Mjuirs paraustīja plecus.
- Visi ir sadarbojušies ar britu izlūkdienestu, pat profesors. Kad tiksim līdz Maskavai, ļausim Ļubļankas pratinātājiem ar viņiem padarboties, noskaidrot, kas viņiem zināms.
Kurčosovs savilka lūpas un pamaja.
-Ja. bet vispirms vairogu. - Viņš noskaldīja kaut ko krieviski; divi kareivji nolika ieročus un skriešus metas uz dibentelpu. Grānts nopētīja ieročus. Parak talu.
Vīri atgriežas, stiepdami vairogu, belzigs tiem sekoja. Krievi pacēla vairogu ka sporta trofeju, ļaudami Kurčosovam to aplūkot.
- Tātad šis bija dieva Ahilleja vairogs. Pirmais varonis lielajā kara starp Austrumiem un Rietumiem. Tikai šoreiz uzvarējuši Austrumi. - Pulkvedis pārlaida pirkstus pār metālu un tos atra- va, it ka apdedzinājies. Viņš palūkojās uz Mjuiru. - Vai tas ir droši?
- Dievs vien zina. - Mjuirs izpūta elpu un skatijas, kā cigaretes dūmi kāpj augšup, atsitušies pret vairogu. - Tas japarbauda laboratorijā.
- Tad mums jāved tas prom.
Kareivji atnesa divas ar svinu izoderētas segas. Viņi ievīstīja vairogu tajas, uzvilka smago nastu augšā ar virvju palīdzību un iznesa to caur durvīm gaiteni. Grants taja visā noskatījās pavisam vienaldzīgi; Džeksons viņam blakus dusmas drebēja.
- Aizvediet gūstekņus, kamēr mes gatavojamies.
Palikušie sargi dzina visus četrus gustekņus uz dibentelpas pusi, paši palikdami krietni iepakaj. Tas jau gandrīz bija izdevies, bet kņada pie lielajam durvīm lika visiem apstaties. Belzigs un abi sargi bija atgriezušies, un vairogs bija pie viņiem.
- To nevar iedabūt caurumā, - belzigs paskaidroja.
Kurčosova seja atplaiksnija dusmas.
- Jāvar. Reiz taču to šeit ienesa, vai ne?
belzigs samekleja kabatas lakatiņu un notrauca sviedrus no pieres.
- Varbūt toreiz bija cita ieeja. Varbūt templi uzbuveja vairogam apkart, lai neviens nevarētu to aiznest. Lai nu ka, tagad tas neietilpst cauruma.
- Vai varam urbt? Padarīt to plataku?
- Te visapkart ir cieta klints trīs pedu biezuma, - Mjuirs atcirta. - To jus steiga neizurbsiet, vismaz ne bez īpašiem instrumentiem.
- Tad pardalīsim vairogu.
belzigs šausmas iebrēcās.
- Ne! Tas ir vērtīgākais vēsturēs atklajums, pierādījums, ka diženākais mīts pasaulē bijis īsts. Tas jāsaglaba, jānodod pētnieku rokās.
- Kapec? Hklidz biedrs Staļins bus to aplūkojis, mes izkausēsim vairogu, lai iegutu materiālus. Tikai tiem ir vērtība. - Kurčosovs ļauni iesmējās, redzot belziga izmisumu. - Vai vēlies runāt man pretī, biedri? Tev jācer, ka mes neizkausesim ari tevi.
Mjuirs klusi iesmējās.
- Man gan ir padoma cits jautājums. Vai tu varēsi to sadalit gabalos? Zem visas tās meslu virskārtās ir tīrs dzelzs kodols. Varbūt tu paķēri lidzi autogēnu?
Kurčosovs niknuma saviebās.
- Ne. - Viņš bridi domāja. - Tatad mēs netaisīsim vairogu ma- zaku; taisīsim caurumu lielāku.
- Es taču teicu, ka nevaram izurbt…
-Ar sprāgstvielu lādiņiem.
Kareivji nogrieza virves gabalus un sasēja gūstekņiem rokas aiz muguras. Krievi iegrūda viņus kambari un tur atstaja. Caur atvērtajam durvīm bija redzams, ka viņi apstrada lielo telpu, raus- dami dārgumu audekla maisos. Grants nespeja uz to skatīties, tāpēc pieversās Džeksonam, kurš bija atbalstījies pret sienu blakus bedrei.
- Ja jau visi esam laimējuši vienvirziena biļeti uz Maskavu, varbūt pastāstīsi, par ko ir runa.
Džeksons nopūtās.
- Tu tiešam vēlies vakara pasaciņu? Par lieliem vīriem ar spocīgiem ieročiem? Cik daudz tev zināms par atombumbu?
- Es zinu, ka neveļos būt tuvuma, kad ta sprāgst.
- Pareizi. Nu, šobrīd tu vari justies tikpat drošs kā pirms desmit gadiem. Atombumbu nav.
- Man šķita, ka amerikani tas taisa dučiem vien.
- Jā. Vismaz taisījām. Bet tas visas ir sakrautas liela čupā Ņumeksikas glabatava un sliktākaja gadījumā var noraut kadam daiktu. - Džeksons paliecas uz priekšu, lai nevajadzētu spiest sasaistītas rokas pie sienas. - Zinātne man ir tumša bilde. Es tikai zinu, ka radās problēmas. Ir kaut kāda reaktoru saindēšanās: ja rūpnīcas, kuras ražo bumbu degvielu, darbina parak ilgi, tās sabojājas. Turklāt mēs uzzinājām, ka jau pagatavotas bumbas nelīdzinās labam vīnam; tās neprot skaisti novecot. Tātad nevienam nav ne jausmas, vai musu glabātavas gulošās bumbas vel darbojas, un vairāk pagatavot nav iespējams, jo rūpnīca slēgta uz remonta laiku. Trūmens cenšas nobiedēt komunistus, un tēvocis Jo- sifs vel nav aizripinājis savus tankus līdz Parīzei tikai tāpēc, ka, viņaprat, mums gatavība ir liela kaudze bumbu, ko nomest uz Maskavu, ja viņš spers kaut vienu nepareizu soli. Bet šobrīd mums neka nav.
Grānts dziļi ievilka elpu, puledamies aptvert šos jaunumus. Viņš bija redzejis Hirosimu un Nagasaki ziņu filmās un ne pārāk labi izpratis tur notiekošo.
- Tatad šis Sešdesmit pirmais elements, šis prometijs… Tas var radīt atombumbu?
- Neviens to īsti nezina, jo neviens nav tadu brīnumu redzejis. bet aprēķini ir veikti. Tagad viss notiek ta. - Džeksons papurināja galvu, cenzdamies nokratīt sviedru lasi, kas bija iepilējusi aci. - bariņš ģēniju trīs gadus tup, ieslegušies istaba ar saviem lineāliem, un beigu beigās viņi izgudro ieroci. Hirosimas bumbu taču pat nepapūlejas parbaudīt, pirms nometa uz pilsētu. Galvenais, lai saskan visi aprēķini.
- Un Mjuirs to zinaja?
- Mjuirs zinaja, uz ko spējīgs prometijs. Viņš nezināja, kāpēc mums tas tik izmisīgi nepieciešams. Vismaz es ta ceru. Velns. - Džeksons atsita papēdi pret grīdu. - Netīrais mesls. Viņš mūs visus apmuļķoja ka mazus bērnus.
Rīds sakustējās sava vieta pie lalakas sienas.
- Vai tam ir kāda nozīme?
- Vai tam ir kāda nozīme? Es atvainojos, vai tu vispār klausījies, ko es teicu?
- Ļoti uzmanīgi. Jūs teicāt, ka Staļins baidas rīkoties, jo tic jūsu valsts atomieroču arsenala varenībai.
- Kas nemaz nepastāv.
- bet viņš to nezina. Jusu darbība šeit droši vien likusi viņam uzdot jautajumus, kapec jus tik izmisīgi dzenaties pec tik nedroša avota.
Durvis parādijas ena.
- Nolēmu apsveicināties ar seniem draugiem. - Tā bija Mjuira balss. Ūdeni izmirkušais krekls lipa viņam pie ādas, un viņš izskatījās kalsnaks neka jebkad iepriekš, gandrīz dzīvniecisks. Džeksona seja bija vērojams kaut kas tikpat zvērīgs; viņš šķita gatavs mesties Mjuiram virsu un saplosīt to gabalos. Automātā stobrs, kas vīdēja Mjuiram aiz pleca, lika viņam pārdomāt.
- Atkal gribi mus izspiegot?
- Vispār jau esmu aizgājis pensija. Ar prieku gaidu saulainu vasaras mājiņu proletariāta paradīzē.
- Cik ilgi tas jau turpinās? - Džeksona dusmas norima tikpat strauji, kā uzbangojušas. Palika tikai sakaves rūgtums.
- Kāds laiciņš ir. Universitātē man paradījās daži draugi. Jau toreiz mes redzējām, ka tikai krieviem pietiek dušas stāties pretī fašistiem. Vairaki jauni muļķi noskaloja savu dzīvi podā, krizdami dumji romantiska nave Spānija. Mes gribējām paveikt kaut ko tādu, kas tiešām mainītu pasauli. Gribējām viņiem palīdzēt.
- Ka palidzēt? Veidojot koncentrācijas nometnes? Rīkojot safabricētas liesas sedes? Piedaloties nepelnītu nāvessodu izpildē?
- Viņi izglaba pasauli, - Mjuirs atcirta. - Angļi, amerikāņi… mes visi bijām tikai otra plana aktieri. Viņi uzvarēja karu Austrumu fronte, izcīnīdami uzvaru dzīvību pa dzivibai. Vai zini, cik daud/i no viņiem gaja boja? Miljoni. Un tagad, lūk, ko jus visi cenšaties ar viņiem izdarīt. Vai zināt, kapec amerikāņi tik izmisīgi alkst iegūt Sešdesmit pirmo elementu?