No ārpuses vēstules saņem tikai retie. Osvaldam Voitam gan iesūta klimpu zupu katrā pienesumā, un vienmēr vienā klimpā ir zīmīte ar ziņām par jaunāko Rīgā. Laikraksti ir galvenie ziņu avoti. Pienesumu saņemšanas laikā tos zogam no sargiem un apmaināmies ar citām kamerām. Parasti lasām Cīņu, Padomju Jaunatni - arī Pravdu un Izvestiju. Laikraksti sadilst daudzajos lasītāju pirkstos, bet nekam citam jau tie nav vajadzīgi. Mahorku neviens te nesmēķē.
Ja krimiķi iekļūst mūsu atejā, viņi nozog mūsu pastu un tad piedāvā, lai izpērkam. Mūsu stāvā esam tikai politiskie, bet ir jāsatiekas arī ar blatnijiem. Viņi ir norīkoti saimniecības brigādē, kas apkalpo visu korpusu.
KO tik daudzi vīri lai sadarītu visu garo dienu? Pastāvīgie spēlmaņi parasti aizņem galdus. Klikšķ domino kauliņi. Spēlē dambreti. Vinnētāji izplūst skaļā priekā. Zaudētāji klusē. Šahistus pie galdiem redz maz.
It kā dzīdamies pakaļ pazaudētajām dienām, stundu pēc stundas daži bezmērķīgi staigā ap galdiem. Viņi pārcilā dzirdētās tenkas vai stāsta anekdotes. Laiskākie, aizlīduši aiz biedru mugurām vai galdiem, mēģina nosnaust - vai varbūt izgulēt pašreizējo murgu un pamosties citā pasaulē. Katrs zin, ka par gulēšanu draud karceris.
Citi kaut ko šuj un lāpa, bet tās abas ir bīstamas nodarbības.
Adatu ieraudzījis, sargs to labākajā gadījumā var atņemt, bet šuvēji un lāpītāji var arī nonākt aukstajā vieninieka būrī.
Citi pārcilā savus lupatu maisus un pakaļas slaucīšanai nolemtos gabalus saplēš pirksta platuma strēmelēs. Kaut kas ir jāizdomā. Atejas papīra Centruškā nav.
Arī es saplēšu daļu no iesūtītā palaga. Nav nekāda vajadzība to klāt uz netīrā klona.
PIENESUMI atgādina, ka Ziemassvētki ir klāt. Mājinieki ir pacentušies katram iesūtīt kādu garšīgu kumosu. Tā ir uzupurēšanās. Katrs zin, kāda rocība ir izpostītajā zemē. Svecīšu un egļu zariņu nav. Ja kāds tos mēģinātu iesūtīt, sargi aizmestu.
Ziemassvētkus valdīšana nesvin. Mēs, savu puslitru balandas izstrēbuši, svētvakarā noklausāmies mācītāja īso lūgšanu un pēc tam, pulciņos salasījušies, pieminam katrs savus bijušos svētkus.
Kāds virsleitnants stāsta par partizāņu cīņām Vidzemē, un partizāni atceras Ziemassvētku vakarus savos bunkuros. Arī mani Ziemassvētki ir bijuši dažādi un vienmēr kādu gaišumu sev nesuši līdz.
Stūrī klusu dzied mūsu kameras koris. Koristu ir salasījies diezgan daudz, un viņus vada kāds mežzinis no Kurzemes. Dziedātāji iesilst, un dziesma sāk izskanēt, bet saplok, kad durvīs parādās sargs un lamādamies draud visus samest karcerī.
NO vakara pārbaudes līdz gulētiešanai, kad priekšniecība apkārt nestaigā un sargi mazāk ievēro noteikumus, bieži ar dziesmām īsinām laiku. Kādu vakaru neesam vēl iecerētās programas pusē, kad atsprāgst durvis un kā pati nāve mums priekšā stāv režīma priekšnieks Obucinovičs - iesaukts par balto lāci. Ir zināms, ka viņa nežēlībai nav robežu. Ar neslēptu prieku viņš izpaužot neierobežotu varu pār beztiesīgajiem, viņus izģērbtus otrā korpusa zvēru būros saldējot vai trako kreklā pirmā korpusa karceros spīdzinot.
Uz būriem nosodītos izģērbjot apakšveļā un iemetot krātiņā uz trim vai piecām sutkām. Gulēšanai izdodot pliku lāviņu, un sargi, staigādami kažokos un vaļenkos, reizēm vēl atverot āra logus. Kāpēc nepabaudīt svaigu gaisu? Diezgan esot kamerā smakuši. Gadoties jau arī kāds cilvēcīgs sargs, kas atļaujot paturēt virsdrēbes, bet tādu esot maz.
Mocīšana trako kreklā laikam esot paša lāča izdomāta. Pie tās viņš vienmēr esot klāt. Nosodītajam uzvelkot trako kreklu un tad, nogāztam uz grīdas, velkot kājas pie pakauša, kamēr viņš zaudējot samaņu. Feldšers raugoties, lai pa spīdzināšanas laiku upuris nenomirtu, un, kad paņēmiens atkārtots vairākas reizes, izmocīto iemetot karcerī.
"Pirms nonāksiet pie baltajiem lāčiem," mūsu durvīs rēc šis cietuma bieds, "es jums, kuņas, iemācīšu, kā ievērot kārtību!"
Tā kā viņš visus solās sūtīt pie baltajiem lāčiem, arī pats ir ielamāts par balto lāci.
Viņa spriedums ir īss - uz mēnesi aizliedz mums pienesumus.
Kad durvis ir aizcirstas, mēmi skatāmies cits uz citu.
"Baigie mēsli," kāds saka. "Kas gan varēja domāt, ka šis klaiņo apkārt tik vēlu."
Viens otrs mēģina pārmest dziedātājiem, ka viņu bļaustīšanās dēļ visa kamera sodīta, bet pārējie spriežam līdz pusnaktij, kā atgūt pienesumus. Nākošajā rītā pēc brokastīm sasaucam visus uz kopēju apspriedi.
Sods ir trāpījis mūsu piederīgos vissmagāk. Kas ieradušies ar kārtējo pienesumu, ir atraidīti. Nav viegli nokļūt Rīgā no lauku nomalēm. Kā var justies šie tālo ceļu braucēji, kas sev ir atrāvuši labāko, vākuši, krājuši un par velti mērojuši garo ceļu?
ROSĪGĀKIE ir par bada streika pieteikšanu. Dzirdēts ir par tādiem cietumu streikiem; tikai mēs nezinam, kā streiku noorganizēt. Un ko tad, ja viss paliek pusceļā? Daudz ir šaubīgo, kas ir gatavi labāk saņemt sodu nekā riskēt ar streiku.
Tomēr streika doma pieņemas spēkā. Pat tādi, kas nesaņem pienesumus, pievienojas mums. Tikai kāds saimnieks no Misas, kas tikko ir saņēmis kārtējo pienesumu un nākošo gaida pēc mēneša, atsakās piedalīties. Viņam piesakām stāvēt klusu, bet viņš iebilst, ka visu pie streikošanas atņemšot.
"Un jūs velti izmocīsiet cilvēkus," viņš saka, "un neko nepanāksiet."
NEPIEŅEMAM pusdienas un pieprasām tikšanos ar cietuma priekšnieku. Vairākas reizes uzraugs iesaka netaisīt muļķības un ēst. Ierodas korpusnieks un pat mēģina mums pavēlēt pieņemt ēdienu, bet neatceļam savas prasības. Tad vairāk neviens par mums neliekas zinis.
"Priekšniecībai nu gluži vienalga - ēdam vai nē," atkal paceļas šaubīgas balsis. "Vai tad padomju cietumos tādus streikus maz pazīst?"
"Nu, ja nepazīst, tad iepazīs," saka drēbniekmeistars Sleinis.
SAVĀDS izskatās šis padzīvojušais vīrs, ģērbies angļu uzvalkā. Ulmaņa laikos, būdams labs drēbnieks, esot labi pelnījis. Bieži vakaros ilgi sēdējis restorānos un aizvien kaut ko izstrādājis, par ko vai nu maksājis vai pasēdējis iecirknī.
Ilgākais, ko reiz norāvis termiņcietumā, bijuši trīs mēneši. Pēc Staburagā pavadīta vakara devies mājās, un ārkārtīgi sagribējies čurāt. Nu tā, ka nekur likties! Iela tukša, un renstele brīva. Ko vairāk?
"Un tā nu savā nodabā daru savu darīšanu," viņš stāsta, "kad aiz muguras kāda sieviete sāk gānīties - "Cūka, ko tu dari?" Apgriezies ieraudzījis dāmu kažokā.
"Domāju, kur tā te nakts laikā gadījusies? Un nezin, kāpēc radās doma uzlaist skaistajam kažokam," viņš smejas. "Vēl šodien redzu strīpas spožajā spalvā."
Bet šī nu ņēmusies saukt policiju, un policists klāt gan, un beigās Sleinim par huligānismu piešķirti trīs mēneši.
"Dzīvoju kā kungs. Darbā jāiet nebija. Un toreiz jau tādu putru neēdām kā tagad."
Nezinu, cik gadus viņš tagad ir dabūjis. Vēlāk neesam tikušies.
LĒNI velkas laiks. Visi ir ļoti sadrūmuši, un neticīgajiem ir izdevība pierādīt, ka no mūsu streika nekas nesanāks.
Vēlā pēcpusdienā ierodas pats cietuma priekšnieks. Plecīgs un vidēja auguma, viņš izskatās līdzīgs Raimonda Lullas bijušajam ģimenes draugam Juhno. Ir grūti ticēt, ka divi cilvēki var viens otram tā līdzināties.