Slēpjamas ir adatas. Ja kamerā adatu paprasa pogu piešūšanai, uzraugs iedod. Metāla pogas ir izgrieztas, un pogas esam aizstājuši ar slotas žagaru puļķīšiem. Tie izskatās tik dekoratīvi, ka, tiešām, šādus puļķīšus pat modeļi varētu valkāt.
Slēpjami ir laikraksti un rakstāmie piederumi. Žagariņu, kuram ir piestiprināts grants, iebāžam slotā. Laikrakstus paslēpt ir grūti, bet es tos noslēpju savā ortopēdiskajā ierīcē. Kaut gan uzraugi to labi apskata, slēptuvi neuziet.
Bārdas nazis un mazais spogulītis ir kameras kopējās mantas, kuras par visu cenu ir jānoslēpj. Ja no kāda skārda gabala vai nolauztas stīpas kāds ģelzītis ir iztaisīts, arī tas ir jāslēpj.
Bailīgie ar mantu slēpšanu nenodarbojas. Kas aizliegts, aizliegts. Vai gan šie sīkumi ir tik liela riska vērts? Adatas slēpt ir vienkāršāk kā neko citu, un tikai pavisam liels muļķis tās var kratīšanā pazaudēt.
"Ātrāk! Ātrāk!" uz raugi iebrūk kamerā un steidzina uz pārbaudi.
Nobijies ģelzīša īpašnieks nazīti var aizmest vai iegrūst kādā nāras sķirbā, bet drošākie cenšas savas lietas saglabāt, jo atceras, ar kādām grūtībām tās iegūtas.
Visus sadzen garā gaiteņa galā un pārbauda lupatas un pases.
Krata četri uzraugi. Pirmie viņiem stājas priekšā tie, kam nekā slēpjama nav. Slēpēji nogaida un vēro, kā kurš uzraugs dara savu darbu. Ir jau mūžīgi čaklie, kuri iztausta katru vīli. Visgrūtāk iet kamerai, kuru krata pirmo. Vēlāk sargiem pašiem kratīšana sāk apnikt, un uz beigām viņi paliek pavirši. No sardzes četrinieka novērojam, kurš vispaviršākais, un pie tā aug kratāmo rinda.
Kratāmie izģērbjas kā uz pirti un stājas izvēlētajā rindā. Stāvu ar spogulīti plaukstā un domāju - kur to grūst? Ja spogulīti nometu gaitenī, neviens vainīgo nemeklēs, bet ir jādara viss, lai to nepazaudētu. Kad pienāk mana kārta, es uzrauga priekšā noklāju salocītu segu un tai priekšā nolieku savu drēbju čupiņu. Uzraugs pārcilā katru gabalu un, ko pārbaudījis, nomet uz grīdas. Es to atkal nolieku uz salocītās segas un, izmantojis iz devību , spogulīti iebāžu drēbēs.
Beidzis kratīt lupatas, uzraugs sāk apskatīt mani pašu. Gluži kā ārsts viņš liek man atplēst muti un parādīt mēli. Tad pārbauda plaukstas un beidzot liek noliekties, lai man ieskatītos pakaļā. Ar to pārbaude skaitās izieta, un vīri smej, ka par velti viņš pakaļā meklējot pistoli, jo tā jau esot pavisam redzamā vietā.
Spogulīti izglabāju visu cietuma laiku un izdodas paslēpt arī bārdas nazi.
Kratīšanas reizēs kamera izskatās kā karalauks. Pa visu telpu ir izgrūstītas nāras, un veiklākās blaktis uz bēgušas pie griestiem. Neveiklās bēguļo pa pelēko klonu, un mēs tās cenšamies samīt.
Ko viņi var atrast šinīs četrās sienās? Ieslodzītos no brīvības šķir tik daudzas restes un sargi. Reizēm jau ir arī zaudējumi - atņem kādu izlasītu laikrakstu vai novītu auklas galu, bet tik un tā kratīšana mūsu ikdienā ienes pārmaiņu. Mēs kratīšanas gaidām ar zināmu nepacietību. Nedrīkstam pazaudēt aizliegtās un slēpjamās lietas, kuras varam saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem.
ĪSI pirms Jaungada pa cietuma pastu saņemam cietuma žurnāliņu Mazais Pastnieks jeb MP. Kaut mazs un trūcīgs MP izskatās, mūsu dzīvē tas ienes prieku un lepnumu, ka arī šeit kaut ko tādu esam veikuši. Pelēkais vāks ir gatavots no dorožnij - tabakas paciņas; nedaudzās žurnāla lapas no izmazgāta un izgludināta sviesta paciņu papīra. Saturs ir dauzveidīgs: īss politisks apskats, par cietuma dzīvi sacerēta dziesmiņa ar notīm, politiskās un cietuma dzīves karikatūras, humoristisks skatījums no mežinieku dzīves - Dundura dzēliens jeb Žaņa Šļupstiķa piedzīvojumi - un pašās beigās kāda anekdote un ziņas no Paraškas, kā izdevēji ir iesaukuši žurnāla baumu biroju.
Žurnāls nonāk priekšniecības rokās. Sākas briesmīga trauksme ar pārējo numuru un pašas redakcijas meklēšanu. Divus numurus noslēpju savā ortopēdiskajā ierīcē, laimīgi noglabāju visu lāģera laiku un pārvedu mājās. Teksts, rakstīts ar ķīmisko zīmuli, gandrīz nav vairs salasāms. Papīra trūkuma dēļ redaktori liekus eksemplārus negatavoja.
NO blakus kameras mūsu organizācijas puiši man iesūta no paikas veidotu vairodziņu nacionālajās krāsās. Pāri krāsām ir izveidots zobens ar organizācijas burtiem LDPKO - Latviešu Demokrātiskās Pretestības Kustības Organizācija. Nezinu, kur viņi ir rāvuši sarkano krāsu, bet zobenu ir veidojuši no dzeltenajām ziepēm. Ilgi savu dāvanu slēpju - pat aizvedu līdz uz Kazakhstānu, un tur mantu noliktavā to sagrauž žurkas.
Pēc Jaungada visus no mūsu organizācijas izsauc gaiteni uz apsūdzības raksta lasīšanu. Par tulku piesakās Millers. Valdīšana tulku nedod. Biezo krieviski rakstīto apsūdzības grāmatu varam lasīt un saprast, kā vēlamies. Sacerējums ir sakopots milzīgā sējumā, un kamerā to lasīt neļauj. Līdz pusnaktij nostāvam gaiteni, pie sienas piespiedušies, un klausāmies, kādus briesmu darbus esam darījuši. Bez teikšanas zinam, ka mūsu tiesas diena ir tuvu.
Drīz atkal būsim citā kamerā starp citiem zekiem.
KĀDU rītu tūlīt pēc brokastīm izsauc un aizved mūsu cirkus muzikantu Kļaviņu.
"Uz kurieni?" uztraukušies minam.
Viņš smaidīdams vakarā atgriežas. Esot bijis liela priekšnieka bērēs. Braukdams ar motocikletu, esot nosities baltais lācis un izvadīts ar pienācīgu godu.
"Un tā kā orķestrī trūkst trumpetista," smejas Kļaviņš, "viņi pavēlēja, lai es aizpūšu priekšnieka dvēseli pie baltajiem lāčiem!"
Par nožēlu pie bēru mielasta neesot saukts.
"Zēl, ka tādam sunim bija jāspēlē," viņš, balandu strēbdams, saka. "Bet ir arī prieks, ka nelietis ir nolauzis kaklu."
KAMERĀ ierodas jauns puisis Antons Pudāns. Esot mācījies Cīravā par mežsargu, bijis praksē Ceraukstē un zin kaut ko pastāstīt par notikumiem manā pusē. Klausos par vietām, kas ir bijušas tuvas, un jūtos apsūnojis kā celms.
Pēc apsūdzības sējuma parakstīšanas gaidām tiesu. Neviens nav skaitījis, cik ir aizsaukti uz tribunālu - tikai mūsu cietuma telegrāfs ziņo par saņemtajiem sodiem. Parastais standarts - divdesmit pieci gadi vai ceturtdaļgadsimts. Ja nebūtu atcelts nāves sods, visus nošautu; tomēr, cik būs to pusmūža vīru, kas spēs sagaidīt soda beigas?
Bet neviens par beigām nedomā. Visi vadās no ticības, ka brīvība ir tuvu - tikai jāpagaida.
Tiesas spēle
Ir 12. februāris. Ar visām mantām mūs sadzen korpusa apakšējā stāvā kādā lielā, tukšā kamerā, kur atstāta ir tikai ūdens muciņa un paraška. Sametamies pulciņos uz grīdas. Šī ir pirmā reize, kad visa organizācija esam kopā, un laikam pavisam savādi izskatās mūsu jautrie zēni aiz restotajām durvīm.
Katrs gaida tribunālu kā vēl neredzētu izrādi, bet neviens necer uz taisnīgu spriedumu. Padomju rūpniecībai ir vajadzīgi vergi; tāpēc nāves sods apmainīts ar ceturtdaļgadsimtu un čekisti var atpūtināt rokas un atvēsināt pistoles.
Kad tikšanās prieks ir aprimis, sākam dziedāt. Karceris mums nedraud. Rīt ir tribunāls. Sargs reizēm brīdina būt klusākiem, bet mēs dziedam brīvi un skanīgi. Jautrais sapņotājs Haris Skuja uzsāk Ramonu. Jūtam smeldzi cits par zaudēto, cits par vēl neatrasto meiteni, kuras apveids tik skaidri stāv katram apziņā. Balsīm plūstot citai caur citu, izskan mūsu nelaimīgā jaunība...