- Jēzus. - balss bija nedzīva; amerikanis bija zaudējis visas cerības. - Un tu ari vēl.
- Man šķita, ka tu esi Mjuirs. Viņš…
Grants parava galvu, izdzirdis straujus soļos aiz pilara. Viņš uztrukas kajas. Caur putekļu miglu pavīdēja neskaidrs stāvs, kas skrēja prom. Grants raidīja šāvienu; soļi neapstājās, un viņš metas tiem pakaļ.
Skrienot uz priekšu pa ieleju, gaiss kļuva tīrāks. Viņš jau varēja skaidri saskatīt Mjuiru, kurš bega uz ūdenskrituma pusi, mētelim plīvojot un cīpslainajam rokam krampjaini raustoties. Viņam vēl joprojām bija ierocis. Grants ieraudzīja, ka viņš sāk griezties, un nekavejoties nospieda gaili. Šāviens bija raidīts uz labu laimi; diezin vai izdotos trāpīt, tik atri skrienot, bet tas vismaz lika Mjuiram pārdomāt. Viņš atkal nolaida galvu un turpināja ceļu.
Tomēr nekur talu viņš netika. Nonācis klints malā, nodevējs apstājās. Grants paleninaja gaitu līdz soļiem. Mjuirs pagriezās. Ja viņš kaut par collu paceltu pistoli, Grants viņu nekavējoties nošautu, tomēr tas nenotika. Mjuirs atvirzīja ieroci no sevis un ļāva tam nokrist aiz klints. Abi viri bridi staveja aci pret aci, smagi elpodami.
- Vai drīkstu uzsmēķēt?
Grānts pamāja.
Mjuirs iebāza roku žaketes kabata un uzmanīgi izņēma ārā ziloņkaula cigarešu etviju. Viņš atvaza to vaļa. Aizdedzinājis cigareti, viņš iesvieda sērkociņu ūdenī. Straume to notvēra un iegrūda ūdenskritumā. Mjuirs vēroja mazo koka gabaliņu aizpeldam.
- Tu izvēlējies nepareizo pusi, - viņš bez rugtuma balsī paziņoja. - Gan redzēsi. Jeņķi visu sabojas.
- Es neko neizvēlējos. Tu mani piespiedi.
Mjuirs ilgi sūca cigaretes galu. Šķita, ka dumi iepūš viņa jaunu dzīvību; viņš izslējās, pacēla zodu.
- Kad atgriezīsimies, mani droši vien pakārs.
Grants paraustīja plecus.
- Šobrīd nenotiek karš. Vismaz oficiāli ne.
-Žēl. Tad mani nošautu. Es vismaz mirtu ar nolāpītu cigareti…
- Netīrais nodevejs, sarkano pakalpiņš!
Straujš zibsnis pašavas garam Grantam un metas virsu Mjuiram. Skots pacēla dūres, grasīdamies aizstaveties, bet tas bija tikai žests bez īsta spara. Inerce lika Džeksonam ietriekties Mjuira. Abi mirkli cīnījās uz klints malas un, saķērušies nāvīgā apkampienā, nokrita.
Grānts pieskrēja pie malas un palūkojās lejup. Viņš paguva ieraudzīt šļakstu, kuram sekoja tukšums. Melnais ūdens sakļa- vas virs abiem ienaidniekiem. Pec dažam minūtēm viņu līķi uzpeldēja vieta, kur ezers ieplūda upe. Ķermeņi bridi svārstījās uz malas un pazuda.
Grānts pagriezās un juta, ka viņa kāja kaut ko aizsper. Tas aizslīdēja pār ūdens slacīto akmeni un apstājās uz sūnu kumšķa. Mjuira cigarešu etvija. Nespodrais ziloņkauls lūkojās uz Grantu ka acs ābols uz melnajam sūnām - balts ka nave.
Trīsdesmit treša nodaļa
Oksforda,1947.gada vasaras semestris
- Homēram nebija nodoma panakt, lai Ahilleja vairogs tiktu uzskatīts par īstu, fizisku priekšmetu. "Iliādā" aprakstītais vairogs uztverams kā metafora - plakans, dieva radīts disks, ko ieskauj okeāns, un tas iekļauj sevi visas zvaigznes, sauli un mēnesi, karu un mieru, tirdzniecību un lauksaimniecību, darbu un atputu, cilvēkus un dzīvniekus.
Students nervozi pacēla skatienu. Šo rindkopu viņš bija nedaudz. izpušķojis izmisīgā mēģinājumā aizņemt vairāk konsultācijās laika. Pagaidam šķita, ka pasniedzējs to nav pamanījis. Studentam neienaca prātā, ka ari pasniedzējs varētu veleties pēc iespejas nesāpīgāk aizvadīt šo stundu.
- Bet patiesībā šis mirdzošais brīnums ir kalts no vārdiem, nevis metala. Dzejnieks acīmredzami liek lasītajam atmest malā neticību ecphrasis laika. Tik smagnējs bruņojums kaujas laukā butu ārkārtīgi nepraktisks. Pai cik poētiski dziļa un žilbinoša ir Homēra dzeja, mums ar nožēlu jāatzīst, ka vairogs ir izdomājums, l lomera izteles augstākais punkts, rakstīts laikā, kad bronzas laikmeta bruņojumu tehniskas iespejas jau sen bija kļuvušas tikai par leģendu.
Rids lūkojās lauka pa logu. Tērlstrītā vieglas kleitās ģērbušas sievietes koķeteja ar vīriešiem vējjakās un flaneļa biksēs. Aiz koledžas sienām uz rūpīgi koptajiem mauriņiem kopā sitās kroketa bumbiņas. Rids nemanīja neko no ta visa. Viņš savā iztēle vilka virvi klints augšgala kopa ar Grantu, mēģinot nolaist vairogu leja, vienlaikus neiemetot to ezerā. Viņš klupdams brida pa aizaugušo upi, meģinadams atbalstīt Marinu, kuras kāja bija lauzta. Viņš atgriezās lagūnā un rāpās lidlaiva, lūgdams Dievu, kaut neparādītos vairs neviens krievs.
Profesors aptvēra, ka students gaida iespeju turpināt, gaida kādu spidošu domu, kas radusies aiz Rīda tukša skatiena. Viņš nosprieda, ka dažreiz izklaidīga ģēnija slava var ļoti noderēt, un pasmaidīja.
- Turpiniet.
- Nozīmīgs mirklis ir tas, ka Homērs piešķir vairogu Ahille- jam. Viņš šķietami apgalvo, ka Ahillejs tur roka visu pasauli. Kad varonis cīnās, no sitienu speķa trīc pasaule.
- Šaja atombumbu un Valsts Veselības aģentūru laikmetā neapvaldīta varmaciba un augstpratigais elitārisms, ko iemieso Ahillejs, ne vienmēr spej raisit mūsos atzinību. - Students pacēla skatienu, pratodams, vai šī daļa nav pārāk riskanti mūsdienīga, vai viņa gaisīgais profesors vispār kaut ko dzirdējis par atombumbām un Valsts Veselības aģentūru. - Odisejs, virs, kurš pratu vērtē augstāk nekā spēku un cieš ilgus desmit gadus, lai varētu atgriezties mājās un izglābt ģimeni, šaja valsti un šajā gadsimtā šķiet realitātei atbilstošāks varonis.
- Tomēr, ja mes veļamies radīt labāku pasauli, manuprāt, tieši Ahillejs sevi iemieso glābiņu. Tiesa, viņš lielu daļu "lliāda" aprakstīta laika pavada dusmu varā un nemana iznīcību, ko tas sej visapkart, nemana graujošo iespaidu, ko viņa dusmas atstaj uz biedriem, draugiem, pat vistuvāko līdzgaitnieku Patroklu. Bet poēma ir stāsts par viņa cilvēciskoSanos, par ceļu no neprātīgām dusmām uz sapratni par savu atbildību šaja pasaulē.
- Runājot metaforas, mes visi dzīvojam uz Ahilleja vairoga. Kad kārotāji gatavojas kaujai, mes drebam. Ja gribam pārciest šī moderna laikmeta jaunas briesmas, mums jācer, ka iznīcību sejo- šās dusmas, kas vada cilvēkus, var remdet saprāts, iesaistīšanas sarunas un - visam pāri - līdzjūtība.
Puisis sajauca esejas lapas kopa un nolika visu nost.
Profesors šķita aizmidzis savā milzīgajā atzveltnes krēsla.
- Sakiet, ludzu, - viņš beidzot ierunājās. - Vai jūs ticat Homēram?
Studenta sejā paradijās trauksme. Šim jautajumam viņš nebija gatavojies.
- Nu, hmm, Šlimaņa kunga atradumi Turcijā neapšaubāmi liek uzdot jautājumus. Un Mikenas arī. - Viņš izmisīgi centās kaut ko izdomāt… un pats sev par pārsteigumu atrada atbildi. - Es neticu, ka tam ir kada nozīme.
Balta uzacs izbrīnā saraucās.
- Vai tiešam?
- Nozīme ir tikai dzejai. Tā ir īsta. Dzeja palikusi neskarta divarpus tukstošus gadu, daudz ilgāk, neka jebkas no koka vai metāla veidots. Un… - Puisis centās prāta sameklēt vārdus, kas vairāk ilustrētu viņa domu, bet viņu izglaba klauvējiens pie durvīm.
-Atvainojiet, profesor. Viesistabā jus gaida kads džentlmenis. Viņš esot ieradies no Londonas.