Otra dežurante ir padrukna auguma. Klīst baumas, ka viņa kādreiz esot bijusi nāves soda izpildītāja. Vieni viņu uzskata par krievieti, otri par latvieti, bet viņa lamājas krieviski.
Priekšniecība runā tikai krieviski. Vienīgais, kas nebaidās ar mums sarunāties latviski, ir vecais sargs ar stikla aci. Mēs viņu saucam par onkulīti. Saka, ka viņš esot Centruškā no Ulmaņa laikiem. Nesaprotam, kā viņš tik ilgi ir izturējis šādā ellē.
CIETUMĀ izpaliek tādi jūtu izplūdumi un ķildas, kas bieži notiek brīvībā. Te ir jānorūdās pacietībā. Apvienojas gan vienādu uzskatu cilvēki, bet visus saista viena ideja - naids pret okupantiem un viņu iekārtu.
Jūtas izpaužas politiskajās sarunās. Kam pacietības ir pietrūcis, tie saka, ka vajagot apšaut visus okupantus un līdzskrējējus, bet citi domā, ka tāpat jau Latvijā esot par daudz līķu.
"Un iekarotāji to tik grib, lai kaujam savējos - lai viņiem vieglāk valdīt," lēnākie piebilst.
Vecie lauku saimnieki runā par atstātajām mājām un izpostīto iedzīvi. Jau karš tik daudz iznīcinājis, bet to vēl atgūtu, ja tikai viņus pašus nerautu prom no viņu sētām un zemes. Daži dusmojas uz partizāniem, ka tie, paši iekrizdami, ievilkusi arī viņus kā atbalstītājus, jo katrs jau gribējis piedalīties pie brīvības atgūšanas.
"Bet tāds ir robežtautas liktenis," nopūšas vecie vīri. "Vai mēs nebūtu godīgi strādājuši, ja mums atļautu dzīvot?"
Mūs, jaunos, vecie uzskata par vientiesīgajiem, kas savas jaunības neapdomības dēļ ir iekūlušies slazdā. Viņi runā tieši tāpat kā mans tatārs Kalmikovs.
Dedzīgas debates uzliesmo starp jaunajiem un vecajiem. Pie jaunajiem pieslejas partizāni un leģionāri, un arī viens otrs vecais, kas nedomā, ka tikai vecie uzskati ir pareizie.
Bet visasāk debatē par partizāņu karu. Cīņa pret tūkstoškārtīgu pārspēku nav iespējama, un Latvijas meži nevar šos cīnītājus ne paēdināt, ne apģērbt, ne dot tiem patvērumu. Atbalstītājus vai nu sagūsta un izsūta, vai čeka tiem piespiež palikt par nodevējiem. Nav tik vienkārši izšķirties iet cietumā un atstāt ģimenes un mājas, bet daudzus izrauj no mājām un aizved ar visām ģimenēm.
Mežā ir arī tādi, kas cer sagaidīt sabiedrotos. Tie nevar un negrib pieņemt, ka sabiedrotie viņus ir pametuši.
"Katrs jau tikai cilvēks vien ir," saka mazais Puherts, jautrais optimists no brāļu Dūmiņu vienības, kas uzturējās Iecavas mežos un bija viena no lielākajām un veiksmīgākajām partizāņu vienībām Latvijā.
"Iekritu tikai tāpēc, ka biju aizgājis pie savas meitenes," Puherts sirdās. "Kāds velns mani ir nodevis - to es gribētu zināt!"
Reizēm gan atzīst, ka pats vien būšot bijis vainīgs. Pārgulēt zem jumta palicis par ieradumu. Žēl, ka tagad arī viņai esot jāguļ uz cietuma nāras.
Cietumā nav svarīgi, kas kurš ir bijis, bet ir svarīgi, cik kuram var uzticēties. Šeit visi esam apbružāti un ieskrambāti - zeki, kas gaida savu tiesāšanu; tikai apziņa, ka esam politiskie, dod jēgu mūsu irstošajai dzīvei.
TĀPAT kā čekā, sešos ir jāceļas. Sargs, skaļi lamādamies, ar lielo atslēgu dauza pa durvīm. Savācam savas uz klona izklātās lupatas un kraujam katrs savā kaudzē pie sienas. Kur ir mūsu paunas, tur apmetamies pa dienu.
Rītos ar lielo parašku priekšgalā visi svinīgā gājienā, gandrīz kā uz bērēm, dodamies uz mazmājiņu un uz mazgātavu. Kas vairāk ir aizcietušies, steidz ieņemt vietu pie smirdošajiem caurumiem cementa klonā, bet pārējie stāv rindā uz klozeta podu, un steidzina negausīgos. Brīvības ieradumi ir jāatmet! Te sēžot avīzi nelasa!
Pie garajām mazgāšanās silēm rindu nav. Nomazgājušies aukstajā ūdeni un sarga steidzināti atgriežamies kamerā. Dežuranti izslauka kameru un noliek gaiteni ūdens muciņu rita tējai. Tad, sastājušies rindā pa divi, gaidām, kas pieņem jauno maiņu. Nejaukākais no visiem ir kāds krievs ar sarkanu seju un vecāka seržanta uzplečiem. Viņš piekasās vietā vai nevietā. Pēc dežuranta ziņojuma viņš pārskaita ierindu un pazūd aiz restotajām durvīm.
Nu varam gatavoties brokastīm. Saņemam cietuma maizi jeb paiku, muciņā siltu ūdeni un bļodiņā kopējo cukura devu. Ēdiena dalītāji cukuru pārmēra ar mēriņu, kas taisīts no sērkociņa kastītes. Cukura deva ir tik mainīga, ka ar parasto mēru nesakrīt. Mērs ir jāregulē bieži, jo cukura daudzums ir atkarīgs no nozagtā procenta. Un dažreiz cukurs ir tik slapjš, ka trešā dala ir vai nu pazudusi, vai pārvērtusies ūdeni.
Kad viss ir izdalīts, varam ēst. Bagātajiem cietuma deva pat uzkrājas plauktā ar ko pacienāt draugus. Dažs lauku saimnieks var sev nolīgt dežurantu un samaksāt graudā. Mums, jaunajiem, gan tas nepatīk, bet arī šeit ir grūti sacelties pret valdošo partiju. Parakt jau var un pat celt iebildumus, bet kaķa lāsti debesis nekāpj.
Kameras vecāko vēlēt ir noliegts, bet tāpat viņu izvēl pēc vairākuma gribas un ieskatiem. Un tad vecākais kopā ar savu partiju nosaka kārtību. Krimiķu likumi te nevalda, un neviens pie paraškas ranga pakāpē negul. Nav arī izredzēto un vadoņu. Katrs ir tik izredzēts, cik labi cietumā pratis iedzīvoties un citus iespaidot ar savu personību. Te nespēlē lomu ne brīvībā paveikti darbi, ne nedarbi. Tie neietekmē ne personīgu godu, ne negodu. Galvenais ir pierādīt, ka esi cilvēks, kas spēj izdzīvot.
Nekā nav ko lasīt. Pie bijušajām valdībām cietumā esot bijusi iespēja pat augstskolu nobeigt. Mūsu augstskola vēl laikam ir tālu nākotnē, bet labi, ka par miesu gādā un katru desmito dienu tiekam pirtī. Saņemam plānu ziepju gabaliņu un ūdeni, cik vēlamies.
Ar matu dzenamo mums cītīgi nodzen visus matus, un zem padusēm un priekšā liekas, ka spaļi būtu sabērti. Vecajam Gūtmanim nodzen pat krūtis un muguru. Viņš ir aizsargs no Irlavas pagasta - smags un spalvains kā lācis.
"Tas tā, lai tu izskatītos pēc cilvēka," spalvu dzinējs saka, bet Gūtmanis aizrāda, ka sievietes mīlot spalvainos.
"Kad nu tu pie sievietēm vairs tiksi!" spalvu dzinējs zviedz kā kumeļš.
Ir arī sievietes Centruškā, bet tikai retais ar putras nesēja palīdzību ir atradis savu sievu vai mīļoto.
PĒC pirts savāc mazgajamo veļu. Labi tam, kam mājinieki ir iesūtījuši lieku pāri. Daudziem ir tikai viena kārta un tā pati mugurā. To izmazgā turpat ķipītī un žāvē uz radiatora. Iznāk gan pelēka kā vārna, bet mazgāta ir. Mazgātavā nodoto veļu saņem atpakaļ pusmazgātu, neskalotu un smirdošu. Dažs labāks veļas pāris ir apmainīts ar novalkātām skrandām un žēloties nav kam. Sarakstā nav atzīmēts, vai veļas gabals ir jauns vai vecs.
Veļas dienās arī mēs apzogam valdīšanu - no zīmuļa izspiežam gabaliņu granta. Grantu vēlāk iestiprinām slotas žagariņā, un ir pašiem savs rakstāmais. Tikai jāuzmanās un jāatstāj pēdējais granta gabaliņš zīmulī. Ja zīmulis gadās īss, granta zagšana nesanāk.
Ir grūti ar papīru. To nav kur zagt. Atliek tikai cigarešu, tabakas un papirosu paciņas, ja tās, kad saņem pienesumu, neatņem. Ir vēl sviestpapīrs, ja pie pārbaudes sviesta gabalu nesagriež ar visu papīru.
SAKARI ar citām kamerām darbojas labi. Visiem ir jāiemācās morza ābece un noraidīšana, bet sakarus uztur nozīmēti pastnieki. Kļūdas maksātu pārāk dārgi; tomēr izņēmuma gadījumos pašdarbība ir atļauta. Ziņas sūta pēcpusdienā un tikai izņēmuma ziņojumus citos laikos. Sūtīšanas laikā sastājamies ap pārraidītāju, un velti sargs mirkšķina durvju actiņu.