"Bet," smejas Gudža, "vai nu es nezinu viņu papīrus un cik tālu ar tādiem tiktu."
Pie pusdienas galda viņš sāk stāstīt, kā reiz mucis no čekistiem.
Kādās mājās pārgulējis nakti. Pēc brokastīm - un tas bijis tieši Lieldienu rītā - izjaucis un tīrījis automātu, kad saimniece ziņojusi, ka čekisti braucot.
Jā, sētā iegriezies Zīss - pilns bruņotiem ķērājiem! Laika pat domāt nebijis. Sabēris izjauktās daļas cepurē un pats pa logu dārzā. Līdz mežam kādi pāris simts metri un jāskrien pa klaju rudzu lauku. Labi, ka čekisti tik vēlu attapušies.
"Biju jau labi pamucis, kad lodes sāka kapāt pavasara zelmeni," Gudža stāsta. "Domāju, velns viņus rāvis! Vai tiešām nošaus kā zaķi?"
Ieskrējis mežā un nokritis sūnās. Bijis bez elpas. Ja šie būtu skrējuši pakaļ, būtu saņēmuši.
"Bet laikam jau domāja, ka Gudža ir pārāk bīstams," viņš smīn.
Salicis automātu un nomierinājies. Lai nu nāk, nodomājis.
Vismaz nesaņems kā zaķi. Bet neviens nenācis.
Otrreiz arī knapi izsprucis. Tas bijis vasarā. Kādās mājās gulējis sienā uz kūtsaugšas. Tikko svīdusi gaismiņa. Izdzirdis uz lielceļa apstājamies mašīnu. Domājis, ko tā te meklē? Pacēlis jumta dakstiņu un ieraudzījis čekistus pagalma malā uz ceļa. Uzstādīdami rokas ložmetēju, viņi kaut ko sprieduši.
"Lēni izbāžu automātu un noberu kārtu," Gudža saka, "un šie pajūk kā zvirbuļi, un es gar aizmugures paspārni lejā un mežā iekšā! Labi, ka nebija vēl māju paspējuši ielenkt."
Esot grūti vienam un grūti kopā ar citiem. Tāpēc viņš meklējot pasi, lai varētu atstāt mežu un apmesties kaut kur tālu no Bauskas.
Norunājam, ka jādabū jaunā padomju pase. Latvijas pasēm vairāk neticot.
Gudža paliek. Es aizbraucu. Ir pagājuši vairāki mēneši, bet liekas, ir pagājuši gadi.
CIETUMĀ neko nezinam, kas notiek ārpusē; tikai uz pienesuma saraksta onkulis uzmet pa rindiņai, ka mājās viss kārtībā. Tātad čeka viņus vēl netramda. Mana pratināšana arī, liekas, iet uz beigām. Arvien biežāk Kalmikovs šķirsta vecos protokolus un mēģina pielabot dažas vietas. Pastrīdamies diezgan atklāti par padomju darbiem.
Reiz viņš man jautā, kāpēc es ienīstot jauno iekārtu? Ja es būtu labs zēns, man būtu visas iespējas mācīties un strādāt.
"Ko var dot okupācija," es saku, "cilvēkam, kas dzimis un audzis brīvvalstī?"
"Nu tāda kulaku brīvība vien jau jums bija," viņš atbild. "Tāpat sēdējāt cietumos. Vismaz es nepazīstu latviešus, kas žēlotos par okupāciju vai apspiestību."
Ko viņš zin par Latvijas brīvvalsti, un kā viņš zin, ko latvieši domā?
"Nomainiet čekistu cepuri un uzplečus," es saku, "un latviski parunājaties ar latviešiem!"
"Velti aģitē," viņš saka. "No kurienes tad ir radušies tie mūsu piekritēji? Vai ne no tās pašas Latvijas?"
Ja viņš domā, ka pūlis ar paceltiem kulakiem un daži Internacionāles dziedātāji ir visa tauta, viņš ļoti maldās. Esmu aizvainots, bet viņš neielaižas tālākās runās.
"Šoreiz pietiks," viņš saka, un, uz manis šķielēdams ar savu sagriezto aci, liek mani aizvest.
Nākošajā dienā mani izsauc tūlīt pēc pusdienas. Vai būšu Kalmikovam par daudz ielecis acīs? Vai ar vaļsirdīgo izrunāšanos viņš mani būs ievilcis savos tīklos?
Kalmikova kabinetā pa atvērtajām blakus telpas durvīm ieraugu savu māsu. Asinis sakāpj galvā. Vai tiešām apcietināta?
"Vai tava māsa kaut ko zināja par jūsu organizāciju?"
Kalmikovs jautā.
"Noteikti nē," es atbildu. "Mēs savā organizācijā nevācām bērnus."
"Bet Voits saka," izmeklētājs turpina, "ka viņa pēc tavas apcietināšanas esot gribējusi zināt, vai daudzi no jūsu organizācijas apcietināti."
Noliedzu, ka Osvalds Voits būtu teicis tādu muļķību. Liek atvest Osvaldu.
"Kādas muļķības esi sarunājis par Ausmu?"
Esmu pārkāpis aizliegumu sarunāties, un, liekas, Osvalds mani ir sapratis.
"Esmu pārprasts," Osvalds izmeklētājam stāsta. "Meitene tikai jautāja, vai daudzi no mūsu skolas ir apcietināti."
Kalmikovs samierinās un mūs abus atlaiž. Mani urda doma, kas notiks ar māsu, bet pēc nakts pratināšanas nomierinos. Izmeklētājs viņu nepiemin, un labi, ka viņa pati neko nav teikusi. Viņa zin diezgan daudz.
PIENĀKUŠI revolūcijas svētki. Sargi ir uzlikuši medāļus un staigā skanēdami kā zvārguļiem apkārti zirgi. Arī pavārs ir uzvilcis tīru armijas kreklu.
Un mums arī svētki nāks par labu. Pa nakti nevedīs pratināt, un, ja tikai blusas kaut cik dos mieru, varēsim pagulēt. Kamerā vienmēr ir nejauki karsts. Parasti izmetamies kreklos.
Maize ir pajēla. To apēdam ar izsniegtajiem cukura gramiem.
Vēderi gan nejauki uzpūšas, bet gaisa atlaide arvien te sagādā jautrību.
Verneram ir iesūtīti ķiploki. Viņš tos grauž un slavē.
"Vecīt," viņš saka, "šī manta filtrācijā cik reižu izglāba dzīvību."
Cirku skaļi spēlē mūzika, un aiz kameras loga nemitīgi ņirb kājas, steigdamās vai nu ikdienas, vai varbūt svētku gaitās. Mēs laiskodamies ķeram blusas un viņu sīkos līķīšus liekam kaudzītē uz rupjā dēļa.
"Paklausieties!" Verners saka. "Mēs taču arī varam šiem svētkiem izšaut kādu salūtu! Sērkociņi mums ir, un pērdamās gāzes - pa pilnam!"
"Esmu šim goda uzdevumam sagatavots," pirmais piesakās Ernests.
Nogūlies uz vēdera, viņš pagriež savu resno galu uz augšu, un Verners ar degošu sērkociņu stāv un gaida. Bez trokšņa uzšaujas zili-sārta liesma un nodziest.
"Labi, ka bikses neaizdegās!" Ernests priecājas.
Uguņojam visi pēc kārtas un smejam par lēto prieku. Laikam esam par daudz skali. Sargs, fortočku atrāvis, grib lamāties, bet netiek tālāk par: "Jeb ... " un, nenobeidzis matuškas lamvārdu, aizcērt lodziņu.
"Fašistu cūkas!" viņš gaitenī šķendējas.
"Kas tik mums par gāzi! Tādai Sarkanarmija tīrais nieks!"
Smejamies visi reizē.
Sen jau satumsis, bet kaut kur aiz mūra vēl dun uzvarētāju zalves. Mēs, uz nārām izstiepusies, pārrunājam, cik tālu vairs 18. novembris - Latvijas proklamācijas svētki, un atceramies bijušās svinības. Sargs lodziņu neatver - tikai reizēm nomirgo novērošanas actiņa.
Naktī mūs pamodina skaļš troksnis. Kamerā iegrūž kādu pamatīgi apdzērušos un smagiem medāļiem nokārušos pulkvedi. Saukdams visus par fašistiem, viņš nejauki lādas.
"Kā drīkstat brīvības cīnītāju bāzt vienā kamerā ar bandītiem?" viņš grib zināt un dauza ar kulakiem durvis, un draud visiem atriebties. Ar mums, kā jau ar zemākiem, viņš nerunā - pat nenosēžas uz cietuma nāras.
"Savādi, ka viņš te iemests," domā Verners. "Citur laikam nav bijis kur likt?"
Ernests saka, ka tādus jau parasti vedot uz SMERŠu - militāro pretizlūkošanas nodaļu.
"Varbūt ir apzadzies?" spriežam, "bet kāpēc mums viņa dēļ jāzaudē miegs?"
Bez goda un ceremonijas no rīta pulkvedi aizved - kas zin, varbūt uz SMERŠu.
Mums iedod šķēres, lai cits citam apgriežam matus. Ar matiem veicas tīri labi - kaut arī izskatāmies rogaini kā apcirpti jēri, bet ar bārdām neiet tik viegli. Abi ar Verneru mocāmies ap Ernesta bārdu. Nekādi nevaram izlasīt dziļās grumbas.