Mjuirs piekala Džeksonam aukstu, jautajošu skatienu. Džeksons lūkojās grīda un aiz muguras plucināja virvi.
- Vašingtonas lielie vīri vēlas padarīt savus bijušos sabiedrotos par uzskatāmu piemēru pasaules acis. Sagādat krieviem vielu pārdomām. Ne jau Maskavu vai Berlīni… toties Staļingradu varētu. Pieradīt, ka viņiem ir pa spēkam tas, ko nevareja izdarīt nacisti.
- Tā butu varena izrāde, - Rids nomurminaja. - Un ko ar vairogu grasāties darīt jūs?
Mjuirs paraustīja plecus.
- Tas taču ir pats par sevi saprotams.
Grantu pārņēma nejutīgums - tas pats, kas viņam uzbruka Baltajos kalnos, mērķējot uz Alekseju un cenšoties nospiest gaili. Viņš lūkojas uz Džeksonu, kurš skatījas pretī ar aukstu izaicinājumu acīs, un pievērsās Mjuiram.
- Es pat nezinu, kurš ir sliktāks: tu vai viņš.
Džeksona seja bija skarba un nedzīva.
- Ja jau viņi dabūjuši vairogu, drīz tu to uzzināsi.
- Nekas nemainas, - Rīds noteica. Viņš ar galvas mājienu noradīja uz griezumiem, kas rotāja sienu, uz garo miniatūra cilvēciņu rindu, zirgiem, kaujas ratiem un ieročiem. Viena no šim zīmējumu plāksnēm divi kārotāji stāvēja starp bruņu kaudzi un kailu līķu kalnu. Cita vīrietis vilka sieviešu bariņu uz telts ieeju.
- Iespejams, - Mjuirs piekrita. - Bet nedomāju, ka nakamajā karā būs daudz varoņu, kuras apdziedās dzejnieki.
Sargs viņam aiz muguras kaut ko nomurminaja. Mjuirs pamaja un pagriezās, gatavodamies iet prom.
- Varbūt mēs vel tiksimies. Es tikai vēlējos jums visu paskaidrot veco labo laiku varda. Cera, ka tas nebija liels pārsteigums.
- Ne gluži, - Rids noteica. - Tu vienmer esi bijis draņķis.
Klusums nolaidās par šauro kambari ka putekļu karta. Ārpuse skanēja šķindoņa un būkšķi, kareivjiem vācot dārgumus, un šad tad kads skaļāk iesaucas. Džeksons iešļūca stūri prom no visiem parejiem un tēloja, ka guļ. Rids domīgi veras uz sienas grebumiem.
Grants pierapoja tuvāk Marinai.
- Vai viņi tev kaut ko nodarīja?
- Pavisam nedaudz. Tas nebija nepieciešams. Mjuirs jau visu viņiem bija pastāstījis.
- Ja mums izdosies tikt no šejienes laukā, es viņu nogalinašu.
Grants neredzēja Marinas seju, bet zināja, ka viņa smaida.
- Džeksona grimase brīdi, kad viņš saprata, ka Mjuirs strādā krievu laba… Tas gandrīz bija to vērts.
- Viņš smiesies pēdējais. - Grants pagriežas, lai varētu ielūkoties Marinai acis. - Tev ar šo visu nav nekada sakara. Varbūt tev izdosies viņus pārliecināt… Tavs brālis galu gala… Varbūt viņi noticēs…
- Nē. - Marina atspieda galvu pret sienu. - Pat ja tas butu iespējams, es tevi nepamestu.
- Mes kaut kā izkļūsim no šejienes.
- Tas neuzlabos jūsu izredzes, - no durvju puses atskanēja balss.
Gūstekņi visi ka viens pacēla skatienu. Durvīs staveja Belzigs. Viņš vairs nebija lepnais arietis, arheoloģijas iekarotājs, kads redzams senaja fotogrāfijā. Vācieša mugura bija saliekta un neveikli pašūtais uzvalks izcēla novārgušo augumu. Ap acīm bija ievilktas smagnējas grumbas.
- Vai atnāci par mums paņirgaties?
belzigs kaut ko pateica sargam un ienāca stūrainajā telpa. Viņš piegaja pie tālākās sienas un izcēla no nišas nosūbējušo ķiveri.
Viņš turēja to sev preti, it ka redzēdams sen mirušo seju taja, un klusi murminaja.
Grānts saspringa.
- Ko tu teici?
- Es vēlos piedāvāt savu palīdzību.
- Kapec?
Vācietis ar asu galvas mājienu noradīja uz durvīm.
- Vai jums šķiet, ka es esmu viens no viņiem? Tie ir barbari, briesmoņi. Nezina, kas ielikts viņiem rokas. Viņi iznicinās vairogu, šo neiedomājami vērtīgo senlietu, lai izgatavotu bumbu. To radīja dievi; tagad viņi pārņem vairoga varu un paši sevi padara par dieviem. - Belzigs lūkojas ēnas, kas pildīja ķiveri. - Un, to ieguvuši, viņi sutīs mani atpakaļ uz Sibīriju. Vai vel sliktāk. - Vācietis nodrebeja, it ka viņa kaulu smadzenes butu pārvērtušās par ledu. - Es negribu atgriezties.
Džeksons izslējās taisns.
- Kas tev padoma?
- Viņu ir maz. Jusu kareivji labi cīnījās, daudzus nogalēja. Tagad tikai četri sargi, pulkvedis Kurčosovs un angļu spiegs. - Viņš izvilka no uzvalka kabatam divus ieročus, Webley un Džeksona koltu. - Ja jus atbrīvošu, varesiet viņus nobeigt.
- Vai tu to dari tikai savas labas sirds deļ?
Šķita, ka izteiciens belzigu samulsina.
-Ja jus izbēgsiet, aizvedīsiet mani uz Ameriku. Dosiet apžēlošanu. Vai zināt, ka to sauc Vacija? Persilschein.
- Mazga baltaku, - Grants nomurmināja, nenolaizdams acis no Belziga. Viņš atcerejas Molho nocirsto plaukstu un drausmi sakropļoto līķi, ko atrada naktskluba. Viņš atcerējas Marinas stāstus par Belziga paveikto Kreta. Bet visspilgtākā atmiņa bija smīns fotogrāfijā, briesmoņi, kurus senie grieķi centas padzīt uz viņpasauli - hidras, gorgonas, baziliski un ciklopi - vēl joprojām klaiņoja pa zemes virsu. Šis virs ar izsitumiem noklāto seju un slikti pieguļošo uzvalku mugurā bija viens no tiem.
- Protams, - Džeksons sacīja. - Nav jēgas pieminēt pagatni. Ja dabūsi mus lauka, es tev apsolu biļeti uz ASV pirmaja klasē. Varbūt pat sameklēsim tev darbu muzejā.
- Un vairogs? Jus to sargasiet?
- Zvēru pie matēs kapa.
Šķita, ka tas belzigu apmierina. Viņš izvilka no kabatas saliekamo nazi un notupas Džeksonam aiz muguras. Jau pec mirkļa amerikanis bija brīvs. Viņš paberzēja plaukstu locītavas un paķēra koltu; belzigs tikmēr atbrīvoja pārējos. Grants paņēma revolveri. bija patīkami atkal just ta svaru roka.
- Klausieties, kads ir plāns.
Kaprālis Ivans Serotovs ciešāk satvēra mašīnpistoli un atspie- das pret sienu. Viņš izmisīgi kāroja cigareti, bet pretojas šai vēlmei. Viņš zinaja, ko ar viņu izdarītu pulkvedis, ja pieķertu smēķējam dežūras laika. Serotovs spēja noturēties. Tempļa iztīrīšana jau gandrīz bija pabeigta; viņa biedri patlaban stiepa ara pēdējo maisu ar dārgumiem. Pēc tam sekos ātrs lidojums uz Odesu, krava tiks nogādāta un viņš divas nedēļas pavadīs Eipatorijas smil- šainaja pludmale. Viņš pratoja, vai tiešam visi šie melnie mesli darinati no zelta. Gan jau ta bija patiesība, citādi pulkvedis netē- retu tik daudz dārga laika, tos pārvietodams. Dārgumu bija tik daudz, ka neviens jau nepamanīs vienu pašu kausu, ja tas transportēšanas gaitā pazudis. Odesa par to varēs saņemt dažus rubļus - un tos savukart iztērēt par degvīnu vai sievietem. Kapralis sapņaini pasmaidīja.
Viņš dzirdēja soļus un pagriezies ieraudzīja belzigu iznakam no gustekņu kameras. Vācietis nesa kaut ko, kas izskatījās pec sarūsējušas ķiveres. Serotovs sarauca pieri. Viņš nebija soļojis visu garo ceļu līdz Berlīnei, lai uzklausītu netīra fašista pavēlēs, Bel- zigs vismaz nenoslogos lidmašīnu atpakaļceļā. Kurčosovs bija licis skaidri saprast, kas ar viņu notiks.
belzigs apstājās un ar asu galvas kustību norādīja uz durvīm.
- Tur vel dārgumi, - viņš lauzītā krievu valoda pavēstīja. - Saki Kurčosovam.
Serotovam prata sāka veidoties marksisma ideoloģijai pavisam neatbilstoša doma. Viņš pagriežas un iemeta skatienu pa atvērtajām durvīm. Trīs gūstekņi - amerikanis, vecis un sieviete - sēdēja pie talakas sienas, salikuši rokas aiz muguras. Ceturtais…
Negaidīts grūdiens mugura lika viņam iestreipuļot šauraja niša. Kaprālis pret kaut ko paklupa un krita uz priekšu. Viņš nometa ieroci un pašava gaisa rokas - bet zemes nebija. Viņš iekrita bedre ar seju pa priekšu un kliegdams triecās pret kailajiem kauliem, kas ka pīķi slejas gaisā. Pēdējais, ko viņš redzeja acu priekša, bija ragu paris. Pec tam kaut kas smags uzkrita viņam virsu, roka sažmiedza rīkli un Ivans Serotovs vairs neko nejuta.