"Nebaidies," noraidīto mierina, "netiksi aizmirsts."
Notiesātie jūt, ka tuvojas šķiršanās. Kas zin, vai draugs draugu vairs redzēs. Tie, kas kopā nozīmēti, cer vismaz grūtā brīdī būs blakus kāds draugs vai pazīstams.
Ir jāizvērtē katras mantas lietderība, un tā nabagākajiem arī tiek kāds krekls, apakšbikses vai zeķu pāris. Citam jau piepildījušies pāris zupur-maišeļi un, tos kopā sasējis, izmēģina nesamo. Mājinieki, nojauduši neizbēgamo, ir sākuši pienest neprasītas drēbes. Kas gan var pateikt, kas noder, kas nē. Dažu lietu ir saradies par daudz, un ej nu zini, vai spēsi visu ceļā saglabāt.
Pēc Jāņiem nepilngadīgos krimiķus aizved uz Alūksni, un otrajā stāvā atbrīvojas kamera jauniem cietumniekiem. Kādu dienu, kameras restotajās durvīs nostājies, korpusnieks lasa garu sarakstu, un tiem, kurus izsauc, liek atsaukties.
"Sagatavoties ar mantām!" viņš pavēl, sarakstu nobeidzis.
LIELAIS šķiršanās brīdis ir klāt. Visiem ceļa paunas ir gatavas un laiku var veltīt atvadām. Aizbraucēji apskaujas ar palicējiem, un draugu acīs zib asaras. Cietums ir tuvinājis daudzus.
Veras durvis. Paunām apkrāvušies, viens pēc otra iziet gaitenī, atskatās un vēl paceļ rokas kā uzvaras saucieniem. Ar katru aizejošo palicēju bariņš kļūst mazāks. Kad lielās durvis ir aizvērtas, esam pārsteigti, cik maz mūsu ir un cik liela ir kļuvusi telpa.
"Nu gan dzīvosim ērtībās," kāds saka, bet apklust. Joki neveicas. Visi jūtas kaut ko zaudējuši. Ir izlasīti tie, kas der smagajiem ziemeļu darbiem, un pāri palikušas atbiras. Cietuma priekšniecība grib vaļā tikt no visiem un bieži strīdas ar uzpircējiem un mēģina iesmērēt arī vājākos, bet augstie biedru kungi prasa kvalitāti. Veselīgais dzīvos ilgāk kā vājais, padarīs vairāk, un caur to atmaksāsies tālais ceļš un apsardze.
Vakarā mūsu bariņš, uz ateju ejot, nes milzīgo parašku, kura, liekas, mums vairāk nav vajadzīga. No apakšas stāva skan dziedāšana un sargu lamas. Cietumnieki ir palikuši nepaklausīgi - pat no karcera nebaidās. Nākošajā rītā, uz pastaigu ejot, redzam gaitenī kā pelēkas čūskas izstieptas ugunsdzēsēju šļūtenes, un visur staigā sargi ar rēcošiem suņiem.
Prombraucēji, logiem pieplakuši, māj paziņām un sauc tikšanās solījumus pie Brīvības Pieminekļa. Neviens nešaubās, ka reiz sitīs brīvības stunda. Mēs mājam pretī, bet uzraugi lamādamies mēģina mūs iedzīt pagalma aizgaldā, no kurienes tāpat visu var redzēt un dzirdēt. Lai pilnīgi nošķirtu no aizbraucējiem, gandrīz skriešus mūs dzen uz kameru.
Visapkārt ir tukšums. Smacē drūmā šķiršanās sāpe. Sev stāstu, ka tādu reižu būs par daudz, lai par tām visām skumtu. Ir jāmācās dzīvot mirklim, nežēloties un aizmirst, bet kā to var, ja mirkli tā sāp! Lejas stāvā dzied, un mēs klausāmies tik bieži dziedātajās dziesmās. Smeldz atmiņas, un sāpe pieņemas.
NĀKOŠAJĀ dienā pie cietuma sētas ir piedzīts garš sarkanu vagonu sastāvs. Smagi elš rietumu sabiedroto dāvātā lokomotīve - domāta kara laika lietošanai. Tagad tā aizvedīs tautas brīvības cīnītājus. Pāri sastāvam slejas no Latvijas priežu dēļiem celtas sargu būdas - arī nolemtas ziemeļiem.
Pēc pusdienām cauri dēļu režģim redzam vīrus, suņu un sargu ielenktus, dodamies uz vārtu pusi. Ir sākusies ielādēšana. Cerēdams ieraudzīt atstāto paziņu sejas, viens otrs vēl pamet skatu uz mūsu restotajiem logiem, bet mūs aizsedz šķības koka redeles, caur kurām no augšas spēj iemest staru tikai kāda reta zvaigznīte. Korpuss paliek klusāks un klusāks, līdz apklust pavisam.
Ir pienācis vakariņu laiks. Pārmīdami domas par aizbraucējiem, strebjam savu vakara balandu. Sirds sit kā āmurs - Uz ziemeļiem ... tālajiem ziemeļiem ...
"Mūs, invalīdus, uz ziemeļiem nesūtīs," kāds ieminas.
"Tikai nomiršanai vien tur viņiem nederam," kāds cits piekrīt. "Laikam jau manas meitiņas arī aizved," vecais Jēkabsons nopūšas, "un es tā gribēju nomirt pie saviem bērniem."
IZSTIEPJAMIES katrs uz savas nāras. Savādi ir nesajust tik pierasto blakus gulētāja plecu. Vaļējām acīm guļu un domāju par tiem, kas aizbrauc, un pats par savu pārrauto dzīvi. Aiz loga vibrē īsā vasaras nakts, bet atvadu gaidās lēni stiepjas stundas. Negribas palaist mirkli, kad kā sāpīgas ardievas sāks klaudzēt vagonu riteņi.
"Ilgi nebrauc," kāds saka.
Kā tieši šos vārdus gaidījusi, lokomotīve iestenas un sāk klaudzēt sakabes. Elsām līdzīgās skaņas kļūst garākas un biežākas, un pa atvērto logu dzirdam, ka sastāvs sāk kustēt.
... Tik pa taku blaku, blaku ... it kā ar sevi runādamies, aizklab vilciens.
Visi esam gaidījuši šo brīdi un vēl raugāmies laukā, kaut nekas nav vairāk ne redzams, ne dzirdams.
"Kāda gaiša nakts," kāds ieminas, bet sarga rēciens liek sarauties un atlaisties guļus.
LĪDZI sarkanajiem vagoniem ir aizbraukusi jautrība, bet ilgi skumt cietumnieks nevar. Tāpat ilgai draudzībai nav laika. Citi nāk. Citi aiziet. Šodien te ... Rītu - citur ... Vienmēr citas sejas, bet visiem tie paši likteņi.
Visi stiprie un jaunie ir prom, un kroplie un vecie pamesti kā nederīgi padomju pasaules celšanai, bet sagraut šo iekārtu mēs laikam gan skaitāmies spējīgi. Kāda cita iemesla dēļ mūs turētu cietumā?
Pēc pusdienas mūs pārdzen citā kamerā. Cietuma korpuss ir veidots kā burts T, un mēs esam tā kājā. Lāvas ir pieceltas pie sienas, un kamera ir mazāka un kantaināka kā iepriekšējā. Varbūt, lai lāvas nevarētu atlauzt no sienas, tās ir smagas un labi taisītas.
Pie sienas ir piedzīts biezs leņķa dzelzis ar riņķiem, pie kuriem pieslēdzamas cietumnieku važas. Ir grūti iedomāties, kādi ir izskatījušies senie cietumnieki.
Mūsu bariņam pievieno vēl citu kameru atbiras, un kamerā paredzēto astoņpadsmit vietā esam četrdesmit divi. Ja uz nārām labi saspiežamies, uz grīdas nav jāguļ nevienam.
KAMERĀ atkal ir jaunas sejas. Visvaldim Kalvem ir amputēta kāja, un viņš ir dabūjis atļauju pa dienu sēdēt un pat atlaisties uz nāras. Pie šīs priekšrocības viņam ir palīdzējusi krievu valoda.
Visvaldis ir vidēja auguma, tumšiem matiem un jautrām, zilām acīm. Viņš, liekas, daudz neskumst. Kara laikā esot dienējis leģionā. Pēc okupācijas paņemts Sarkanarmijā. Pie Berlīnes pazaudējis kāju un ārstējies kaut kur Rostovā, un tagad dabūjis piecpadsmit gadu.
"Un te nu esmu!" viņš saka, "notiesāts tāpat kā tēvs un mani abi brāļi."
Esot strādājis piensaimniecībā par revidentu - bijis iemīlējies un mazliet skumstot par zaudēto laimi. Pienesumus sūtot māte, bet mīļākajai jau droši vien cits.
"Tāda gultas mīlestība vien jau bija," viņš saka.
Bet sliktāk esot ar māti. Viņa padzīta no skolotājas darba, un abas ar nepilngadīgo māsu dzīvojot Jelgavā.
Par savām Sarkanarmijas gaitām Visvaldis nerunā, bet tikai par sliktajiem apstākļiem Rostovas slimnīcā. Viņš ir izdarīgs zēns, un mēs abi ātri sadraudzējamies. Sākumā vēl nezinam, ka šī draudzība pastāvēs visu lāģera laiku, līdz pajuks sievietes dēļ.
Varbūt mīlestība tāds joks vien ir - dzineklis, kas uz brīdi sajauc cilvēkiem prātus.
MŪSU kamerā ir kāds vecs, izkaltis vīrs Ivans Svehgeimers atvests no ziemeļu lāģeriem. Meža darbos pazaudējis kāju, viņš staigā ar paša gatavotu protēzi. Lāģeros protēzes neizsniedz.