- Homērs stasta, ka Odisejs runaja ar mirušajiem, notupies bedrē. Ja musu pieņēmums, ka šeit atrodams templis, ir pareizs, es pieņemu, ka mes to atradīsim kaut kur sev zem kājām.
- Vai varam darīt vel kaut ko?
- Varam izliet ziedokli mirušajiem. Homērs min pienu, medu un vīnu, kam seko miežgraudu kaisīšana.
- Ser, paskatieties!
Viņi pavēras atpakaļ. Kājnieki bija attīrījuši jau trīs jardus garu bedri, kas sniedzās līdz pamatiezim divu pedu dziļuma. Tieši pie klints akmeni bija iecirsts četrstūris, ko pildīja melna zeme. Viens no kājniekiem iedūra taja lāpstu un spieda to lejup, cik talu vien varēja. Asmens iegrima iekša, neizdodot nekādu skaņu.
- Šķiet, ta ir bedre, kas aizbērta ar zemi.
- Rociet vaļa. Hs paņemšu… - Džeksons apravās. Ieleju pāršalca klusa dūkoņa, it ka virs tās lidotu milzu kamene. - Velns un elle, kas tas bija?
Grants pacēla galvu, bet mākoņu sega bija parak zema, lai aiz tās varētu kaut ko saskatīt.
- Varbūt nekas. - Tomēr viņa instinkti vēstīja ko citu. - Varbūt ikdienas patruļa. Padomju Savienībai Melnaja jura ir daudzas bāzes.
- Un kā vel. - Džeksons nemierīgs aplūkoja ieleju. - Kovaļski, savac savus vīrus un pārliecinies, ka mus nekas nepārsteigs no aizmugures. Grant, sac rakt.
Kovaļskis skriešus aizveda savus vīrus atpakaļ uz ūdenskrituma virsotni. Grants saka kapat bedre sabērto zemi. Šķita, ka ta ir šahta, kas izkalta akmeni, un bija tikai divas pēdas plata. Rakt bija grūti; no katras riekšavas, ko viņš izcēla, puse noslīdēja no lāpstās, pirms viņš paguva izņemt to no bedres.
Džeksons rosījās dažu pedu attāluma; viņš bija izcēlis no kastes Bismatronu un nometies ceļos tam blakus. Viņš nospieda slēdzi. Grants dzirdēja, ka aparats iedūcās. Atskanēja statiska trokšņa sprakšķis, kam sekoja strauja paukšķu virkne, it ka kaut kur tāluma mašīnai niķotos izpūtējs.
- Velns, - Džeksons izdvesa. - Bismatrons darbojas ka traks. Mes esam pavisam tuvu. Ka sviežas?
Bedre Grantam pie kajam bija gandnz divas pēdas dziļa. Lāpstā vairs nebija derīga; to nebija iespejams iedabūt iekšā kaut cik vērtīga leņķi. Viņš to izvilka arā, atbalstīja pret zemi un salieca katu, līdz tas veidoja pareizo leņķi attiecība pret asmeni. Tā jau bija labak; tagad iespejams izmantot lāpstu ka milzu liekšķeri.
Caurums kļuva dziļāks collu pa collai, bet beigas vel nebija manāmas. Grants jau tupēja uz ceļiem, virzīdams lāpstu augšup un lejup ka santehniķis, kas darbojas ar aizdambējušos tualeti. Pat šadi viņam tik tikko izdevās aizsniegt bedres dibenu.
Viņš iegrūda salocīto lāpstu mīkstajā zeme vēl reizi, pavilka uz savu pusi, lai izraustu augsni, un cēla to augšup. Ta nepakļāvās, un Cirants gandrīz iekrita bedrē. Atguvis līdzsvaru, viņš pameta skatienu lejā. Lāpstās plakanais gals bija aizķeries aiz kaut kadas malas klintī; viņš redzeja tumšu plaisu starp zemi un akmeni. Cirants iegrūda lāpstu atpakaļ un to nedaudz pagrozīja. Plaisa kļuva plataka; zeme iebira taja iekšā un nozuda neredzamā tukšumā. Zem šahtas acīmredzot bija kaut kāds tunelis vai kambaris.
- Vai tev ir kabatas lukturis?
Džeksons to paķēra no instrumentu kaudzes un pameta Grantam. Amerikānis un Rids pienaca tuvāk un skatijas Grāntam pār plecu, kad viņš iespidināja staru plaisa. Redzama bija tikai zeme un tumsa.
- Pjam lejā, - Grants nomurminaja un apsēdas uz šahtas malas, karinadams kajas leja. Viņš pieskārās gurnam, parliecinada- mies, ka revolveris ir pie sāniem, un cieši satvēra lukturi. Un leca.
Trīsdesmit pirmā nodaļa
Granta kajas iegrima zeme cauruma dibena un lurpinaja slīgt lejup. Viņš pameta rokas augšup, apsegdams galvu, un ieslīdēja zem šahtas malas. Kritiens neapstājās, tieši otrādi - Grānts grima arvien atrak. Veldamies un kūleņodams tumsa, viņš juta, ka bezpalīdzīgi krīt slīpi lejup. Visapkart bira zemes kukuržņi un sīki oliši, kas iekļuva aiz apkakles, ausis un mutē. Uzzibsnīja mirklīgas šausmas, domājot, ka kritiens turpināsies mūžīgi. Jau na- kamaja brīdī viņš smagi atsitās pret kaut ko cietu un palika guļam. Viņam virsu bira zeme; ta sakrajas kaudzes ap pleciem, it ka gribēdama Grantu aprakt.
Viņš izspļava smiltis no mutes un bridi sēdēja, braucīdams nobrāztās rokas un plecus. No šahtas augšpuse plūda varga, izkliedēta gaisma; acīm pierodot pie tumsas, viņš ieraudzīja raupjas klints sienas visas puses un akmens kāpnes, kas veda vēl talak lejup. Grants lēnam pieceļas.
Gaisma nozuda. Grānts izdzirda kliedzienu, būkšķi un panika vicinātu roku švīkstoņu. Viņš nepaguva paiet mala; kaut kas smags noslīdēja lejup pa zemes kaudzi un ietriecas viņa. Kajas saļodzījās, Grants krita uz priekšu un noveļas leja pa kāpnēm.
- Grānt? Vai tas esat jus?
- Rīd? - Grants apstajas un riskēja atvērt acis. Šķita, ka vismaz viena riba ir ielauzta, un potīti plosīja sāpes, par kuram nebija laika domāt. - Jēzus, nakamreiz pakliedziet, pirms lecat tumša bedre.
Rids apdullis pieceļas un nedrošam kajam aizstebereja Grantam pretī. Tiklīdz viņš bija pagajis nedaudz nostāk, caur šahtu izkrita vel viena ena un noveļas zeme.
- Jēzus, Marija un Jāzep, - tumsa atskanēja Džeksona balss. - Tas viss patiešam ir Īsts.
Grants nospieda luktura slēdzi. Nekas nenotika; viņš acīmredzot kritienā bija to salauzis. Viņš nosvieda lukturi un izvilka no kabatas šķiltavas. Norasojušās sienas mirdzēja atklātas liesmas mestajā gaisma; ēnas viļņoja, G.rantam nesteidzīgi sperot soļus uz priekšu. Viņš uzmanīgi virzījās lejup pa seklajam kapnem. Tās gan bija neiedomājami senas, bet nebija ne apaļo malu, ne stiklainās virsmas, kas parasti paradijas uz veciem pakapieniem.
- Izskatas, ka viesu nav bijis īpaši daudz, - aiz muguras atskanēja Džeksona balss.
Tunelis beidzas pie biezas, ieslīpas arkas. Starp tās pīlāriem atveras melna rīkle, bet, tiklīdz Grants pietuvinaja šķiltavas ēnai pa vidu pīlāriem, no tumsas iznira neskaidri apveidi. Viņš atka- pās, pacēlis šķiltavas, lai to mesta gaisma apstarotu arkas rami. Ceļu aizšķērsoja smagas bronzas durvis. Metāls bija kļuvis zaļgani brūns, gadu rituma notraipīts, bet laja iestrādātie raksti vēl joprojām bija redzami. Augšup vijas divas milzu čūskas, bet stūros tupēja četri putni un lūkojas uz malām. Roktura nebija.
Grānts atbalstīja plecu pret plaisu starp abam durvju pusēm un grūda. Metals nokrakšķēja un saka lobīties; durvis ieliecas, bet neatvērās.
- Uzmanīgi, - Rīds bridinaja. - Ja šis durvis ir tik senas, kā mums šķiet, to vērtība nav vārdos izsakama.
Grants soli atkapās un vērtējoši nopētīja durvis. Pirms Rids paguva iejaukties, viņš apsviedas apkārt un trieca papēdi pret tam. Metals plīsa, Rīds šausmas iekliedzās, un durvis atdalījās no senajam eņģem, krizdamas uz iekšu. Gaisa uzvijas putekļu mākonis, un gaiteni piepildīja šķindoša skaņa, bronzai atsitoties pret akmeni.
- Jeziņ. Tu gan proti ierasties ar verienu. - Džeksons palauzās garām Rīdām un iespīdināja gaismas staru telpā aiz durvīm. - Ksam klāt. - Viņš pagriezās un uzmeta skatienu Rīdām. - Apsveicu, profesor. Jums izdevās.
Grānts spēra soli caur atvērtajām durvīm un apbrīnā lūkojās apkart. Nedēļām ilgi ši vieta bija redzēta tikai sapņos, noslēpumains kambaris, ēnās tīts. Lai ko viņš būtu iztēlojies, viņam ne prāta nenaca, ka tā šķitīs pazīstama. Un tomēr, sekojot Džeksona luktura staram, kas apstaigāja istabu, Grants nespēja atvairīt dīvainu sajutu, ka jau šeit ir bijis. Templis bija gandrīz precīza Lem- nas svētvietas kopija - viena vienīga apaļa telpa, kuras mūrētās sienas cēlās augšup, veidojot bišu stropam līdzīgu kupolu augstu cilvekiem virs galvas. Grants prātoja, vai senajiem buvniekiem tiešam izdevies izgrebt visu svētnīcu klintī vai ari viņi pielāgojuši savam mērķim jau eksistējošu alu. Lai nu kā, tas bija apbrīnojams meistarības paraugs, ko paveikuši no viņu civilizācijās tik tāli ļaudis.