Vienmēr jau atrodas tādi, kas mīl asiņainas izrādes, bet nezin, vai kādreiz kārs arī tos sovietu virsniekus, kas, laupīdami un izvarodami, devās uz Berlīni?
Apstājamies gandrīz pretim Cirkum pie kādas mājas ar uzrakstu DZELZCEĻA MILICIJA. Vai tad čeka būtu pārdēvēta par miliciju?
Kad mašīna griežas vārtos, cilvēki neapmierināti noskatās mums pakaļ. Nelielā vārtu vieta beidzas ar mūra sētu un izmūrētu atkritumu tvertni. Labajā pusē ved durvis uz stāvām pagraba kāpnēm. Kā jau pagrīdnieki dzīvosim pazemē. Priekšā ir garš gaitenis, un tam galā kreisajā pusē mazs sarga galdiņš ar telefonu. Tāpat kā čekā te ir divi sargi un, piedevām, suns.
Atkal būsim pirrnajā kamerā ar durvīm pie sardzes galda.
Kameras lielums ir tāds pats, tikai nāras ir taisītas no spundētiem dēļiem un logs ir lielāks. Logs iziet uz Merķeļa ielu. Rūtis ir iestiklotas ar drāšu pinuma stikliem, bet restes nav tik smagas kā čekā. Te varēs redzēt, kad ārā ir diena un vērot garās, žilbinošās sieviešu un vīriešu kāju ēnas. Būs jautrāk. Būs par ko pasapņot.
VAKAROS lodziņš izsauc neciešamas ilgas pēc brīvības. Blāvi mirgo krāsainās Cirkus ugunis, un līdz pusnaktij skan mūzika. Jāpierod arī pie tās - tāpat kā ir jau pierasts pie kameras cietajiem dēļiem.
Ateja ir plašāka kā čekā, un apmetums tāpat noskrāpēts.
Vietām var ķieģeļus redzēt, bet griesti, kurus tikai akrobāts varētu aizsniegt, ir gandrīz gludi.
Mūs pārsteidz blusu miljoni. Pat dienā blusas lec aiz apkakles.
Liekas, uz manas muguras tās ir iekārtojušas futbola laukumu, un kuras nepiedalās spēlē, ir atradušas labākās vietas kur kost. Grūti iedomāties, ka šo sīko kukainīšu dēļ būtu jāmostas no miega. Daudzas atrod galu manos pirkstos, un daudzas sakropļoju, bet to vietā nāk citas - vēl niknākas.
No rīta atrodam, ka spundēto dēļu šķirbas ir gružu un blusu pilnas. Ar sērkociņiem mēģinām izkašāt viņu iedzīvi, un viņas pašas kā zili zibeņi sprāgst uz visām pusēm. Tikai retās paspējam nobeigt, bet saprotam, ka jāsamierinās vien būs.
Kameru apkalpe ir gandrīz tāda pati kā čekā; tikai nav mongoļa, bet ir suns.
Savā kamerā esam ieguvuši trešo iemītnieku - Verneru Jurjānu no Gaujienas. Viņš ir drukns, neliela auguma tehnikumietis un manas pretkustības organizācijas biedrs. Viņš esot no mūziķu Jurjānu dzimtas. Par Vernera paša mūziku nevaru spriest, bet jautrs un velna pilns viņš ir, kaut arī izgājis karu un filtrāciju. Vācieši iesaukuši gaisa izpalīgos; krievi nosūtījuši uz filtrāciju.
"Pie Ladogas cēlām spēkstaciju," viņš stāsta, "un mani nofiltrēja tik tālu, ka tikko pārvilkos mājās."
Laikam dabūjis arī kādu apstarojumu. Nogājuši mati. "Bet atkal atauga," viņš smejas, "sprogaini kā jēram!"
Trijatā jūtamies pavisam labi, un, liekas, šaurā kamera nav nemaz tik šaura; tikai mani moca tabaka dūmi. Ernests un Verners abi kūpina, kas pagadās. Nevar jau pasūtīt vēlamās markas.
NAKTĪS tagad kāpju uz ceturto stāvu uz pratināšanu un jūtu, cik kājas palikušas nespēcīgas pa čekā pavadītajiem mēnešiem. Vakaros, izgājis no pagraba, uz brīdi esmu pagalmā un mirkli varu pavērties Rīgas debesīs un ieelpot savas pilsētas gaisu. Tā nu ir manas jaunās dzīves vietas priekšrocība - neesmu pavisam ieslēgts mūros.
Pie pretējās pagalma malas ir liela izmūrēta atkritumu tvertne; aiz tās kādus trīs metrus augsts mūris; aiz mūra - pagalms. Droši vien iziet uz Raiņa bulvāri.
"Bēdz!" liekas, čukst nakts. "Tikai daži soļi līdz tvertnei, uz tās un mūrim pāri! Pat sargs neatjēgsies, kad būsi kanālmalas apstādījumos!"
Bet cik tālu ar savu nespēcīgo kāju es tiktu? Un cik ilgi būtu brīvs? Tik daudzi spēcīgie tup šinīs pagrabos, un nezinu, ka kāds būtu izbēdzis.
Kalmikovs saka, ka esot atļāvis man pienesumu, un jau nākošajā dienā saņemu pirmo sūtījumu no mājām. Onkulis to ir parakstījis - pazīstu viņa roku. Priecājos par dvieli, ziepēm un tīro veļu. Netīro ir atļauts sūtīt uz mājām. Čekā veļu nemazgā.
Novelku mēnešiem piesvīdušo kreklu un tīrajā jūtos kā brīvībā. Mājinieki nu gan brīnīsies par manu blusu izraibināto drēbes gabalu, bet tas jau ir tik netīrs, ka nekas to netīrāku padarīt nevar.
Nākošajā naktī manam tīrajam kreklam blusas uzbrūk no visām spraugām. īstās Ēģiptes mocības! Sarīkojam blusu ķeršanas sacīkstes, un uzvar Verners. Naktī viņš ir noķēris turpat simts divdesmit; es - gandrīz astoņdesmit. Bet ko līdz mūsu inkvizīcija, ja miljoni nāk vietā! Nezin, kā jūtas sargi. Varbūt viņu ādas ir vairāk norūdītas kā mūsējās.
Rītā pēc pārbaudes mums sargi liek mazgāt gaiteni. Ernests piesakās.
"Vismaz," viņš saka, "redzēšu pasauli."
"Kas tur ko redzēt gaitenī un atejā?" es smejos. Nākošajā dienā Ernests vaid, ka sāpot kauli.
"Čekas slaisti nav strādnieki," es saku. "Labāk gulēsim. Lai meklē citus muļķus."
Vēlāk gaiteni mazgā sievietes. Reizēm saklausu Osvalda Voita meitenes Aijas Skudras pazīstamo balsi. Droši vien sargi ar grīdas mazgāšanu liks mūs mierā. Viņus valdzinās sievietes.
Masējam cits citam muskuļus. Mani jau vēl norūda nakts kāpšana uz ceturto stāvu, bet Verners ir galīgi aizmirsts. Viņa lieta esot nobeigta. Neko jau neesot izdarījis, kā tikai iestājies Hara Skujas pretestības kopā. Bet pietiekot, ka bijis iesaukts gaisa izpalīgos. Tas vien jau pierādot, ka padomju cilvēks no viņa neiznākšot.
Mūsu organizācijas biedru Hariju Skuju labi pazīstu no tehnikuma - nenogurstošo, jautro sapņotāju, kas grib kļūt par dzejnieku un vienmēr dzejo, dzied un visur piedalās.
KALMIKOVS mani sāk tincināt par izdaudzināto Bauskas partizāni Gudžu. Gudža esot kritis, un viņa atbalstītājus čeka saņēmusi. Es esot gribējis Gudžam izgādāt pasi. Kalmikovs grib zināt, kur es pasi dabūjis.
Pases lietā Kalmikovam ir liecinieks - kāds kabatas zaglēns, kas toreiz pases apgādāja.
"Pavisam neesmu politiķis," smaidīgais zaglēns stāsta, "tikai palīdzēju dažiem tikt vaļā no naudas."
Un nu viņi abi ar Kalmikovu smejas par tādu komunistiskās idejas izpratni. Tātad nav vairs Bauskas apkārtnes baida. Šis taisnais soģis un atriebējs '46. gadā tā bija nobaidījis rosīgos partijniekus, ka daudzi pat pierima plosīties.
Tas ir '47. gada 2. maijs, kad es tiekos ar Gudžu pie mūrnieka Rūdolfa Rūsas. Rūsa dzīvo neliela mežiņa malā - kādus trīs kilometrus no Bauskas bānīša stacijas. Mani sagaida mūsu organizācijas sakarnieks Gudžas atbalstītājs Juris Mucenieks un smaidīgā Rūsa māte.
Kad esam ienākuši mazajā priekšistabā, blakus durvīs parādās pamatīga auguma tēvainis ar krievu automātu uz krūtīm. Vēl labi atceros šautenes melno laidni un tanī iegriezto miroņgalvu. Ja viņš rādītu draudošu seju, no viņa izskata vien būtu jābēg, bet smaidošs un draudzīgs viņš izskatās pēc mierīga lauku saimnieka.
Apsēdušies sākam spriest par nākotnes izredzēm un pašreizējiem notikumiem. Gudža stāsta par savām mežinieka gaitām. Pēc kapitulācijas viņam vienīgā izeja bijis mežs.
"Un visur taču valdīja nesatricināma ticība rietumiem," viņš saka. "Visi ticējām, ka rietumi neļaus mūs nobendēt."
Cīņas mežā jau nevar būt mūžīgas. Katram ir tikai viena dzīvība, un, ja no rietumiem palīdzība nenāk, vienreiz ir jāuzdod. Bauskas pusē partizānim ir grūti slēpties. Visapkārt krūmi vien, un uzticīgos atbalstītājus nodevēji atklāj. Atliek vai nu iet cietumā, vai pašam palikt par nodevēju. Pats Bauskas čekas priekšnieks esot Gudžu aicinājis uz tikšanos un solījis izgādāt papīrus, lai tikai atstājot apkārtni.