaudzes ap pleciem, it ka gribēdama Grantu aprakt.

Viņš izspļava smiltis no mutes un bridi sēdēja, braucīdams no­brāztās rokas un plecus. No šahtas augšpuse plūda varga, izklie­dēta gaisma; acīm pierodot pie tumsas, viņš ieraudzīja raupjas klints sienas visas puses un akmens kāpnes, kas veda vēl talak lejup. Grants lēnam pieceļas.

Gaisma nozuda. Grānts izdzirda kliedzienu, būkšķi un pani­ka vicinātu roku švīkstoņu. Viņš nepaguva paiet mala; kaut kas smags noslīdēja lejup pa zemes kaudzi un ietriecas viņa. Kajas saļodzījās, Grants krita uz priekšu un noveļas leja pa kāpnēm.

-   Grānt? Vai tas esat jus?

-    Rīd? - Grants apstajas un riskēja atvērt acis. Šķita, ka vis­maz viena riba ir ielauzta, un potīti plosīja sāpes, par kuram ne­bija laika domāt. - Jēzus, nakamreiz pakliedziet, pirms lecat tum­ša bedre.

Rids apdullis pieceļas un nedrošam kajam aizstebereja Gran­tam pretī. Tiklīdz viņš bija pagajis nedaudz nostāk, caur šahtu izkrita vel viena ena un noveļas zeme.

-    Jēzus, Marija un Jāzep, - tumsa atskanēja Džeksona balss. - Tas viss patiešam ir Īsts.

Grants nospieda luktura slēdzi. Nekas nenotika; viņš acīmre­dzot kritienā bija to salauzis. Viņš nosvieda lukturi un izvilka no kabatas šķiltavas. Norasojušās sienas mirdzēja atklātas liesmas mestajā gaisma; ēnas viļņoja, G.rantam nesteidzīgi sperot soļus uz priekšu. Viņš uzmanīgi virzījās lejup pa seklajam kapnem. Tās gan bija neiedomājami senas, bet nebija ne apaļo malu, ne stiklai­nās virsmas, kas parasti paradijas uz veciem pakapieniem.

-    Izskatas, ka viesu nav bijis īpaši daudz, - aiz muguras at­skanēja Džeksona balss.

Tunelis beidzas pie biezas, ieslīpas arkas. Starp tās pīlāriem atveras melna rīkle, bet, tiklīdz Grants pietuvinaja šķiltavas ēnai pa vidu pīlāriem, no tumsas iznira neskaidri apveidi. Viņš atka- pās, pacēlis šķiltavas, lai to mesta gaisma apstarotu arkas rami. Ceļu aizšķērsoja smagas bronzas durvis. Metāls bija kļuvis zaļ­gani brūns, gadu rituma notraipīts, bet laja iestrādātie raksti vēl joprojām bija redzami. Augšup vijas divas milzu čūskas, bet stū­ros tupēja četri putni un lūkojas uz malām. Roktura nebija.

Grānts atbalstīja plecu pret plaisu starp abam durvju pusēm un grūda. Metals nokrakšķēja un saka lobīties; durvis ieliecas, bet neatvērās.

-    Uzmanīgi, - Rīds bridinaja. - Ja šis durvis ir tik senas, kā mums šķiet, to vērtība nav vārdos izsakama.

Grants soli atkapās un vērtējoši nopētīja durvis. Pirms Rids pa­guva iejaukties, viņš apsviedas apkārt un trieca papēdi pret tam. Me­tals plīsa, Rīds šausmas iekliedzās, un durvis atdalījās no senajam eņģem, krizdamas uz iekšu. Gaisa uzvijas putekļu mākonis, un gai­teni piepildīja šķindoša skaņa, bronzai atsitoties pret akmeni.

-   Jeziņ. Tu gan proti ierasties ar verienu. - Džeksons palauzās garām Rīdām un iespīdināja gaismas staru telpā aiz durvīm. - Ksam klāt. - Viņš pagriezās un uzmeta skatienu Rīdām. - Ap­sveicu, profesor. Jums izdevās.

Grānts spēra soli caur atvērtajām durvīm un apbrīnā lūkojās apkart. Nedēļām ilgi ši vieta bija redzēta tikai sapņos, noslēpu­mains kambaris, ēnās tīts. Lai ko viņš būtu iztēlojies, viņam ne prāta nenaca, ka tā šķitīs pazīstama. Un tomēr, sekojot Džeksona luktura staram, kas apstaigāja istabu, Grants nespēja atvairīt dī­vainu sajutu, ka jau šeit ir bijis. Templis bija gandrīz precīza Lem- nas svētvietas kopija - viena vienīga apaļa telpa, kuras mūrētās sienas cēlās augšup, veidojot bišu stropam līdzīgu kupolu aug­stu cilvekiem virs galvas. Grants prātoja, vai senajiem buvniekiem tiešam izdevies izgrebt visu svētnīcu klintī vai ari viņi pielāgoju­ši savam mērķim jau eksistējošu alu. Lai nu kā, tas bija apbrīno­jams meistarības paraugs, ko paveikuši no viņu civilizācijās tik tāli ļaudis.