Labi ir jaunam būt - kaut vai cietumā. Mēs vismazāk izjūtam pagātnes rūgtumu, jo mūs ar pagātni vēl nesaista ne amati, ne posteņi, ne manta. Pieredzes trūkuma dēļ esam arī vispaviršākie - pat neapzināmies, ka esam zaudējuši savu neizdzīvoto dzīvi. Meklējām ceļu uz brīvību, bet ka par saviem centieniem maksāsim ar spaidu gadiem lāģeros, un garie gadi mūs aprīs kā pūķi aprij pasaku varoņus, par to nedomājam. Ticam nākotnei.
ESAM sākuši šūt un lāpīties. Lai tiktu pie diegiem, kāds noziedo savu cietuma segu. Mēs no tās izvelkam stipros kokvilnas metus un atstājam tikai nedaudz metu diegu gar malām un pa vidu, lai iekš audi kaut cik turētos kopā. Kad brauksim prom, sega būs jāatdod cietumam.
Vīri lāpās. Vīri šuj tabakas makus un cepures. Mūsu pulciņš no spožas atlasa oderes sašuj laiviņ-veidīgas cepurītes un pieliek tām sarkan-balt-sarkanus pušķus. Pastaigās lepojamies ar savu roku darbu, līdz mūsu jaunajai modei pienāk bēdīgas beigas. No pirts iznākuši, stājamies rindā, lai dotos atpakaļ uz kameru, kad mums uzbrūk baltais lācis.
"Nelieši!" viņš rēc. "Pat cietumā jūs dibināt fašistu bandas!" Viņš lamājas, rauj nost mūsu laiviņas un solās mūs sūtīt pie baltajiem lāčiem.
Nospriežam, ka nav gudri vērsi kaitināt aplokā, no kura paši izbēgt nevaram. Noņemam krāsainos pušķus un paturam laiviņas.
SĀK mūs barot ar svaigiem, kaut sasalušiem kāpostiem, un mums visiem patīk negaidītā pārmaiņa. Kāposti ir cieti un pusvārīti, bet zupa - bieza.
"Būtu kāds kriksītis jēra," vīri spriež, "būtu īstas apkūlības." Jēra vietā ir mencas galvas ar lielām, bāli-zili-pelēkām acīm, un mūsu īso prieku pārtrauc caureja. Stāvam rindā pie augstās paraškas un prātā nāk cietuma dziesmiņa -
Kas čekā iekritis, ne aci neaizmigs
ja viņa kamerā nav paraška
To tikai sapratīs, kas uz tās sēdējis
Un laimē smaidījis kā karalis
Paraška patiešām atgādina troni, ja tikai uz tās nebūtu jāsēž ar nolaistām biksēm. Par to smiekls nenāk nevienam. It kā taisnodamies, daži žēlojas, ka tādu nelaimi piedzīvojot pirmoreiz. Vēders bijis kā krams - ēd kaut akmeņus.
"Savādi, ka cietuma kāposti neturas iekšā," dažs it kā meklē izskaidrojumu.
Kādiem ir jāizskatās tiem, kurus uzņem cietuma slimnīcā?
Medicīnu neizsniedz - tikai reiz mēnesī sieva baltā virsvalkā pie restotajām durvīm noprasa: "Piļ jestj?"
"Vai putekļi ir?" vīri mēdās. "Putekļi pašai pie ... "
No tīrības maz ko ievērojam, bet, ja kāds rets saules stars izlaužas caur restēm, redzam kādā rijā dzīvojam. Žēlsirdīgo eņģeli, kas apstaigā kameras, esam iesaukuši par balto nāvi. Kādu palīdzību gaidīt no tādas?
KAMERAS sastāvs vienmēr mainās. No čekas pienāk jaunie, un uz tribunālu aiziet vecie. Nāvinieku korpuss ir tukšs, un arī otrajā korpusā vairāk nav nāvinieku kameru. Nāves sods 1947. gada 26. maijā ir apmainīts ar divdesmit pieciem gadiem.
Septiņdesmitgadīgajam Jēkabsonam nāves soda atcelšana maz ko dodot. Tikai žēl, ka viņam neatļaujot nomirt savās mājās.
"Ko nu no manis vairs izspiedīs?" viņš saka. "Ne šahtās, ne taigā strādnieks neesmu. Krāsni pakurināt ir viss, ko vēl varu."
Kažociņā ierāvies, viņš sēž un žēlojas par savām meitām.
"Taiga vai stepe arī viņas salauzīs pa divdesmit pieciem gadiem," viņš saka, "un to jau labāk, lai neredzu."
Varbūt arī meitu un viņu draudzeņu dēļ esot iekrituši.
Palīdzējuši zēniem mežā, un viss gājis gludi, bet vai tad jaunībai ar maizi vien esot diezgan? Mežinieki kļuvuši drošāki. Ciemojušies biežāk. Palikuši pa naktīm.
"Vai vecs sakāmvārds nebrīdina," Jēkabsons nopūšas, "ka mežs ir ar ausīm un lauks ar acīm?" Nevienam neienācis prātā, ka aiz katra stūra un krūma glūn kāda nodevīga acs.
"Kad mežinieki iekrita," vecais vīrs saka, "saņēma arī mūs. Čekisti gan apgalvoja, ka nodevējs mūsējais, bet grūti pateikt. Cietumā esam visi."
Garo Smilgu, mežsargu no Kurzemes, arī daudzi tur par nodevēju, bet patiesību nezin neviens. Pats viņš stāsta, ka vācu laikā bijis spiests palīdzēt sarkanajiem partizāniem, bet cietis no abiem - kā meža brāliem, tā viņu ķērājiem. Mežinieki, kuri saukušies par Sarkano Bultu, atņēmuši visu, kas ēdams, bet vācieši draudējuši apšaut par bandītu atbalstīšanu.
"Par velti negribējās atdot dzīvību," viņš saka, "bet kur paliksi, ja darbs un māja ir mežā?"
Pēc kapitulācijas sarkanie nākuši no meža ārā un mūsējie gājuši mežā iekšā, un atkal mežsargs tramdīts no abām pusēm.
PIE mums ieved kādu krievu - komjaunieti kadeta uniformā - tikai bez uzplečiem un jostas. Viņš pārbijies stāv pie aizvērtajām restēm. Laikam jūtas kā jērs vilku barā un gaida, kad fašisti viņu saplosīs. Kad nekas nenotiek, viņš nesaprot ticēt vai neticēt savu priekšnieku briesmu stāstiem, un pats sāk stāstīt mums savas bēdas.
Esot dzimis Vologdas rajonā. Tēvs esot kolhoza agronoms un nopelniem bagāts darbinieks. Zēns ticis karaskolā. Dienējis Berlīnē. Pietiekoši sapratis vāciski, lai sarunātos ar vietējiem, bet drīz apcietināts par spiegošanu.
Satriekts par tādu iznākumu, viņš cenšas katram iestāstīt, ka ir nevainīgs un nelietīgi nodots. Gan jau drīz viss nākšot gaismā, un tiesā viņš varēšot pierādīt savu nevainību un tikšot brīvībā. Viens otrs gan mēģina viņu brīdināt, ka veltas cerības, bet viņš tic, ka padomju iekārta ir cilvēcīgākā pasaulē un neviens nevainīgs netiek notiesāts.
Vai tiešām viņš neko nezin par neskaitāmajiem gulāgiem? Beidzot arī viens krievs ir mūsu vidū. Mēs viņu nepieskaitām pie okupantiem un neliekam viņam gulēt pie paraškas, bet barojam no savu tuvinieku atvestajiem labumiem. Ir jājautā, ja mēs būtu viņa vietā - ko darītu viņš?
Pēc atgriešanās no pratināšanas viņš priecīgi stāsta, ka tēvs esot atbraucis ar visiem saviem goda rakstiem par labo kalpošanu. Izmeklētājs teicis, ka tas daudz palīdzēšot. Tēvs esot atvedis kapātas gaļas desas, un komjaunietis pacienā arī mūs. Tēvs aizbrauc, un laimīgais kadets gaida savu atbrīvošanas dienu, kas nepienāk.
Vēlāk es viņu satieku jau notiesātu uz divdesmit pieciem. Viņš vairāk nesaka, ka padomju tiesa nevainīgus netiesā.
Savā apcietināšanas laikā vairāk godīgu krievu neesmu saticis. Krimiķu kameras ir pārpildītas ar Latvijā sabraukušajiem krieviem. Kāpēc no tik lielas zemes viņiem vajadzētu līst tik mazā? Vienu stāvu zem mūsējās ir nepilngadīgo kamera, un sargi žēlojas, ka nevar ar jauniešiem galā tikt. Reiz šie zeņķi aizdedzina matračus, un viss cietums piepildās ar kodīgiem dūmiem. Uz karceri vedot, sargi laikam vainīgos iekausta.
"Nesit Staļina malaļetku!" viņi spiedz. Ja viņi ir Staļina nepilngadīgie, tad, patiešām, Vadonim aug pašam sava blatniju audze.
PIRMS Jaungada pārdzīvojam pirmo kratīšanu.
"Oh, tādas te reizi ceturksnī!" vecākie iemītnieki stāsta.
Ilgi cietumā sēdošajam laikam paasinās uztveršanas spējas. Maz mēs šeit redzam, bet daudz nojaušam. Pat neredzēdami norisi gaitenī, mēs nojaušam, kas tur notiek. Šādās kratīšanas reizēs parasti visā korpusā izziņo trauksmi, un laimīgs ir tas, kas ir spējis sagatavoties lielajam notikumam. Nekā daudz slēpjama nav, bet nepieciešams un slēpjams ir viss.