Rids nešķita pārsteigts; viņš šo apciemojumu bija gaidījis jau kopš atgriešanās Oksforda. Nebija jēgas novilcināt neizbegamo.
- Vai jums nebutu iebildumu atgriezties pēc stundas? - viņš vainīgi jautāja studentam. - Es ilgi nekavešos.
Tik tikko spēdams noticēt savai veiksmei, puisis paķēra eseju un skriešus izskrēja no istabas. Pēc brīža šveicars ieveda iekšā viesi, jaunu vīrieti zilā uzvalkā. Viņš apsēdās uz zviļņa, paliecies uz priekšu, un turēja cepuri rokā.
- Raits, - viņš nosauca savu vardu. Jaunekļa seja bija vairak labsirdīga nekā pievilcīga, bet viņa acīs spīdēja dzīvīgs prāts un laba humora izjūta, ko viņš centas apvaldīt. - Pateicos, ka piekri- tāt mani pieņemt, profesor.
Rids pieklājīgi pamaja.
- Es vēlos runāt par savu biedru, vārdā Mjuirs. Cik noprotu, jus esat tikušies.
- Mēs kopa strādājām kara laika. Pirms paris nedēļām viņš mani uzmeklēja. Ludza palīdzibu senas grieķu relikvijas meklējumos. Ja nemaldos, viņš sadarbojas ar amerikaņiem.
- Jā, tas mums ir zināms. - Raits grozija cepuri rokās. - Diemžēl tas ari ir viss. Mjuirs bija savads putns. Jaatzist, ka pastāv aizdomas par viņa iesaistīšanos ļoti dīvainās dēkas.
Rīds centas radīt iespaidu, ka viņu tas itin nemaz nepārsteidz.
- Viņš vienmer šķita ļoti… savdabīgs. Ko viņš šoreiz izdarījis?
- Tieši to mes mēģinām noskaidrot. Mjuirs ir pazudis. Mes cerējām, ka jus spesiet sniegt kadu informāciju.
Raits palika profesora istaba stundu. Rids atbildēja uz jautājumiem, cik labi vien prata - tas ir, pateikdams pēc iespejas mazāk klaju nepatiesību vai viegli pierādāmu melu. Raits visu pierakstīja un rauca pieri, puledamies neatpalikt.
- Mēs ari cenšamies sameklet šo Grānta kungu.
- Ja, - Rids piekrita. - Tas ir tikai loģiski. Es gan nedomāju, ka jums tas izdosies.
- Vai jums ir kāda nojausma, kur viņš varētu…
- Ne gluži. Šķiet, viņš pieminēja Kanadu.
Raita seja atplaiksnija izbrīns.
- Ak ta. Ja, tas mums ir jaunums. Pateicos.
Viņš piecēlās un paspieda Rīda roku. Jau nokļuvis pie durvīm, jauneklis aizkavējās.
- Šī… Homēra relikvija. Jūs taču nedomājat, ka tur kaut kas slēpjas, vai ne? Ta neiznirs no zemes dzīlēm?
Rids pasmaidīja.
- Nedomāju vis.
Lidmašīna šķēla nakti dienvidrietumu virziena augstu virs juras, kas bija redzējusi nozūdam tik daudz dievu un varoņu.
Grants darbinaja sviras; Marina gulēja uz gridas viņam aiz muguras, apsegusies ar segu, un viņas kaja bija salikta šinā.
Rīds aizkļuva līdz pilota kabīnei un iespiedās otrajā sedeklī.
- Kur mes esam?
Grānts ielūkojas pulksteni.
- Nupat palidojām garam Dardaneļu šaurumam. Pēc paris stundām būsim Atēnās.
Rids pagriezās un pameta skatienu atpakaļ. Pašā lidmašīnas aizmugure, pie tērauda starpsienas piesiets, viņam pretī veras vairogs. Tam blakus bija novietots audekla maiss, kurā izspiedās visdažādākie un dīvainakie apveidi.
Grānts redzēja Rīda seju.
- Vai iztēlojaties, kā tas izskatītos britu muzejā?
Rids nopūtās.
- Jus zināt, ka mēs nevaram to paturēt. Amerikaņi nekavetos vairogu pievākt sev.
Grānts ļava lidmašīnai nedaudz pagāzties pa kreisi.
- Vai to tiešām varētu izmantot atombumbas pagatavošanai?
- Vai esat ar mieru riskēt?
Grants neatbildeja. Viņi dažas minūtes lidoja klusēdami. Rīds norādīja uz nelielu, gaišu salu visaptverošaja tumsa.
-Tai jābūt Lemnai.
- Varbūt mums jānolaižas tur. Paslēpsim vairogu templi, līdz viss norims.
- Nē. Pat tur ar laiku to kāds atradis.
- Kāds to atradis tik un tā. Nevar padarīt priekšmetus neatrastus.
- Tas nozuda no zemes virsas uz trim tūkstošiem gadu. Ja to neviens neredzes vel tikpat ilgi, man nebulu iebildumu.
Grants izbrīnīts uzlūkoja profesoru.
- bet šis vairogs taču visu maina. Tas pierada, ka viss bija patiesība: Homērs, Ahillejs, Troja - viss. Ta ir… vēsture.
Rids stingi veras lauka pa logu.
- Taisnība. Pasaulei jau pietiek vēsturēs; ik dienu ta saņem vel nelielu devu. bet neviens vairs nerada mītus. Un mums tie ir nepieciešami. Kad dzirdēju Šlimani runājām Kensingtona, mani ne- sajusminaja fakts, ka viss ir patiesība; es jusmoju par iespēju, ka ta varētu but patiesība. Mus iedvesmo tieši saldā neziņa. Sajūta, ka kaut kas mums nedodas roka. Vēsture to nomāc.
Viņš atsprādzēja jostu un devas uz lidmašīnas aizmuguri. Grānts necentās viņu apturēt. Kabīnes durvis atvērās, un iekša iebrāžas aurojošs vējš. Marina zem savas segas sakustējās un atvēra acis. Turedamies pie jumtā iestrādātiem balstiem, Rīds pie- streipuļoja pie vairoga un to atsaitēja, noņemdams ari svina segas, kurās tas bija ievīstīts. Profesors uz brīdi nometas ceļos tā priekša, aplūkodams dzīvos teļus, kas ņirbēja metālā. Pec tam viņš piecēlās, aizvēla vairogu līdz durvīm un iegrūda tumsas mutulī.
Lidmašīna aizlidoja tālāk. Neviens nedzirdeja kluso šļakstu, ko radīja vairogs - vai ari nosprieda, ka tur rotaļajas kāds delfīns. Ūdens bija dziļš; vairogs nogrima strauji. Un, ja kādreiz par ta atdusas vietu aizskanēja sirēnas dziesma vai aizlocijas nimfas ena, vēsture par to neuzzinaja.
Vēsturiska piezīme
Lineāro B tekstu 1952. gadā atšifrēja Maikls Ventriss un IDžons Čcdviks. Stāsts par šo panākumu, kas bija viens no izcilākajiem prata sniegumiem divdesmitajā gadsimta, ļoti eleganti un skaidri izklāstīts Čedvika "Lineārā B teksta atšifrēšanā", bet abu kopdarba "Dokumenti Mikēnu grieķu valodā" atrodami ari visi zinātniskie sīkumi.
Visi klasikas autori, kas pieminēti šaja darba, ir īsti, un visi citāti ir pareizi. Rids citē Aleksandra Poupa tulkotas Homēra rindas. (Darba izmantots A. Ģiezena tulkojums. - Tulk.piez.)
Pateicības
Lai veiktu pētījumus, kas nepieciešami šīs grāmatas rakstīšanai, man nacas ceļot gandrīz tikpat daudz kā tās varoņiem. Mani ceļojumi parasti gan nebija tik bīstami, toties sniedza man tikpat daudz interesantu mirkļu un atklājumu. Par to esmu pateicību parādā Kolinam Makdonaldam, kurš laipni izvadaja mani pa Ari- adnes villu Knosa, kad ierados uz viņa sliekšņa; Lusijai un Ni- kam Ftočodžianisiem Apollona paviljonā Lemna, kuriem es apsolīju pieminēt grāmata viņu majas gatavoto vīnu; Džeimsam Heropam, kura sabiedrībā es atklaju zudušas pilsētas un uz dabiskajam Kirali gāzes liesmām ceptas pankūkas; un savai grieķu ģimenei - Helenai, Džordžam un Panosam Hajo - par palīdzību un viesmīlību manu ceļojumu laikā.
Kad atgriezos majas, Jūlija Kovāka un Izabella Paula palīdzēja man ar tulkojumiem krievu un vācu valoda, bet mana māsa Džoanna palīdzēja apkopot atsauces uz klasiskajiem darbiem. Doktors Džonatans Bērdžess laipni piekrita parādīt man savas monogrāfijās "Ahilleja nāve un pēcnāvēs dzīve" pirmo uzmetumu, droši vien nenojauzdams, ka es velak izmantošu viņa pētījumus. Mana aģente Džeina Konveja-Gordone mani nemitīgi atbalstīja un baroja. Redaktors Olivers Džonsons no Random House iedrošināja manu skatījumu uz šo grāmatu un sniedza meistarīgus ieteikumus, bet Šarlote Heikoka rūpējās, lai viss norisinātos pietiekami raiti. Abi šie cilvēki mani ļoti atbalstīja, kad tuvojās biedējošais termiņš, un tas mani izglaba. Esmu pateicību parada ari
Ričardam Ouglam, Rodnijam Polam, Klērai Raundai, Fuizai Kempbelai, Džonam Kcllijam un Ričardam Formenam par visiem pūliņiem mana laba.