Grānts izkapa no bedres un noslaucīja nazi pret biksēm. Rokas mirka asinīs. Viņš caur durvīm palūkojas uz belzigu.
- Vai ceļš ir tīrs?
Viņš izbijās, redzot, ka vacieša cūkas ačteles apjukuma plati ieplešas.
- ja… nein. - belzigs papurināja galvu. - Viņi ir prom.
- Ko? - Grānts pacēla no zemes automātu un iegrūda to Marinai rokas. - Piesedz mani. - Viņš zemu pieliecās, izskrēja cauri durvīm, aizveļas uz kreiso pusi un ar revolvera stobru uzvilka loku gaisa.
Kambaris bija tukšs. Uz koka lādes telpas vidu bija nolikta petrolejas lampa, un segās ievīstītais vairogs balstijas pret sienu blakus ieejai, bet neka cita nebija. Grants brīdi gulēja zemē, pārbaudīdams visu vēlreiz, bet zālē nebija neviena stūra, nevienas ēnas. Tikai tukšums.
Viņš piecēlās kājās un nopurinaja putekļus no drēbēm. Džeksons un Marina jau staveja viņam aiz muguras, bet Rids vel slēpās mazajā istabā.
- Viņi ir aizgājuši.
- bet vairogs vel ir tepat. - Turēdama automatu nomērķētu pret ieeju, Marina uzmanīgi pievirzījās tam klāt. - Nedomāju, ka viņi to pamestu.
- Varbūt viņiem ir pippauze.
Neviens nezinaja, ko darīt. Nebija vietas, kur paslēpties… un neviena, no ka slēpties. Viņi pamazām nonaca līdz zāles vidum zem augsta kupola, pacēluši ieročus pret neeksistējošiem draudiem.
Grāntam prātā ienaca biedējoša doma.
- Varbūt viņi grasās iedarbināt…
- Ivan? Pošfi, bistro!
Ieeja parādijas bāls apveids, stavedams uz Granta izspertajam durvīm. Viņam rokā bija automats, bet viņš to nepacela. Puisis bridi staveja, dumji blenzdams uz gūstekņiem - un viņi muļķīgi blenza pretī. Pēc tam viņš pagriežas un metas skriet.
- Nein! - Belzigs, atrazdamies bēglim vistuvāk, nosvieda ķiveri un izskrēja lauka. Grānts dzirdēja soļu skaņu augšup pa akmens kapnem, niknus kliedzienus un šāvienu.
- Ne, pagaidiet!
Grants metas pie sienas tieši sekundes simtdaļu pirms sprādziena. Zems, drausms rēciens satricinaja templi; tas vēlas lejup pa gaileni un iebruka zale ka okeana vilnis. Bronzas durvis izrāvās no eņģēm un aizlidoja pari kambarim; lampa nokrita un apdzisa. Zale iegrima tumsa. Pa durvīm iekša ieplūda liels putekļu un drazu mākonis, kas piepildīja visu lielo kupolu. Džek- sonu, kurš staveja tieši pretī durvīm, tas paķēra un svieda pret talako sienu, apberot amerikāni ar akmens šķembām. Sākas akmens lietus; Grants apsedza galvu ar rokam, bet Marina noslē- pas zem vairoga. Tikai Rids, palicis dibentelpa, paglabas neskarts.
Grants nedzirdeja troksni norimstam, jo viņam vel zvanīja ausīs, bet zinaja, ka sliktākais ir beidzies, kad grida partrauca dre- bet. Viņš paplēta pirkstus, lūkodamies caur tiem, un pacēla skatienu. Zale vel virmoja putekļi un dumi, bet vismaz akmeņi vairs nekrita.
Viņš uzslējās kajas un piestreipuļoja pie Marinas, cenzdamies neizmežģīt potīti uz atkritumiem, kas bija izsvaidīti pa grīdu. Pie ieejas saka plesties ūdens peļķe.
- Vesela?
Marina viņu nedzirdeja - Grants arī pats nedzirdeja savu balsi, - bet saprata. Viņa pamaja, pataustīja kaju un saviebas.
-1 .aikam tomēr ne.
- Mums jātiek ārā. - Grants sameklēja automatu uz grīdas, kur Marina to bija nometusi. Stobrs bija saliekts ka papīra saspraude. Viņš paspēra to mala un skriešus metas uz izejas pusi, izbriz- dams cauri seklajai peļķei, kas veidojas tai apkart. Par seno buv- nieku prasmi liecinaja tas, ka milzīgā durvju aploda bija palikusi neskarta. Jau aploda vien svēra vismaz, simt tonnu.
Grānts pameta skatienu ap stūri un samirkšķinaja acis. Kāpņu augšgals bija uzspridzināts; tuneļa vieta rēgojās dziļš, atklats grāvis. Jumts bija iebrucis, un lielas akmens plāksnes nu veidoja stāvu rampu uz arpasauli. Par malu iekšā šļacas ūdens un tecēja lejup; jauna straume plūda templi caur iesprāgušajiem akmeņiem un drupām. Kaut kur zem ta visa droši vien gulēja belzigs.
Grants brīdi gaidīja, ar skatienu mekledams kadu kustību. Viņš neko neredzēja - bet visapkart galu gala mutuļoja putekļi, kliede- jot saules gaismu. Nāksies riskēt, tomēr ne bez aizsardzības.
Viņš skriešus atgriežas pie Marinas un norava segas no vairo ga. Tas bija novietots pret sienu blakus durvīm, tapec sprādzienā necieta. Grants pagrieza to apkart. Adas siksna, ja tada vispār bijusi, jau sen vairs nepastaveja, bet aizmugurē rēgojas divi misiņa riņķi. Viņš iebaza roku starp tiem un ceļa vairogu augšup.
Svars bija milzīgs. Grants nesaprata, kā viens cilvēks spējis nest to kaujā un vel darboties ar zobenu vai šķēpu. Varbūt Ahilleja slava bija godam nopelnīta. Tomēr labāk stiept milzīgo vainīgu neka saņemt lodi vēderā. Viņš atgriezās pie durvīm, balstīdams vairogu pret augšstilbu, un velreiz ielūkojas gaiteni. Vel joprojām neka cita, tikai dumi un putekļi. Grants uzmanīgi izspraucās caur durvīm un saka kāpt, rapdamies pari gruvešiem. Darbs bija lens un grūts, jo viņam bija jātur priekša vairogs, vienlaikus velkoties augšup pa salauzīto nogāzi. Akmeņi kļuva lielāki, plaisas starp tiem platakas. Bet putekļi pamazam izklīda, gaisma vērtas arvien spožākā. G.rānts pieveica pēdējo posmu, kajam slīdot uz mitra akmens, un izstreipuļoja gaisma.
Pirmais, kas pavēras viņa skatienam, bija līķi. Vai nu kāda lode bija nomaldījusies vai ari krievi krita panika, redzot Belziga mēģinājumu izbēgt - jebkura gadījuma lādiņi bija uzsprāguši krietni par agru. Abi krievi gulēja izpletušies zeme kā salauztas rotaļlietas, noasiņojuši un saplosīti. Formastērpu ielocēs krajas putekļi.
Grants izdzirda kādu troksni sev aiz muguras un apsviedās apkart, paceldams vairogu pie krūtīm. Instinktīva kustība izglāba viņam dzīvību. Vairogs trieciena nodrebeja, un Granta ķermenis darīja to pašu; zeme un rūsa nolobījās, atklajot zeltu un bronzu apakša. Bet vairogs nesašķeļas.
Grants pameta skatienu pari vairoga malai. Kurčosovs staveja dažu jardu attaluma blakus vienai no abam vienlaidu statujam. Sprādziens acīmredzot bija pārsteidzis ari viņu; pulkveža formastērps bija saplēsts, seja notraipīta ar zemi un asinīm. Acs apsējs bija norauts un atklāja skatienam retu, uzburbušu adas veidojumu, kas savilkas mezgla vieta, kur butu jābūt acij. Viņš šķita apreibis.
Izmantodams izdevību, Grants pacēla revolveri un iešava pulkvedim aci. Lode trapija tieši mērķī. Vēlāk Grants varētu apzvērēt, ka uz sekundi dzirdējis karsta svina šņākoņu, saskaroties ar acs ābolu. No dobuma uzšjacas asiņu geizers, un klinšainajās sienas atbalsojas sāpju recieas. Cirants izšava vēl divas reizes, un troksnis apklusa.
Statujas pakājē aiz līķa kaut kas sakustejas. Grants pacēla skatienu un paguva ieraudzīt enu, kas nozuda aiz tas. Mjuirs. Viņš notupas vairoga aizsegā, priecādamies, ka var to atbalstīt pret zemi, un notēmēja revolveri uz pilara pusi. Stobrs virzījās no vienas puses uz otru, un viņš satraukts gaidīja, no kurienes paradisies Mjuirs.
- Padodies! - viņš uzsauca. Pēc tik skaļiem trokšņiem viņa balss dumakainaja klusuma skanēja ārkārtīgi dīvaini. - Kurčosovs ir miris.
Atbildes nebija. Grānts izvilka kreiso roku no vairoga riņķiem. Atbalstījis smago aizsegu pret ceļgalu, viņš paņēma nelielu akmentiņu un meta ar to pa statuju. Akmens aizlekaja pari gruvešiem un apstajas pilara pakajē. Tik un ta nekas nenotika.
- Mjuir?
Grantam blakus uz akmens kaut kas nograbēja. Viņš pagriežas; vairogs zaudēja līdzsvaru un ar skanīgu būkšķi nokrita zemē. Viņš pacēla revolveri - un apturēja roku istaja mirkli. Grantam pretī staveja Džeksons, bet tas nebija jautrais amerikānis, kurš lepni iesoļoja Atēnu viesnīca, plati smaidīdams un zibinādams baltus zobus. Viņa mati bija izspuruši, drebes saplēstas. Seja, ko klaja asinis un nobrazumi, bija bala ka spokam. Viņš izrāpās no cauruma zeme un truli skatijas uz. ieroci, kas bija pavērsts viņam pretī.