Priekštelpā mūs sadala pulciņos un ved uz paredzētajām kamerām. Mēs būsim notiesāto kamerā un desmit dienās varēsim pārsūdzēt spriedumu.
Notiesātie
Stāvam pie divdesmit pirmās kameras restotajām durvīm. Cietumā valda pusnakts klusums. Visi ieslodzītie guļ savu pēc likuma atvēlēto miegu. Kad durvis atveras, viens otrs paceļ izspūrušu galvu un izbrīnījies raugās uz vēlajiem nācējiem. Mēs, pie durvīm stāvēdami, skatāmies, vai neieraudzīsim kādu pazīstamu.
Ir grūti pārpildītajā kamerā iekārtot nelūgtus viesus. Katrs vēlas pats uz netīrā klona iekārtoties kaut cik ērtāk. Es atrodu vietu starp diviem vecākiem vīriem.
Abi man noprasa - Cik?
"Pilnu normu," es cietuma žargonā atbildu.
Ir jāguļ. Rīt visu dienu varēsim runāt. Bieži no sapņiem cilvēks zīlē nākotni, bet, rītā pamodies, neatceros, ka naktī būtu sapņojis.
RĪTĀ iepazīstos ar blakus gulētājiem. Viens ir spēcīgs vīrs, kaut mazliet paklibs; otrs kalsnāks - ar mazu Hitlera ūsiņu. Abi ir divdesmitpiecgadnieki. Kā gan citādi?
Pirmais, seržants no Alūksnes, esot Krievijā uzkāpis uz kājnieku mīnas. Zābakam norauts papēdis un noplēstas bikses, bet kāja tikai ievainota. Otrais, virsleitnants no Daugavpils jātnieku pulka, esot atsūtīts no Zviedrijas. Strādājis meža darbos, kad saņemts. Viņš lād savu pulkvedi virsleitnantu, kas zēnus pierunājis padoties kā karavīriem pienākas, jo neviens jau neticējis, ka zviedri internētos izdos krieviem.
"Tālredzīgākie aizlaidās," viņš saka. "sākumā no nometnes varēja bēgt."
Kaut kad pa kara laiku zviedri bijuši sapinušies ar nacistiem un nu locījušies kā mācēdami, lai saglabātu neitrālo stāju.
Kaut iespējas uz brīvību ir zudušas, virsleitnants cenšas vēl kopt savus dzeltenos zviedru zābakus. Lai zābakus uzturētu, viņš tos smērē ar Latvijas sviestu, un tie ir palikuši sarkani, bet, sarkani vai dzelteni, gan jau ceļā uz lāģeriem kāds zaglis tos novilks, lai pats palielītos ar ārzemju mantu.
MŪSU kameras notiesāto sastāvs ir raibs. Visvieglāk sodīts ir kāds vecs strādnieks - zivjkopis no Rendas. Pastāstījis draugiem politisku anekdoti un saņēmis piecus gadus. Juzdamies nevainīgs, iesniedzis pārsūdzību un piecu gadu vietā dabūjis desmit.
Arī no mūsu pretkustības organizācijas esot trīs desmitgadnieki.
Hervīns Ciemītis, Ojārs Grencbergs un Ojārs Zariņš. Ciemīti tuvāk nepazīstu. Viņš esot bijis šoferis. Grencbergs nav tehnikumietis, bet viņa priecīgās dabas dēļ viņu atceros labi. Viņš esot tiesāts kā nepilngadīgais - tāpēc samazināts sods.
Ojārs Zariņš ir tehnikuma zēns - arvienu skaļš un uzstājīgs ar savām zināšanām un taisnību. Nezinu, kurā kamerā viņš ir, bet jādomā, ka ir neapmierināts ar saviem desmit gadiem.
Cietumā desmit gadus uzskata par bērnu sodu. Desmit gadu ir saņēmušas arī Osvalda Voita draudzenes - blondā Aija, valdonīgā Irēna un maziņā Ruta Bola.
Notiesāti ir partizāni - brāļu Dūmiņu vienība no Iecavas mežiem, kā arī Freimaņa un Kursa vienības. Notiesāti ir viņu atbalstītāji un meitenes, kas viņus ir mīlējušas. Kur katrs pazudīs? Kam būs lemts atgriezties? Neizmērojami ir padomju plašumi un nepiepildāmi vergu lāģeri, kas pēckara gados ir sadīguši kā rijoša pūķa zobi uz pusgadsimta celtajiem pamatiem.
Kamerā esam vairāki no mūsu organizācijas, bet starp tiem man īsti tuvu paziņu nav. Kaut raksturi mums ir dažādi, kameras šaurībā visi saprotamies labi. Latvieši vienmēr lielās bēdās ir tuvi, bet sīkumos dalās. Varbūt mūsu sadzīves izpausmi ir veidojuši apstākļi jau sirmajā senatnē. Mūsu senči ir bijuši viensētnieki, un arī mēs neesam ciematu ļaudis. Kaut jel ieslodzījuma burzmā nesadiltu mūsu brīvais viensētnieku gars!
KĀDU dienu mani izsauc ar mantām un administrācijas ēkā liek visu atstāt. Aiz vārtiem stāv pelēks Opelis. Kur gan mani vedīs pašā dienas vidū? Ne jau nošaut. To varētu izdarīt cietumā.
Rīgas ielās ir jau pazudis sniegs, tikai starp pelēkajiem gājējiem pavasaris nemaz vēl nav jūtams. Iebraucam pazīstamajā tribunāla pagalmā Valdemāra ielā 20. Mani pavada kāds neliela auguma leitnants.
Šaurajā uzgaidāmā gaitenī jau daži sēž - arī Osvalds Voits.
Tiesājot slavenā Bauskas partizāna Gudža atbalstītājus, viņš stāsta - starp tiem arī mūsu organizācijas sakarnieku Juri Mucenieku un viņa meiteni Drosmu Sēju. Juri pēdējo reizi satiku kopā ar Gudžu mūrnieka Rūsas mājelē, kad biju tur ieradies Gudžas pases lietā.
Esam abi ar Osvaldu izsaukti par lieciniekiem, bet mani bijuši aizmirsuši un tāpēc kā komisāru vienu pašu atveduši ar Opeli. Pievakarē mani izsauc, bet ko es varu liecināt? Drosmu Sēju esmu redzējis tikai reiz. Viņa bija ieradusies Osvalda dzimšanas dienā, un es zināju, ka viņa ir Jura meitene.
Kā vecam paziņam man uzsmaida prokurors, un viņa zirga ģīmis šķiet pati labvēlība. Tiesa nolasa, ka saņemšu divi-ar-pus gadus par nepatiesu liecību, un es sāku smieties.
"Kas ir te tik smieklīgs?" pārsteigts grib zināt prokurors.
"Ko nozīmē divi gadi," es saku, "ja esmu jau dabūjis divdesmitpiecus?"
Prokurors jautri iezviedzas. Viņš ir labā omā, bet, ja domā, ka dzimšanas dienā mēs būtu turējuši organizācijas sanāksmi, viņš maldās. Vairums klātesošo par mūsu organizāciju neko nezināja. Apliecinu, ka Osvalda Voita dzimšanas dienā Drosmu Sēju redzēju pirmo reiz, un ar to mana liecība beidzas.
Vieglajā mašīnā mani otrreiz nevizina. Ir jāgaida sēdes beigas, lai kopā ar citiem brauktu uz cietumu.
"Vai esat Edgars?" kāds blakus stāvošais čukst.
"Jā," es saku, un viņš steidzas stāstīt, ka viņa vārds esot Ūdris un esot notiesāts uz desmit gadiem. Viss iznācis pavisam muļķīgi. Esot ievācies mums kaimiņos - Dūdelniekos, un lūdzis manam tēvam izpalīdzēt ar pajūgu. Pēc pārkravāšanās, kādu glāzīti iedzēruši, sadomājuši izjokot izpildu komiteju. Naktī ragavās ielikuši zārku un noveduši līdz komitejas durvīm, bet varbūt tik slikti nebūtu iznācis, ja zārka vākam nebūtu pienaglojuši veco un jauno rubli.
Tikai iereibušās smadzenēs varējis kaut kas tāds rasties.
"Vecais Dūdelnieks ir vienīgais pagasta zārku meistars," Ūdris saka, "un jau nākošajā rītā milicis bija klāt."
Abi jokdari novesti uz Bauskas čeku. Tā kā nekādus pagātnes grēkus tēvam nevarējuši piesiet, viņš ticis cauri ar izbailēm, bet Ūdris, kas jau bijis izgājis filtrāciju, dabūjis desmit gadu.
Neticami, ka esmu saticis cilvēku, kas pavisam nesen ir bijis kopā ar tēvu. Savās iereibuma reizēs tēvs mīlēja šo to izstrādāt, bet nu viņš zinās, ka ar iekarotājiem jokoties nevar.
Atpakaļ ceļā negribas ne runāt, ne dziedāt. Liekas, ir pagājuši gadi, kopš tikos ar abiem šiem stingrajiem vīriem - tēvu un Gudžu. Gudža ir miris - nošauts no nodevēja lodes, bet varbūt vēl redzēšu tēvu ...
LĒNĀM piemērojamies ikdienai - pat nerunājam par saņemto sodu, bet pieminam tikai pagātni un, ieminoties par nākotni, izvairāmies pieminēt baltos lāčus. Dzīvojam šai dienai.
Esam nodibinājuši teātri un cirkus mākslinieku trupu.
Uzvedam pašu sacerētus gabaliņus. Sieviešu lomas aizpilda vīrieši, bet tas jau notiek ķīniešu teātrī un notika Anglijā pat lielā Šekspīra laikā. Gunārs Zariņš - rosīgā tehnikumieša Ojāra brālēns - sacer un iestudē vielu, un pats tēlo primadonu. Cik komiska ir tāda plecīga dāma, kam krūšu izciļņi ir veidoti no sabāztiem dvieļiem un vakartērpu aizvieto sega. Vīri smejas līdz asarām.