Grieķu-romiešu cīņu treneris Zuments māca šī sporta cienītājiem gudros paņēmienus. Vīri saliek viens otram atslēgas un tad mācās no tām atbrīvoties. Lielais Galviņš no Jēkabpils pierādās neuzveicams - bet ir jau arī vīrs kā lācis. Vienīgi no manas atslēgas viņš vaļā netiek, kaut gan mani pašu mētā kā lelli.
Vecais Začests no Krāslavas vienmēr uzvar pirkstu vilkšanā.
Viņš tiesas spriedumu gaida kopā ar saviem dēliem un stāsta par partizāņu cīņām Stampaku purvā. Začests ir liels, stiegrains vīrs ar resniem, stiegrainiem pirkstiem. Viens no viņa trīs dēliem, kurš vēl nav sasniedzis sava tēva pilnību pirkstu vilkšanā, izmēģina spēkus boksā. Aizsargādamies jaunais Začests noliecas tik zemu, ka ar pieri baksta pretiniekam vēderu, un no boksēšanās nekas nesanāk. Helmūts Rudzītis no mūsu pretestības organizācijas arī liecas par zemu.
"Jūs paši maucaties uz āķa," viņiem abiem aizrāda Kulinskis. Sporta nodarbības piesaista tik daudzus, ka reizēm iet pavisam skaļi un tikai karcera draudi atvēsina iekarsušās galvas.
Vīri, kurus vairāk nemudina jaunības nemiers, kopīgi pārrunā un pārcilā savas dzīves atziņas. No Ventspils kāds miesnieks stāsta par desu un cīsiņu gatavošanu. Klausītāji rij siekalas. Kur jau tie laiki, kad šos gardumus ēduši! Latgalietis Zalčs stāsta, kā ģērēt ādas, un arī viņam klausītāju netrūkst.
Mūsu kamerā ir kāds vācietis - bijušais kapteinis. Uzpleči viņam ir noņemti, bet viņa virsnieka forma vēl ir bez ielāpiem. Zābaki gan ir nobružāti un zaudējuši savu spožumu.
"Austrumu apgabalā biju mākslas vērtību konsultants," viņš stāsta, "bet tieku tiesāts kā mākslas objektu laupītājs."
Viņš labi runā krieviski un lasa lekcijas par mākslas vēsturi un gleznu atjaunošanu.
"Gleznu restorācija ir mana profesija," viņš saka. Pirms kara strādājis Hamburgas muzejā.
Ar visām šīm nodarbībām jūtam, ka kaut ko iegūstam. Vai nu visu mūžu būs jāsēž cietumos? Nekad nevar zināt, kad kura gudrība der.
Bieži vakaros arī mēs savā kopā pārspriežam par savu organizāciju. Aprādīdams stratēģiskus punktus, kā atgūt un noturēt brīvību, Edmunds Lulla - Raimonda jaunākais brālis, sagatavo veselas runu sērijas. Nav ne grāmatu, ne papīra. Ar saviem atzinumiem viņš var dalīties tikai mutiski.
MAN blakus ir iekārtojušies divi Vidzemes saimnieki, kurus te saukā par jauno pāri. Kļaviņš ir jau pusmūžā - viņam mājās esot sieva un divi bērni, bet Bērziņš vēl ir jauns, sārts puisis. Naktīs šo divu bučošanās kādreiz pamodina, bet neko nesaku. Pēc izskata viņi neatšķiras no pārējiem, bet viņu orientācija viņus nošķir un atsvešina.
"Pie visādiem tipiem būs jāpierod," viens otrs nosaka, "un vēl tikai pats sākums."
Mana onkuļa dzīvokļa kaimiņš, kas operā strādāja par drēbnieku, starp baleta meistariem bieži esot sastapis Kļaviņa un Bērziņa tipus. Par seksuālo orientāciju nacisti tiesājuši mākslas slavenības - arī Rīgā.
Starp šiem diviem nekas nenotiek. Esam saspiesti, un kamera ir pārāk gaiša. Glāstīdami viens otram roku vai celi, viņi vienmēr sēž kopā un valgām acīm skatās viens otrā. Sākumā jutos neērti, bet cietums pavisam īsā laikā ir nolīdzinājis manus brīvā cilvēka aizspriedumus. Esam kā vēži, sabērti vienā kulē, un, ja šinī mudžeklī atrodas cilvēki, kas viens otru mīl, liekas, nevienam nav tiesības jaukties viņu lietā.
KĀDU dienu kamerā ielaiž noplukušu vīru. Viņa vārds esot Lācis-Ločs, un viņš esot no Jēkabpils. Mūsu ziņojumu tīkls brīdina, ka jaunais ienācējs esot Centruškā pazīstams spiegs. Viņš pats to noliedz, bet nākošajā dienā šīs ziņas apstiprina arī citas kameras. Tā kā tāds kamerā nav vēlams, nolemjam no viņa atbrīvoties. Visvairāk ir uztraucies Millers. Divi stukači vienā kamerā nederot. Varot viens otru nodot.
"Ja nepazudīsi pats," draud Millers, "tevi pakārs pie restēm."
Lācis-Ločs ir uztraucies un lūdz viņu izlaist no kameras, bet sargs pat neklausās. Par spiegu apsūdzētais novietojas pie durvīm un vakarā, kad pārējie iet uz ateju, viņš ar visām mantām izmanās gaitenī un atpakaļ nav dabūjams. Uzzinam, ka esot ielikts vieninieka kamerā. Viņam nekur visā korpusā nebijis kur palikt.
KAMERĀ, kur vieta ir paredzēta divdesmit četriem, esam septiņdesmit seši. Esam sabāzti kā mucā, un laikam saspiestība ir radījusi tik ciešu tuvību, ka, klausīdamies citos, dzirdam katrs pats sevi.
Jaunais mākslas akadēmijas students Lielatāls, kaut slims ar tuberkulozi, cer izārstēties un kļūt par mākslinieku.
Diviem puišiem no Rīgas esot pierakstīta sadarbība ar vāciešiem, tāpēc ka bijuši iesaukti gaisa izpalīgos un, tieši tāpat kā mans kursa biedrs Aleksis Mazcirītis, ar skolas apliecībām izvairījušies no filtrācijas.
Tēvs un dēls Upmaļi gaidot sodu par pretvalstisku darbību.
Dēls bijis iesaukts vācu armijā, un tēvs pēc kara viņam palīdzējis slēpties.
Slavenajam Rīgas Cirkus klaunam Pipsim-Upeniekam esot jāatbild par padomju varas izsmiešanu.
Par partizāņu slēpšanu esot saņemts smaidīgais Elmārs Grīns no Ukru pagasta. Viņa vecāku mājas pagrabā dzīvojuši daži atkritēji - starp tiem arī viens vācietis, kas nevēlējušies nekādus sakarus ar okupantiem un ticējuši, ka rietumnieki ievedīs Eiropā jaunu kārtību un sovietiem būs jāatstāj Latvija. Cietuma slimnīcā Elmāra tēvs dažus mēnešus pēc apcietināšanas miris, un māte ieslodzīta sieviešu korpusā. Brīvībā palikuši tikai brālis un māsa Rīgā.
Piedzīvojušie partizāni stāsta par mežiem, bunkuriem un drošsirdību pārspēka priekšā. Leitnanta Smiltena vienība cīnījusies ar sarkanajiem partizāniem Lubāna klanos. Sarkano tur bijis kā biezs. Laupījuši un terorizējuši apkārtnes iedzīvotājus. Dūmiņš un Gebauers abi atceras nominētos bunkurus Iecavas mežos, kur mituši visdrošākie zēni. Dūmiņš, kas bija vadījis vienu no lielākajām partizāņu vienībām okupētajā Latvijā, vairāk atgādina piedzīvojušu lauku saimnieku kā militāru stratēģistu.
Jautrais optimists Gebauers - jaunāks par Dūmiņu - pats atzīst, ka iekritis savas vainas dēļ. Nespējis ilgāk panest meža vientulību un arvien biežāk palicis pie savas meitenes. Meža dzīve sākusi apnikt visiem un daudzi palikuši neuzmanīgi.
"Tāpat jau reiz būtam krituši," saka Dūmiņš. "Ceka jau auda un auda tos tīklus gan ar labu, gan ar draudiem, gan - nodevību."
Dūmiņa grupu arī esot nodevis pavisam tuvs cilvēks.
Runās klausoties, pārņem nolemtības sajūta; tikai kaut kāda iekšēja balss neļauj tai pakļauties. Kā lai sauc šo balsi? Varonība tā nav. Varbūt tā ir savas dzimtenes mīlestība? Varbūt tā ir dzīvot griba?
Visos pulsē dzīvot griba. Visos ik rītu plaukst jauna cerība. Pēc rīta pārbaudes ik dienu sākam ar kopēju lūgšanu, ko lasa kāds mācītājs, kas vācu laikā strādājis pie TAUTAS PALĪDZĪBAS. Tagad viņš gaida soda pasludināšanu par palīdzības sniegšanu vāciešiem.
TIESA šinīs dienās ir pavisam pretrunīgs iestādījums. Uzvarētāji tiesā fašistus, bet kas un kad tiesās komunistu slepkavas - tagadējos rietumnieku draugus? Vai tiešām rietumnieki tic, ka Staļins viņus ir izglābis no bojā ejas un ka suverēnās Austrumeiropas valstis pienāktos Padomijai? Ieslodzītajām tautām ir vēl joprojām grūti atmest cerību uz rietumu palīdzību. Nevar dzīvot bez cerības.