PĀRMAIŅAS, kas maijā sākušās, turpinās. Katru pusdienu saņemam latviešiem ierasto miežu biezputru - reizēm arī kviešu. Senāk tik šķidru vārījumu par biezputru nesauca. Māte tādu sauca par pabiezputru, kuru ēdām ar novārītām speķa šķēlēm. Mūsu pabiezputra ir pelēka un prasās pēc karotes lauku sviesta, ko tikai retais var atļauties. Jāpierod vien ir pie šīs pelēkās vārnas. No ēstgribas neviens nav atradināms.
Mūsu cietuma dzīvē '48. gads ienes necerētu pārmaiņu ne tikai ar biezputru. Saņemam arī vatētu matraci, palagu un pavisam jaunu kokvilnas segu. To visu mums izsniedz uz rudens pusi. Cik brīnišķīga sajūta gulēt pirmo nakti tādā gultā! Un var pat izģērbties! To izjūt katrs, kas vairāk kā gadu ir valstījies uz kailām nārām vai vārtījies uz asfalta klona.
"Nu jau izskatās, ka dzīvosim kā sanatorijā. Nemaz negribēsies šo kūrortu atstāt," daži smejas, un katrs cenšas savu guļamo no apkārtējās netīrības paglābt. Pēc pāris mēnešiem viss paliek tikpat pelēks kā telpa, kurā esam sabāzti. Arī palagi no cietuma mazgātavas atnāk pelēki ar šķebinošu smaku.
Stāvēdams pie restotā loga, ievēroju, ka kapu liepu zaļums sāk zaudēt košumu. Vai tiešām šajos mūros būs aizgājusi vasara? Nevaru iedomāties sevi divdesmit piecus gadus ieslodzījumā.
GRŪTI atrast tematu, kas starp notiesātajiem jau nebūtu izrunāts un apspriests. Vīri zīlē cits citam sapņus vai kāds pat palaiž baumas par brīvību. Jaunie ceļ sapņu pilis; vecie atzīst, ka neviens savas ieceres nav piepildījis. Tas viss mainās, kad kamerā ienesas vīrs uz kruķiem - sagriezts kā propelleris. Viņš ir bāls un izģindis, ar vienu kāju pierautu pie sēžamvietas. Var teikt - viņš pieder pie tiem, kam visa manta mugurā un bagātība vēderā. Arī viņa izruna ir savāda - 'f' vietā viņš lieto 'p' un nemīkstina 'k'.
Pēteris Gabrusons ir ģērbies pelēkās vadmalas biksēs un angļu bostona žaketē. Esot bijis Kurzemes mežos, smagi ievainots, ārstēts cietuma slimnīcā un turpat arī notiesāts uz divdesmit pieciem. Viņš esot slavenais sakarnieks Līzīte.
Vīri, sasēduši viņam apkārt, klausās viņa stāstos - kā pārģērbies par sievieti; kā devies izlūka gaitās; kā beigušies dažādie pasākumi. Viņa vecumu ir grūti noteikt. Bārda viņam ir kā skolas puikam; seja smalka; balss kā zēnam pirms balss lūzuma. Augums ir sīks un rokas mazas ar slaidiem pirkstiem. Nav brīnums, ka starp kuršu sievām reiz Pēterim nācies sieviešu noslēpumos klausīties. Pat krievi viņu reiz noturējuši par lauku jaunkundzi.
Viņa uzdevums bijis pārvest raidītāju. Braucot pa mežu, iestidzis un nekādi ratus dabūt uz ceļa. Zirgs jau arī bijis tikai tāds pēckara kleperis, un, kamēr šis tā mocījies, piebraukusi mašīna ar sarkanarmiešiem. Tie bijuši jaunkundzei ļoti izpalīdzīgi. Ratus ar visu raidītāju izcēluši uz ceļa. Pēc tam gan jaunais leitnants sācis grābstīties.
"Domāju," saka Pēteris, "zem brunčiem Parabellums, un šie tikai pieci. Ja gāzīs gar zemi, pirmo nolikšu leitnantu. Zaldāti apjuks, un kaut kā jau galā tikšu."
"Pēter, palej vēl kaut ko!" vīri arvien viņu uzvedina.
Un Pēteris stāsta. Kas grib, lai tic - kas negrib, lai netic. Nav jau neviena šo notikumu liecinieka, un arī pats Pēteris nezin, vai no pēdējās kaujas kāds vēl ir palicis dzīvs. Pats bijis ievainots un nolēmis dzīvs nepadoties.
"Bet liktenis bija lēmis citādi," viņš saka. "Lode bija trāpījusi plecu, mainījusi virzienu cauri zodam, mēlei un vaigam, un, pirms paguvu nošauties, biju zaudējis samaņu."
Pēteris pamodies cietumā, kur viņu ārstējuši čekisti, cerēdami vēl kaut ko uzzināt par Kurzemes mežiem.
"Bez šaubām," saka Pēteris, "viņi mani būtu nošāvuši, bet nāves soda atcelšana tam pārvilka strīpu."
PĒTERIS stāsta, kā ieņēmuši Pāvilostu un kā organizējuši pēdējo braucienu uz Zviedriju. Vīri vēl palikuši mežā, un viņš pats čekas kapteiņa vai majora uniformā braukājis Opelī un armijai pašā degungalā pievākuši Piltenes pasta nodaļā zemnieku nodevu rubļus.
Viņš arī stāsta par partizāņu sapulcēm, kur bijuši ieradušies rietumu aģenti. Daži pat jau dalījuši posteņus nākotnes Latvijā.
Viņš, liekas, savu karjeru ir sācis agri. Jau Ulmaņa pēdējos gados bijis Jēkabpilī un Daugavpilī politpārvaldes aģents. Reiz pat apcietinājis mūsu cietuma priekšnieku Juhno par pagrīdes darbību un proklamāciju izplatīšanu.
Juhno? Tātad Raimonda Lullas draugs Juhno, mūsu nodevējs, un cietuma priekšnieks ir radi. Maza pasaule!
Dzimis Liepājā, Pēteris daudz zin stāstīt par zvejnieku dzīvi.
Nezinu, vai visu stāstīto viņš pats ir piedzīvojis, vai daļu atceras no citu stāstiem. Viņa piedzīvojumi reizēm šķiet tik fantastiski, ka, liekas, tos varētu uzņemt piedzīvojumu filmā.
Pat partizāņu rindām raujoties un čekistu spēkam augot, mežinieki krievu lācim reizēm spējuši sāpīgi iekost. Čekas savākti salašņas, kandžu nodzērušies, mēģinājuši gūstīt un šaut partizānus.
ARĪ manā pusē bija tādi. Viņi labi zināja, kurās mājās dabūjama kandža vai stiprs cukurbiešu alus. Vajadzēja tikai aiziet ļaudis patramdīt, un varēja dzert uz nebēdu. Reizēm šie varoņi pat staigāja gar mežmalu un šāva, kur gadījās. Arī mazais Ķirvelītis ar garu krievu šauteni uz pleca bija viņu rindās. Ziemā, kur viņš gājis, sniegā no šautenes laidnes bijusi ievilkta sliede.
Čeka tādus bija savākusi pa visu Latviju.
Kurzemē gan šādiem vīriem negājis viegli. Tur meži lieli un partizāņu daudz. Kāds no Kuldīgas puses stāsta, kā čigāni iesaistīti mežu tīrītājos. Jaunā vara ierosinājusi aizvietot vārdu čigāns ar vārdu jaunlatvietis, bet pēc pirmās tīrīšanas akcijas čigāni padzīti.
Čigāni aizlaidušies uz Kuldīgu, un, kad čekists viņus lamājis par gļēvulību, kāds čigāns, rādīdams uz pašu čekistu, teicis: "Bet, biedra cienīts kungs, kur ir tava paša cepure?"
Ar to beidzies savervēto jaunlatviešu karš pret partizāniem.
PĒTERIS stāsta, ka reiz partizāni kādam izpildkomitejas priekšsēdētājam abiem ar sekretāru pavēlējuši apēst zemnieku saistību rakstus par uzliktajām nodevām. Bieži arī pēruši līdzskrējējus, komjauniešus un nodevējus, un reiz nogriezuši kādai komjaunietei viņas skaistos matus. Šad un tad pavēlējuši meža tīrītājiem citam citu nopērt un reiz kādam priekšsēdētājam sakasījuši ar rīvi sēžamvietu un ierīvējuši sāli.
"Tikai nost nevienu nešāvām, lai kāds salašņa," saka Pēteris.
"Vai mazums ir apšauto?"
Pēteris pats ir sašauts pamatīgi. Ir brīnums, kā viņš visu to pārdzīvojis. Kamēr mēle sadzijusi, ilgi esot barots ar sulu. Kājas ciska bijusi pārgriezta kā ar nazi. Laimīgi tikai, ka kauls palicis neskarts. No briesmīgās rētas kāja esot savilkta kā vardei un velti to mēģināt izstiept. Vajagot taisīt operāciju, bet cietumā skaistuma operācijas netaisot.
Viņa angļu žaketē esam saskaitījuši piecus ložu caurumus. "Cūkas laime tam puikam," saka mūsu vecākais vīrs Irlavas pagasta aizsargs Gūtmanis.
KAMERĀ ir vēl otrs īpatnis - Vijums. Viņš nākot no Vidzemes un bijis pagasta vecākais. Vijums ir drūms un nerunīgs, bet, ja kādu sarunu uzsāk, tad tā ir pilna žēlabu par zaudēto mantu. Viņš ir neapmierināts ar pienesumiem un nebeidz lādēt mājiniekus.
"Neprašas! īstie neprašas!" viņš arvien izgrūž caur zobiem.
Viņš vai nu staigā pa kameru, vai sēž uz savām mantām. Reiz vīri saka, ka esot iemetis sabojātu speķa gabalu paraškā. Kamerā ir daudzi, kas speķi var nogaršot tikai, ja mūsu savstarpējā apgāde var atļauties viņiem piešķirt pa šķēlītei.