- Protams, - Rids sacīja. - Man vajadzēja nojaust, ka varoņa kaps būs tieši šads. Klasiskais Mikenu tholos kaps. Kāpnes, pa kuram mēs nonācām, ir Jromos - svētais tuvošanas ceļš.
Luktura stars rotaļājās uz sienām. Akmeni nebija iecirsti gravējumi; zemākie līmeņi bija apmesti un nokrāsoti. Dažviet apmetums bija nolobījies; vietām freskas kropļoja melns pelejums, bet pārējais vel joprojām bija redzams, kaut izbalojis un neskaidrs. G.rants ka apreibis piegāja pie sienas un pacēla šķiltavas. Pat tuvumā attēli bija tik bāli, ka šķita neizmērojami tāli, it ka viņš uz tiem lūkotos caur zirnekļu tīkliem. Vairakas ainas bija identiskas Lemnā redzetajam: viri novaca ražu, uz pakalniem ganījās aitas, pie papeļu audzes bija piesiets vērsis. Grants redzeja ari kara ainas: garus kaujas ratus, kas steidzas pretī cīņai; pilsētas mūrus; kuģu rindu jūras krasta; vīrus ar vairogiem, tikpat augstiem kā viņi paši, un tie uzdūra ienaidniekus uz šķepiem.
Grants spēra soli tuvāk, gribēdams aplūkot zīmējumus, un viņa ka ja kaut ko paspēra. Viņš notupas un pielika šķiltavas liesmu pie sienas. Tās pamatne bija samesta liela drazu kaudze. Varbūt bija kritis apmetums vai akmeņi - bet, pat tikai iedomādamies par to, Grānts saprata, ka tas nav iespējams. Viņš pastiepa roku un pacēla vienu no šiem priekšmetiem. Caur netīrumu un putekļu garozu bija jūtams auksts, ciets metāls.
Viņš aizvēra šķiltavu vāciņu un iespieda gaismekli starp zobiem. Gaismas loks nozuda. Viņš sataustīja krekla malu, kas vēl bija mitra pec izpeldēšanās ezera, satvēra to un saka cītīgi berzt priekšmetu, ko turēja roka. Par ko tu sevi uzskati? Grānts domas sev jautaja. AlaJinu? Viņš izņēma šķiltavas no mutes un uzšķīla dzirksti. Džins neparadijas, bet no melnā akmens viņam pretī nemirkšķinādama veras zelta acs.
Grānts izbrīna to gandrīz nometa.
- Šurp! - viņš uzsauca un turpināja spodrināt savado priekšmetu, kamēr parejie skrēja klat; viņš paplašinaja skatienam atklāto zelta laukumu, līdz tas izpletās pa visu virsmu. Grants atklāja, ka tas ir kauss, biķeris ar augstu, apaļu osu gluži kā tējas tasei, un metala bija iestrādāti briežu un lauvu apveidi. Viņš pasniedza atradumu Rīdām. - Cik tas ir vērts?
Rids trīcošām rokam satvēra kausu kā tēvs, kurš pirmo reizi tur savu bērnu.
- Cena nav pat iedomajama.
Grānts paņēma Rīda lukturi un virzīja staru gar sienu. Kaudzē sakrauto dārgumu kalns pletās apkart visam kambarim. Tagad, zinādams, ko redz, viņš saskatīja atsevišķus apveidus: šķīvjus un bļodas, kausus, kroņus, statuetes un zobenus. Viņš centās iztēloties, ka tas viss izskatītos nospodrināts - pagānu zelta krātuve.
- Te ir vismaz pustonna mantu.
- Aizmirsti. - Džeksons atņēma Grantam lukturi un notēmēja to uz sienu, laizdams to pār virsmu saraustītam, nervozām kustībām. - Nav laika. Kur ir tas sasodītais vairogs?
Viņi nopētija telpu. Atšķirībā no svētvietas Lemnā šeit nebija altara, nebija gāzes liesmu riņķa, nebija cauruma grīda, caur kuru izrāpties kultā iesvaidītajam. Riņķveida siena stiepās uz priekšu gluda un viendabīga. Izņemot…
- I,uk. - Telpas tālakaja gala sienas izliekumu lauza iegrimušas durvis. Ceļinieki piesteidzas tam klat. Sarūsējušas metala kniedes līda ara no ramja, bet durvis, ko tas reiz turēja kopa, jau sen bija sabrukušas. Džeksons iespīdinaja gaismas staru nišā. Grants saskatīja nelielu kambari ar bagātīgiem griezumiem rotātām sienam; pēc tam skatu aizsedza Džeksona mugura. Amerikānis iegaja nupat atklātajā telpa.
- Uzmanīgi! - Rīds sagraba Džeksona piedurkni un parava nepacietīgo amerikani atpakaļ. Viņš noradīja uz zemi. Tūlīt aiz durvīm tieši Džeksonam pie kājām grīda bija izrakta apmēram trīs pēdas dziļa bedre. Džeksons pievērsa tai lukturi - un atspraga, skaļi ievilcis elpu. Bedres dibenā no zemes un putekļu kārtas lauka spraucas balli kauli.
- Tie taču nav… cilvēki? - Pat Džeksona vienmer drošā pašpārliecībā šķita zudusi.
Rids paņēma lukturi un apgaismoja bedri.
- Ja nemaldos, tas ir vērsis. - Stars uztvēra netīri bruņu ragu, kas bija paslejies uz augšu viena stūri. - Acīmredzot upurēts bridi, kad templis tika veltīts tā īpašniekam. Grieķu varoņu kulta bedre parasti pildīja altara funkciju.
- Ka viņi nodabūja vērsi leja pa šahtu? - Grants prātoja.
Trijotne apgaja bedrei apkart un beidzot spēra kaju kambarī.
Ta bija neliela telpa, bet gandrīz katru sienas collu klaja griezumi: medības, upuri, ciņas - pat pec trim tūkstošiem gadu akmeni iecirsta dzīve nebija zaudējusi mežonīgo spriegumu. Talakaja siena bija iecirstas divas nišas, starp kuram slējās milzīgs, apaļš medaljons, spiezdamies laukā no akmens. Nišās bija ievietotas…
- Bruņas! - Prieka iesaucies, Rīds pieskreja pie nišas un izcēla tās saturu. Viņš pacēla atradumu virs galvas, it ka gatavodamies sevi kronēt. Šadā poza nebija grūti saskatīt, ka ta reiz bijusi ķivere. To vainagoja savads, atslēgas forma izveidots piķis, bet apaļi vaigu aizsargi stiepās lejup kā zaķa ausis. Grants, nebūdams vēsturnieks, nodomāja, ka ta vairak izskatās pec ķeizara Viljama prūšu kavalērijas ķiveres, nevis stūrainajam galvassegām, kadas viņa iztēle piedevēja grieķu karavīriem.
- Un lielu aizsargi. - Rids piegāja pie otras nišas un izvilka no tās divus metala gabalus, kas izskatījās pec izdobtiem, uz pusēm pāršķeltiem baļķiem. - Tie sedza viņa kajas. Ahilleja kājas, - viņš piebilda, satraukuma tik tikko elpodams.
- Varbūt viņam vajadzēja valkat tos otrādi; tad vismaz papēdis butu pasargats.
- Bet kur ir tas noladetais vairogs? - Granta šķiltavas un Džeksona lukturis deva pietiekami daudz gaismas, lai varētu aplūkot visu nelielo telpu. Ja neņēma vera abus bruņojuma piederumus un kaulus bedrē, tā bija tukša.
- Varbūt tur leja?
Džeksons ielēca bedrē un ar vērša kaulu saka skrāpēt nost netīrumu kārtu, kas sedza grīdu. Grants nopētīja sienas, meklēdams plaisu vai iedobumu, kas norādītu uz slēptam durvīm vai vel kadu kambari. Neka. Viņa skatiens nemitīgi atgriezās pie liela, apaļa grebuma starp abam nišām. Tas bija apstrādāts daudz smalkāk neka pāreja telpa. Teli bija mazāki un raksti rupigak izgrebti - kaut gan zem melnajiem gadsimtu nosedumiem bija grūti kaut ko saskatīt. Jo ciešāk Grants ieskatījās, jo dzelžainaka kļuva viņa pārliecībā, ka šis veikums nav sienas sastāvdaļa.
- Tas nav grebums.
Grants nostājās tam pretī. Būdams tik tuvu, viņš red/cja katru atsevišķo apveidu: vīriešus un sievietes, ganus un arajus, likuma vīrus un tirgotājus, kareivjus un dievus - pasaules satilpinajumu neliela mērogā. Viņš paberza to ar roku un juta aukstu metālu caur krekla piedurkni. Audums kļuva melns - bet uz. virsmas viņam pretī caur netīrumiem mirdzēja zelta svedra.
Kambari parņēma nāves klusums. Džeksons izrāpās no bedres, sameklēja kabatas nazi un ievietoja asmeni tik tikko mana- maja sprauga starp vairogu un akmens sienu. Vairogs nevainojami piegulēja izgrebtajai ligzdai, bet pamazam un ļoti uzmanīgi Džeksonam un Grāntam izdevās to atbrīvot. Viņi nolaida vairogu zeme un atbalstīja pret sienu - pat diviem pieaugušiem vīriešiem tas šķita neizturami smags. Pec tam viņi atkapās gluži ka tā varenības atgrūsti un uzlukoja Ahilleja vairogu.