Es neko negaidu. Pēc satikšanās ar kādu no savējiem es justos vēl sliktāk. Kad gāju skolā, trīspadsmito numuru skaitīju par laimīgu, bet viss ir mainījies. Mani apcietināja trīspadsmitajā, un arī šodien šis skaitlis neko labu nesola, un es nevaru sagaidīt garajai dienai beigas.
Vēlā pēcpusdienā atkal sēžam melnajā bertā un braucam uz Centrušku.
Uzsākam Daugav' abas malas mūžam nesadalās ...
Nav jau Daugava jāsadala, ja to var paņemt visu ... Paliek sērīgi pašiem, un lēnu plok dziesma. Sargi rēc aiz restēm kuces un mātes lamvārdus, un mūsu balsis atgūst skaņu, un mēs dziedam dziesmu pēc dziesmas. Redzēdami savu bezspēcību, sargi nomierinās. Cietumā viņi mūs apsūdz, bet priekšniecība ir vienaldzīga. Priekšniekiem neesot jāatbild par sargu ērtībām.
Ēdam pusdienas un vakariņas reizē un pārrunājam nejēdzīgo izrādi. Vēl nezinam, cik ilgi tanī būs jāskatās.
"Ja esi sūdos līdz ausīm, tad nečivini," saka Haris Skuja, tehnikuma topošais dzejnieks.
Patiešām, ja esi nonācis padomju tiesā, runāšana ir lieka.
Apsūdzētos tiesa uzskata par padomju ienaidniekiem; tāpēc nav nozīmes maksāt advokātiem. Lai paši neiekristu, advokāti ir spiesti piekrist priekšsēdētāja lēmumam. Un liecinieki var darīt vairāk slikta kā laba. Sapīti savos vārdos, liecinieki beigās ir laimīgi, ja paši tiek sveikā cauri.
NEDĒĻAS vidū gadās satikt alūksnieti Lībānu no mūsu vecās kameras.
Viņš stāsta, ka kamerai uz mēnesi noņemti pienesumi. Esot knapi ar paiku. Mums maizes netrūkst. Piekrāmējam veselu maisu, lai puikas padalās, kam knapāk. Daži mūsējie ir piekukuļojuši sargus un ik pārdienām kāds kaut ko saņem.
Dienas velkas bezgala lēnu, bet vakari paiet jautri. Zinam, ka drīz šķirsimies. Sestdienas vakarā mūs izdala pa vecajām kamerām un vēl pirms soda saņemšanas varam paciemoties ar draugiem. Noskaņojums ir drūms.
Stāstām, ka ar Lībānu atsūtījām veselu maisu ar maizi, bet visi brīnās. Lībāns esot gan atnesis daudz maizes, piekrāvis savu plauktu un drusku iedevis tuvākajiem draugiem.
"Jāprot dzīvot," teicis, bet ne vārdu par mūsu sūtījumu.
Lībāns, nedomādams ka atgriezīsimies, laikam jūtas neērti. Uz slimības pamata viņš savā kaktā rīta pārbaudi noguļ, bet sodu neizbēg.
Pirms pusdienām sasaucam kameras tiesu. Lībāns taisnojas, ka mūs pārpratis - domājis, ka paika domāta viņam, bet tiesa nospriež ar slapju, vītnē sagrieztu dvieli uzdot divdesmit pa sēžamvietu - piecpadsmit, ja pats nogulstas uz galda.
Arī svētdienu pavadām vecajā kamerā. Mūsu prātus aizņem Lībāna lieta. Kā viņš varēja nodot savu biedru uzticību? Bet, ja esi nokāpis ellē, varbūt agrāk vai vēlāk pazūd goda prāts.
PIRMDIENAS rītā mūsu bertu piebāž līdz malām. Turpat pie vārtiem salūst aizmugurējais sols. Visi, čupā sakrituši, lamājas par tādu nejēdzību, un, kad kaut kā ir satupušies, tieši pretī Matīsa kapiem, mašīnai zvalstoties, atsprāgst restotās durvis. Viens sargs sēž rokas stiepiena attālumā ar šauteni starp ceļiem; otru aizsedz atvērušās durvis.
Februāra tumsā ietinušās, ceļa malā stāv Matīsa kapu liepas.
Pirmā doma ir bēgt, bet ir kā sapnī - ir jāskrien, bet nevar. Liekas, paiet mūžība, kamēr sargs aizcērt durvis un aizgrūž smago aizbīdni. Abi sargi sāk lamāties. Aizmugures sargs ir aizmirsis, ka tikai mirkli atpakaļ pats bija sastindzis bailēs.
Ilgi spriežam, kāpēc nebēgām. Es zinu - man nav kur bēgt. Ar savu vājo kāju es nevaru karot pie partizāniem mežā, un arī piederīgajiem mana bēgšana varētu atnest nelaimi. Viņus varētu apcietināt uz aizdomu pamata.
Arī stiprie nav pārliecināti, kur brīvībā paliktu un cik ilgi būtu brīvi.
PLOK mūsu protokolu kaudze. Tikai retais vairs mēģina panākt taisnību. Visi domā, ka būtu labāk, ja šī spēle izbeigtos ātrāk. Varbūt caur savu jaunības bezbēdību tik pavirši uzņemam tiesu un jūtamies kā teātra izrādē. Labi vien ir, ka nākotni nezinam un to varam iecerēt katrs pēc sava prāta.
Šodien ir mana dzimšanas diena, bet neviens to nezin. Visi zin, ka šodien mums pasludinās spriedumu par mūsu noziegumiem pret Padomju Savienību - pēc pantiem 58-1 (a), 58-10 un 58-11. Ja nāves sods nebūtu atcelts, pēc paša pirmā panta mūs nošautu, bet, kad nāves sodu atjauno '51. gadā, mēs visi jau esam lāģeros.
Noslēgumā runā mūsu advokāti un Jauj runāt arī mums. Tāpēc, ka esam tik jauni un pirmo reizi tik augstas tiesas priekšā, mūsu advokāti lūdz augstajai tiesai mūs apžēlot. Neviens nemēģina iztirzāt apsūdzību un pierādīt mūsu nevainību.
Pasvītrodams, ka esam dzimtenes nodevēji, prokurors prasa izpildīt pilnu soda mēru.
Pēc īsas apspriedes priekšsēdētājs lasa tiesas lēmumu. Gandrīz katram ir piespriesti divdesmit pieci gadi darba lāģerī ar īpašuma atņemšanu un pieciem gadiem bez tiesībām. Kaut mums vairāk nav kā tas, kas mugurā un maisiņā, kuru paliekam naktīs pagalvī, strādnieku valdībai ir vajadzīga katra mūsu lupata.
"Nāves sods apmainīts ar divdesmit pieciem gadiem darba labošanas lāģerī - plus pieciem gadiem bez tiesībām!" Ar šiem vārdiem augstākā tiesa mani apsveic dzimšanas dienā.
Kāpēc vēl pieci beztiesību gadi? Ja visus piespriestos gadus pārdzīvošu, būšu piecdesmit divus gadus vecs.
Garo spriedumu nolasījis un iedzēris malku no karafes, priekšsēdētājs aplaiza lūpas un pārlaiž skatu sodītajiem, bet tie visi smaida kā par sliktu joku. Neviens nedomā, ka ir iespējams divdesmit piecus gadus nodzīvot aiz drātīm, un visos ir cerība, ka šis murgs beigsies ātrāk nekā pēc sprieduma paredzēts.
Aiziet augstās tiesas pārstāvji, bet mums ir jāgaida sprieduma izraksts. Sēžam un pļāpājam. Sparinskaja cenšas vēl mierināt savus aizstāvamos. Desmit dienu laikā mēs varot spriedumu pārsūdzēt un tiesa lēmumu mainīt, bet katrs zin, ka padomju tiesa lēmumus nemaina, un pārsūdzētāju nav.
Ir tuvu pusnaktij, kad sekretārs Lurjē izdala sprieduma apliecības - iespiestas uz rupja, pelēka papīra - tieši tāda, kādā senāk veikalos ietina naglas. Papīra izturība ir jāņem vērā, jo šis dokuments aizstāvēs arī cietuma pasi.
Lurjē, uz deguna uzkniebis pansnēju pēc čekistu fasona, izskatās kā sava Kremļa priekšnieka Berija mazais brālis.
"Paldies!" es saku, saņēmis savu papīru.
Lurjē mazliet apjūk. Viņš varbūt domā, ka esmu prātā jucis un neatšķiru, par ko pateikties, par ko nē.
Pār Rīgu jau klājas pusnakts debesis, kad no tribunāla pagalma izbrauc abas melnās bertas. Piederīgo pulciņš no pagalma stūra vēl sauc, lai turamies. Viņi bija cerējuši uz labāku iznākumu. Arī mums katram ir vēl daudz jāmācās, lai pierastu pie notikušā.
Ielas vietām ir pilnīgi tumšas. Mēs dziedam Dievs, svēti Latviju! Sargi, pieraduši pie mūsu dziedāšanas, mūs nemēģina apsaukt. Kāds retais gājējs gan pagriež galvu, bet kas zin, vai visiem mūsu dziesma ir pazīstama. Rīga ir krievu pilna.
Varbūt tikai kāds, kas ilgi noskatās mums pakaļ, ir latvietis. Kas gan tie tādi, kam pusnaktī atļauts tā dziedāt? To gribētos pastāstīt kādam tuvam paziņam; tomēr labāk nē, lai nesagādātu nelaimi abiem. Čekas auss dzird visu, bet mūsu dziesmas apklust tikai pie dzelzs vārtiem.
Nu esam pilntiesīgi cietumnieki un zinam savu sodu; tikai nezinam, ar kuriem paliksim kopā, no kuriem šķirsimies. Vai kādreiz mūsu ceļi krustosies darba lāģeros? Un cik tālu ir mūsu brīvības diena? Mēs visi apzinamies nežēlīgo īstenību, bet neviens nav zaudējis ticību brīvībai.