Svehgeimers sēžot jau no '38. gada un necerot pirms nāves savu soda laiku nosēdēt. Kopš pazaudējis kāju, dzīve palikusi vieglāka.
Jaunībā beidzis Rīgas polittehnikumu un strādājis par inženieri Krievijā. Tēvs iepircis zemi Pleskavas guberņā un abi kopā ar brāli apsaimniekojuši mazu muižiņu. Viņiem pat bijis pašu taisīts tvaika traktors.
Vietējie sādžinieki nebijuši zemes kopēji. Daudzi devušies uz pilsētām peļņā un atgriezušies mājās pliki un nodzērušies, lai ziemu nogulētu uz krāsns blakus savām sievām, viņas vēl iekaustīdami, ka vasarā sagādājušas par maz uztura. Daži nākuši pie tēva strādāt. Kad nopelnīto noēduši, lūguši aizdot uz priekšu, un tā viens otrs jau nākošā gada peļņu bijis pa ziemu noēdis.
Pēc revolūcijas tēvs abi ar brāli - kā jau kulaki - zaudējuši īpašumu un kaut kur Sibīrijā pazuduši arī paši. Ja Svehgeimeru nebūtu čeka apcietinājusi, varbūt savu dzimto pusi viņš vairāk nebūtu redzējis. Kādreiz esot bijis draugos ar ievērojamo Krāslavas Plāteru dzimtu, un čeka kaut kā uzzinājusi, ka viņš zinot, kur apraktas Plāteru vērtslietas.
"Atveda uz Latviju, lai parādu. Aizveda uz Krāslavu un vadāja un tincināja, bet viss tā izmainījies, ka vietu nevarēju atrast," Svehgeimers stāsta, "un tā šie palika bešā, bet man iedeva Latvijas cietuma maizi."
Šis cilvēks ir vesela lāģeru enciklopēdija. Viņš zin, kas lāģeros sagaida katru ieslodzīto. Kara gados no bada un slimībām cilvēki krituši kā mušas. Kriminālie atņēmuši pēdējo maizes kumosu un vēl palīdzējuši izdzīt darbos.
"Mani izglāba valodas zināšanas," Svehgeimers saka.
Viņš pārvaldot vācu un angļu valodas un lāģerī no vecajiem aristokratiem vēl iemācījies franciski. Kādu laiku tulkojis dažādus tehniskus žurnālus un pēc kara tīrījis rūsu no atvestajām vācu rūpnīcu iekārtām.
"Neticu, ka tās ir uzstādītas," viņš saka. "Mūsu inženieriem trūkst zināšanu. Tās droši rūs Jeņisejas krastos."
Viņš stāsta, kā ziemeļu lāģeru priekšniecība reiz Ziemeļjūrā uzspridzinājusi baržu pilnu ar kriminālajiem, tā sauktajiem blatnijiem. Viņu bijis saviesies tik daudz, ka sākuši kaitēt lāģera pašvaldībai. Pēc tam sastādīts akts, ka barža uzbraukusi mīnai.
"Pirmie mirst visi strādīgie," Svehgeimers saka, "kas domā, ka ar darbā izpelnītajām papildus devām atgūs iztērēto enerģiju."
Vislabāk esot, ja varot atrast vai nopirkt blata vietu slimnīcā, virtuvē vai kādā darbnīcā, bet tādu vietu esot maz. Un pašu blatu tikai tie politiskie varot nopirkt, kam saglabājies kaut kas vērtīgs, ar ko iekārdināt priekšniecību.
"Parasti jau visu ceļā atņem zagļi un pārdod apsardzei," Svehgeimers saka, "un baltiešu etapi ir īstās dārgumu krātuves."
No dzirdētā mums pierimst ilgas pēc lāģeru brīvības un svaigā gaisa.
CIETUMĀ nomāc bezdarbība. Mūsu kameras logi ir uz cietuma darba zonas pusi, aiz kuras paceļas lielās Matīsa kapu liepas. Mēs redzam, cik tās zaļas un kā sāk nosirmot ziedos, bet nejūtam bišu sanoņu un medaino ziedu smaržu. Sirds ilgās lūst pēc mājām, kur atkal zied liepas.
Skatāmies, kā darba zonā vīri naglo kastes un brīnāmies, ar kādu ātrumu viņi strādā. Sevišķi izceļas kāds vienrocis. Naglu un āmuru viņš tur vienā un tai pašā rokā un strādā ar burvju mākslinieka veiklību. Pāris sitieni, un nagla pazūd dēlī.
"Droši vien grib palikt Latvijā pēc iespējas ilgāk," kāds ieminas.
"Priekšniecība slaistus izsūta pirmos."
Mūsu kamerā ierodas divi amatnieki. Vai neesot kaut kas labojams?
Viņi apskata redeļainās lāvas. Kas te var lūzt? Vienīgās mēbeles ir rupjās nāras un smagie galdi ar dažiem tikpat smagiem soliem.
Īsajā pārbaudes laikā notiek maza tirdzniecība. Valūtas vietu aizpilda melnā, pusjēlā paika. Amatnieki ir atnesuši nelielus koka nazīšus, ar kuriem var sagriezt un apsmērēt cietuma maizi. Nazīšus izpērk ātri, un pārdevēji solās atnest atkal. Šie nazīši kratīšanā nav jāslēpj.
PĀRMAIŅAS ir notikušas arī ar mūsu apsardzi. Sargs ar kažokvesti ir pazudis. Esot notiesāts par vēstuļu lietu. It kā par simt rubļiem aiznesis un atnesis ziņas no piederīgiem, un it kā kāds latvietis, lai pats paliktu neizsūtīts, uzraugu nodevis.
Uzraugs notiesāts uz desmit gadiem, un viņa vietā ir atradies cits - ar čekista cepuri galvā. Vīri spriež, ka tas esot cietuma māceklis.
"Jaunais izskatās gluži pēc letiņa," domā Visvaldis.
Liekas, mēs vēl atšķiramies no krieviem - tikai neviens īsti nevar pateikt ar ko. Iedami uz pastaigu, vienmēr nicīgi smejamies par jaunā uzrauga čekista cepuri un saukājam viņu par rudzpuķīti. Viņš klusē, it kā latviski nesaprastu.
"Latviešu puikam šīs krāsas nepiestāv," reiz sarga klātbūtnē saka Visvaldis. Drīz zilā cepure pazūd, un sargs nēsā armijas laiviņu.
"Skaidrs, ka ir letiņš," visi spriež. "Vai tad mazums ir tādu jaunāko leģionāru, kas pēc filtrācijas ir iesaistīti apsardzē Sarkandaugavā?"
Vēlāk mūsu jaunais sargs strādā vienā maiņā ar onkulīti un reiz uz mūsu zobgalībām pasaka: "Beidziet apcelt!"
Nu zinam, ka ir viena latviešu maiņa - mums labvēlīga. Cietuma telegrāfs paliek nevajadzīgs.
"Ko jūs tur klapējaties?" jaunais sargs saka. "Ja vajag satikt kādu, pasakiet."
Tik pārdroša rīcība mūs pārsteidz; tāpēc izmēģinām aizsūtīt uz blakus kameru pāris maizes paikas, kurās paslēpjam zīmītes. Adresētie ziņo, ka maizi saņēmuši kopā ar pastu. Ziņas sākam pārsūtīt ar paiku, un arī atejā pasta slēpšana atkrīt.
Līdz ar baltā lāča nāvi režīms, liekas, ir mainījies. Varbūt tas tāpēc, ka cietumā pārsvarā paliek kriminālie. Notiesātos politiskos, kas ir fiziski veseli, ātri aizved - tikai invalīdus atstāj. Mežaparka lāģerī esot daudz tādu kā mēs, bet mūsu lielā soda dēļ tur mums netikt.
Klīst baumas, ka kaut kur Padomijā organizējot lāģeri invalīdiem. Sākam minēt, kur tas varētu būt un kā tur varētu izskatīsies. Daudzi spriež, ko tādā lāģerī varētu darīt.
Savāda latviešiem ir tā mūžīgā strādāt griba, bet varbūt tas tā ir tikai cietumā, kur slaistu ir mazāk kā citur.
AIZBRAUC kāds jauns leģionārs Vilis. Īsā laikā bijām sadraudzējušies. Viņš no mazgātavas ir paņēmis manas jaunās, siltās apakšbikses un savu veco veļu, ko visi labi pazīstam, atstājis vietā. Ir dusmas. Biju jau viņam iedevis siltu, manas mātes adītu zeķu pāri. Vēlāk rūgtums pāriet. Varbūt, ja tikai zagļi pa ceļam neatņems, viņam ziemeļos bikšu vajadzēs vairāk kā man.
Ārā ir vasara. Vienīgi atvērtais logs naktīs mazina kameras smacīgo karstumu. Visgrūtāk šeit ir pavasaros un rudeņos, kad daba pārdzīvo gada maiņu, bet cietuma sienās nemainās nekas. Laucinieki, pulciņos salasījušies, spriež par nepadarītajiem darbiem un mocās neziņā, kādas izskatās mājas.
Kriminālie ir aizdedzinājuši kādu apakšstāva kameru. Cietums ir dūmu pilns, un viens otrs sāk bažīties par iespējamu sadegšanu. Ja deg apakšstāvs, tad vienīgais glābiņš ir bēniņu pāreja uz otru korpusu. Vai kāds centīsies mūs glābt? Gaitenī kliedz un lamājas, bet pamazām troksnis aprimst un arī dūmu paliek mazāk.
Vainīgie ir aizvesti, un uguns apdzēsta. Zaudējums mazs.
Aizdedzināts kāds cietuma matracis - tāpēc tik kodīgi dūmi.