"A nuka, arķisti, davai suda!" Reiz pašā visspraigākajā vietā sargs, durvis atrāvis, bļauj, lai aktieri nākot līdz, un trīs labākos iegrūž karcerī.
"Grūti tiem būs," citi spriež, "sevišķi, ja iesloga zvēru būros." Aiz loga jau aprīlis. Lielie sali ir rimušies, bet plikie vēl nosalt var. Pēc trīs dienām atgriežas mūsu aktieri. Dabūjuši piecas dienas par padomju sievietes izsmiešanu, bet apžēloti. Viņi ir bāli un novārguši, un mēs viņus barojam un pīpinam.
Ar to mūsu izrādes nebeidzas - tikai izvēlamies cilvēcīgāku sargu maiņu.
Onkulīti mēs visi cienām. Viņš reizēm sabar, bet nekad nedzen uz karceri.
Kas ir dzīve bez sievietēm, un tāpēc bez teātra? Tikai padomju sieviete nav tēlojama. Kas gan tur varētu būt tik apvainojošs? Ne mazums padomju sievietes kolhozos esot pat arklos jūgtas. Un vai mātes-un-seksa lamuvārds vien nenoteic sievietes stāvokli? Ko par sievietēm var domāt tādi vīri, kas piesauc mātes vārdu, lai neķītri lamātos?
IZGĀJUŠI uz pagalma pastaigu, ievelkam smaržīgo pavasara gaisu.
Mums neļauj pavasari baudīt, bet nevar aizliegt to izjust starp cietuma mūriem.
Vīri aizdomājušies stāv pie restotā loga un raugās mākoņos.
Laucinieki savās domās gatavojas sējai. Viņi bieži trūkstas no cietuma miega; tad vīlušies atliekas gulēt. Nav jāceļas zirgi barot rīta cēlienam. Viņi runā par darāmajiem darbiem un mājās palikušajiem darītājiem, un es domāju par tēvu - kā viņš cīnās ar lielajām nodevām un kā viens ved baļķus no Skaistkalnes mežiem.
Savos pamatos latvieši dziļi izjūt zemes tuvumu, un katrs ilgojas pēc laukiem. Šeit kamerā vairums ir zemes kopēju un mīlētāju, bet okupantiem vajag tikai rīkojumu pildītāju. Okupanti nevienam neprasa, kas darāms, un tāpat kā cilvēkus viņi arī pakļauj un nīdē dabu.
Ir trešais pēckara pavasaris, bet cerības par rietumu palīdzību nav piepildījušās. Pavasari nāk un iet. Kad atnāks Latvijai pavasaris? Reizēm savās pagalma pastaigās saklausām cīruli. Ar acīm zilgmē meklējam trillinātāju. Ko gan te meklē šis brīvais tīrumu un druvu gariņš? Bet vai tāds nieciņš tur zilgmē kaut ko saprot no nebrīves.
MAIJA svētki atnes pārsteigumu - rīsu biezputru. Smaka ir baiga. Nezin, kur rīsi ir atrasti? Viss cietums smird pēc peļu urīna. Mūsu mielasta deva ir divisimt gramu baltas, smirdošas ķēpas. Pamaisu ar karoti, bet neko aizdomīgu neredzu. Jāēd vien būs. Karoti mutē bāzdams, aiz turu degunu, un tad garšo pavisam labi. Senāk rīsi bija goda ēdiens, un arī šodien ir goda diena.
Vakarā saņemam vēl otru ēdienu - kausiņu skābu kāpostu samaisītu ar ķilavām, un man ir gadījušās divas - pavisam labas. Nekas līdzīgs tām, kādas čeka izdeva revolūcijas svētkos, kad visi palika slimi. Kaut gan ar kāpostiem nekad ķilavas neesmu ēdis, neesmu ne pārsteigts, ne izvēlīgs. Kas zin, kas nebūs vēl jāēd.
Pavasaris ir atmodinājis ilgas pēc brīvības - tik nevaldāmas, ka brīžam liekas nosmakšu. Pastaigas laukuma stūrī ir uzaugusi kupla pienene ar vairākiem spilgti dzelteniem ziediem. Tā ir krāšņa un varonīga puķe - uzziedējusi starp cietuma akmeņiem. Tā zied un priecē pēc dzīves izslāpušos, un neviena roka nepaceļas to noplūkt. Cik nelaimīgs bija tēvs par šīm ganību nezālēm! Tās nomācot pārējo zāli. Varbūt tikai tāpēc, ka visu var nomākt un pārvarēt, pienene spēj ziedēt uz akmeņiem.
Tā kā drīz sāksies kuģniecība Padomijas ziemeļu apgabalos, ir sagaidāmas notiesāto izvešanas. Labi vien būtu, mēs domājam, jo bezgala ir apnicis cietums. Jūtamies kā lopi, sadzīti aizgaldos. Kaut vai kūtī pietiek ēdamā, katrs lopiņš tiecas pēc zaļās pasaules tāpat, kā cietumnieks pēc zilās debess.
KĀDU dienu mani izsauc uz kantori. Pie apskrubuša galda sēž leitnants apskrubušā uniformā. Liek apsēsties un apprasās par dzīvi kamerā - ko plānojot un runājot vīri.
"Vai nedomājat par bēgšanu?" viņš saka. "Vai jūs ticat, ka tas būtu iespējams?"
"Kas tur! Sasien sargus, atņem atslēgas un aidā!" "Bet cik tad tālu mēs tiktu?" es saku.
"Tieši tā," viņš apstiprina.
Šis ir pirmais latvietis, ko esmu saticis šādā amatā un formā. Skaļi sāk grabēt centrāles caurules, kad kārtējo reizi iedarbojas cietuma telegrāfs, bet leitnants, liekas, to nedzird un pat nepajautā, ko mēs raidām un vai neplānojam sazvērestību.
Viņš zin, ka esmu studējis ķīmiju, rāda man laikraksta sleju par jauno atomu degvielu plutoniju un jautā, ko es par to domāju.
Ko nu es varu domāt? Jo vairāk saražos plutoniju, jo drīzāk iznīcinās pasauli.
"Esat prātīgs cilvēks un nepieļaujat, lai jūsu kamerā notiktu nekārtības," viņš man šķiroties draudzīgi lūdz. "Kad aizbrauksiet uz lāģeri, tur būs daudz vairāk vietas un vieglāk visu organizēt - arī bēgšanu."
Es varot pie viņa nākt katrā laikā - tikai lai piemeldot sargiem. Pavisam vienkārša un nevainīga ir informantu vervēšana.
Apsolos turēt acis un ausis vaļā. Ko es daudz ar viņu skaidrošos, un kāpēc sagraut viņa cerības? Kamerā stāstu par sarunu.
"Savāds vecis," vīri smejas, "bet naivs."
MŪSU kamerā ieliek kādu no ziemeļiem atvesto notiesāto vārdā Ceiku.
Kā gan, pabijis dažus gadus lāgerī, cilvēks var tā izmainīties? Viņa seja ir liela un pelēka, un vēders liels un apaļš. Viņa ķermenim, liekas, ir pieskrūvētas divas kājas un divas rokas, un viņa locekļiem visi muskuļi ir sadiluši un pāri palikuši tikai kauli. Viņš ar reizi spēj apēst divas cietuma paikas un vairāk bļodiņu balandas.
"Kuņģis izplēties," viņš saka. "Nav sāta, kaut pielejies līdz kaklam."
Vērojot viņu, mēs saprotam savas nākotnes izredzes, un pat cietumā rūdītajiem saplok dūša. Kas bijuši filtrācijas nometnēs, badu jau reiz ir piedzīvojuši un labprāt cietumā nosēdētu visu savu sodu. No piederīgo gādības un pašu bezdarbības vienam otram ir pat tauki uz vēdera.
JŪNIJĀ sāk klīst baumas par lielu vilciena sastāvu uz tālajiem ziemeļiem. Kādreiz izsauc pa vienam. Tie ir nelaimīgie, kam būs jābrauc ar Stolipinu - aizrestotu pasažieru vagonu - un jāmētājas pa pārsūtīšanas lāģeriem, kamēr paliks pliki kā burkāni. Kriminālie būs noņēmuši visu, ko tuvinieki sagādājuši ceļam.
Cietums ir tik pārpildīts, ka uz katru brīvo vietu esam saspiedušies trīs vai četri. Lāģera tirgum ir daudz labi uzbarotu un spēcīgu vergu.
Cietuma kurpnieki ir sākuši gatavot apavus no nobrauktām auto riepām. Viņi saplēš riepas dažādos biezumos un zoles veido no biezākajām un virsas no plānākajām gumijas kārtām. Arī es sev pasūtu pāri. Paša apavi jātaupa, jo tie ir nepieciešami manas palīgierīces nēsāšanai.
Tuvojas Jāņi, un viens otrs pārrunā, ko kādreiz Jāņos darījis.
Partizāni stāsta, kā dzēruši miestiņu un gājuši meitās. Neviens nav zaudējis cerību, ka reiz atkal pienāks Jāņi brīvā Latvijā.
Grīziņkalna Jāņus '45. gadā, kā pirmos, okupanti rīkoja plašos apmēros - pat ar krāšņi tērptām tautu meitām. Bez svētku noskaņas cilvēki izpildīja pavēli - atnāca, paskatījās un aizgāja. Jāņi ir saules un brīvības svētki, un tikai brīvībā var lepni skanēt līgo!
Stiprie un vājie
Pirms sagaidām Jāņus, sāk runāt, ka esot ieradušies vergu uzpircēji. Patiešām, komisija strādā kāpņu telpā. Paskatās zobos, aptausta uzbarojumu, pajautā, ar ko kurš slimojis un pārbauda, vai visi locekļi ir vietā un darbojas. Kas pāri sešdesmitiem, tos neņem, un, ja kāds aizmanās līdz, to atdzen atpakaļ.