Trīsdesmit otra nodala
- Vai tas ir īstais?
Pēc tik ilgam pulem un zaudejumiem šis mirklis, kad viņi beidzot redzeja mekleto, šķita dīvaini neieverojams. Vairogs bija nevainojami apaļš, tikai malas nedaudz izrobotas; tas bija apmēram trīs pēdas plats un izliekts ka leca. Zem netīrumu kartas paslēptie raksti piešķīra tā virsmai nelīdzenu, gandriz dabisku izskatu ka koka miza. Grānts pratoja, vai tas jebkad izmantots kaujā.
- Kā mes to izdabūsim laukā? Šahta tas neietilps.
Džeksons bridi lūkojas uz Grantu un atkal pievērsās vairogam.
- Kaut kadai iespejai jābūt. Reiz taču to nonesa lejā, vai ne?
- Varbūt mums nevajadzētu to pārvietot.
- Ko? - Džeksons apsviedas apkārt, piekaldams Rīdām niknu skatienu. - Vai tu pēdējās trīs nedēļas krāci sava gulta? Mēs neie- radamies pieradīt kaut kādu stulbu teoriju, uzņemt bildītes, ko paradīt mājiniekiem, un laisties atpakaļ. Musu mērķis bija aizvest vairogu prom un izdabūt no tā metālu.
- Un atbrīvot Marinu, - Grānts atgadināja.
Džeksons brīdi šķita apjucis.
- Pareizi, jā. Marinu. - Viņš abam rokam satvēra vairogu un centas to pacelt. Pa pusei vilkdams, pa pusei nesdams smago nastu, viņš virzījās uz durvju pusi.
- "To, tverdams ar abējam rokām, nebulu cēlis tik viegli kads mirstīgais jaunekļa gados, kad i patlaban mums ļaudis," - Rids nomurmināja. Viņš palūkojas uz Grantu. - Vai jums līdzi ir pistole?
Grants izvilka revolveri un paradīja to Rīdām.
- Kapec jautajat?
- Ja Džeksona kungs spers vel kaut soli, lūdzu, nošaujiet viņu.
Grānts neticeja savam ausīm.
- Kā, lūdzu?
- Pajautājiet, ko viņš grasās darīt ar vairoga metālu, ja mums izdosies dabūt to lauka.
Džeksons veltīja viņiem tīra naida piesātinātu skatienu.
- Tu esi pratu zaudējis, vai? Liec ieroci nost.
Revolveris neizlēmīgi nošūpojas Grāntam roka.
- Profesor, kas jums prātā?
- Viņš mus kavē, - Džeksons nošņaca. - Gudrītis ir uz vienu roku ar krieviem.
Rids rāmi lūkojas parmaiņus uz abiem vīriem.
-Ja nemaldos, šim noslēpumainajam Sešdesmit pirmajam elementam ir vārds. To nosauca par prometiju.
- Ka jus to zināt? - Džeksons noprasīja. - Ta ir slepena informācijā.
-Jums nevajadzētu atstat šifrētus ziņojumus metajamies viesnīcas numura. Vai esat dzirdējis par Prometeju, Grant? Viņš bija titāns, kurš nozaga debesīm uguni un ielika to cilvēku rokas.
Grānts ilgi lūkojas uz Rīdu un uzmeta neticības pilnu skatienu amerikānim. Ta kajas bija noslēptas aiz vairoga un seja grima ena.
- Vai jūs gribat teikt… ?
Viņu partrauca troksnis aiz durvīm. Aizmirsis Džeksonu, Grants pagriezās un ieskreja atpakaļ lielaja kambarī. Tas bija daudz gaišaks nekā iepriekš - velvi pildīja sinepju dzeltena gaisma, apstarodama izkrāsotos kareivjus un dārgumus tiem pie kājām. Grants uz tiem pat nepaskatījās.
Viņa staveja dažu pēdu attaluma no ieejas un turēja paceltu laternu, tapec Grants redzeja viņas seju. Tā bija saskrapeta un notraipīta dubļiem; labo aci ieskava purpurkrasas zilums vietā, kur sagustitaji viņai droši vien iesituši, un mati bija sapinkati. Mugura viņai vēl joprojām bija tas pašas drēbes, kadas Grants viņu redzeja pēdējoreiz: balta blūze un melni, gurnus apkjaujoši svārki, saplēsti un netīri.
- Marina! - Grants metās sievietei klat. Viņa pacēla galvu un gurdeni pasmaidīja… bet viņas seja nebija prieka.
- Stat!
Skarbā, auksta balss ka patagas cirtiens atskanēja eja viņai aiz muguras. Nokļuvis jau telpas vidu, Grants apstajas, it kā saņēmis spērienu vēdera.
- Nomest ieročus. Citādi nobeigšu viņu tavu acu priekša.
l'a durvīm ienaca garš, kalsns stāvs. Zabaki skaņi klaudzēja pret akmens grīdu. Mugura viņam bija zaļš formastērps, kura epoletes greznoja pulkveža zeltītas svītras. Vaigi bija iekrituši, sirmie, plānie mati pieglausti pie galvas, vienigā acs iegrimusi tumsa. Otru sedza trīsstūrveida apsējs. Rokas viņš turēja automatu, kas bija pievērsts Marinai.
- I.ieciet zeme, - viņš atkārtoja, pārāvis ieroci uz abu pusi. - Tu un amerikanis.
- Pat nedoma, - Džeksons pavēlēja. - Viņa ir ar tiem uz vienu roku.
Grants pat neklausījās. Viņš skatijas uz Marinu un ieraudzīja aso izaicinājumu sievietes acis.
- Tu atceries, ko mes teicam kara laika, - viņa grieķiski ierunājās. - Nekādu kompromisu, nekādu maigu jutu.
- Tas bija musu karš. Šis… - Grants neko nejuta. Viņa muskuļi atteicās darboties. Kurčasovam aiz muguras parādījās citi viri un izklīda pa visu telpu - parak daudzi, lai tos varētu pārspēt. Visiem bija ierciči.
- Labi, - Grants neizteiksmīgi noteica. - Uzvarejat. - Viņš pieliecas un nolika revolveri uz grīdas.
Džeksons viņam aiz muguras vēl vilcinājās. Kurčosovs notēmēja automātu amerikanim pierē.
- F.s skaitīšu līdz trīs, Džeksona kungs. Pēc tam jūs nogalināšu. Odin… dva…
Grānts dzirdēja kolta būkšķi, atsitoties pret zemi.
Viņš pameta skatienu atpakaļ… un sastinga. Kambara tālāka- ja mala kads stāvs tumsā kustējās pa labi no durvīm. Viņš apspieda velmi izberzēt acis, to pazinis.
- Mjuir?
Mjuirs iznira no enu aizsega. Viņa sejā vidēja nepatīkams uzvaras smīns. Viņš izvilka no etvijas cigareti un to aizdedzināja.
- Ja gaidat, ka es jus glābšu, jums nāksies piedzīvot ļoti smagu vilšanos.
Kurčosovs pievērsās Mjuiram un paspieda tam roku.
- Lielisks darbs, biedri. Musu biedrs Staļins ļoti priecāsies.
- Kaviāru varēsim likt galda, kad vairogs bus nogādāts līdz Maskavai.
- Jeziņ, Mjuir, - Džeksons ieurba papēdi grīda. - Ir vārds, kas domāts tādiem mesliem ka tu.
Mjuirs ļauni pasmaidīja.
- Es vienmer esmu bijis neglabjams romantiķis.
- Vai tev vispār ir kada nojausma, ko viņi izdarīs ar vairogu?
- Nojausma? Ka tev šķiet, kapec mes vispār iekūlāmies šaja velna ķēpa?
Mjuirs pagriezās, jo caur gaiteni velve iesoļoja vēl viens ciemiņš. Tam ienākot lampas mestas gaismas ieloka, Grants pazina belziga strupo stāvu un salmu gaišos matus. Viņam mugura bija tas pats brūnais uzvalks, kuru Grants bija redzejis Atēnu bibliotēka. bet vācietis acīmredzot arī bija gūsteknis.
- Tas ir šeit? - Pat Belziga atbaidošaja balsi skanēja bērnišķīga apbrīna, vācietim laižot skatienu par milzīgo kambari. - Mein Gott, ist das schon. Vai atradāt vairogu?
- Tas ir tur. - Mjuirs noradīja uz dibentelpu. Šķita, ka krievs, vācietis un skots nolēmuši saziņai izmantot angļu valodu. - Uzmanieties, kad iesiet iekša.
belzigs aizsteidzas uz. mazo kambari, pa ceļam izķerot laternu Marinai no rokas. Viņš pieliecies iegaja pa durvīm. Izbrīna dvesiens atbalsojās zem plašās velves.
- Tas vel nav viss. - Mjuirs paņēma lampu no kāda krievu kareivja un apgaismoja melno kaudzi uz grīdas. Viņš pacēla kausu un pamētāja to rokas. - Tas viss gan izskatās pēc nevertigam drāzām, bet šajā telpa ir vairak zelta nekā Anglijas banka. Patīkama piedeva galvenajam edienam.
- Patiesi. Paies ilgs laiks, līdz visu aiznesīsim. Amerikāņi lika mums dārgi samaksat par ielejas ieņemšanu.
- Vai kads no viņiem palika dzīvs?
Kurčosovs nievīgi nošupoja galvu.
- Pat ne tie, kuri padevās. - Viņš pameta skatienu uz telpas centru, kur stāvēja Grants, Marina, Džeksons un Rids, saspiedušies kopā. - Ko darīsim ar gūstekņiem?