Vecākie pārrunā Vijuma rīcību, bet jaunie izlemj viņu saukt pie kārtības ievērošanas. Kamera nav ne viņa pagasts, ne saimniecība. Pēc brokastīm sasaucam sapulci.
"Ar savu mantu varu darīt, ko gribu, un nabagiem lai palīdz, kas vēlas," viņš atbild uz mūsu aizrādījumiem.
Ir savādi klausīties tādā likteņa biedrā. Ir pat nejauki būt ar tādu vienā kamerā. Ja ar pārrunām šis cilvēks nav pārliecināms, nolemjam ar viņu nerunāt nemaz. Jau ap pusdienas laiku boikots sāk iedarboties. Visi, ko viņš uzrunā, novēršas. Tā tas turpinās visu nedēļu, un vienu dienu Vijums, nostājies kameras vidū, lūdz piedošanu.
PIENĀCIS rudens, un savās pastaigās vēršamies zilgmē. Mēs gribam redzēt un dzirdēt aizejošās dzērves. Jau kapu liepas ir sākušas dzeltēt, un mūsos salijušas ilgas pēc rudenīgajiem mežiem, kur zem kājām čaukst zeltainais lapu paklājs. Visapkārt klusums - tikai reizēm ir dzirdama zīlīte vai dzeņa āmurs... Ai, kā tur gribētos pabūt vēl reiz! Ir tik smagi, riešas asaras acīs.
Lauku vīri spriež par rudens darbiem. Katrs stāsta, kā sagaidītas un pavadītas apkūlības. Kuļmašīnu meistars no Liepājas puses stāsta par trakajām sievām un meitām, kas kulšanas talkās viņu lenkušas.
"Ak, tās saldās naktis svaigi izkultajos salmos!" viņš nopūšas. Viņš strādājis Liepājā kādā mehāniskajā darbnīcā. Reiz griezis vaļā benzīna mucu; tā uzsprāgusi, un viņam sadragāti abi ceļi. Tagad kājas ceļos nelokās. Nesaprotu, kā viņš ir izbridis Kurzemes dziļos sniegus.
KAMERĀ vienmēr kaut kas notiek. Interesants vīrs ir daiļkrāsotājs Heinriks Miķelsons. Viņš daudz stāsta par savu darbu un aroda noslēpumiem un ir jautrs puisis, bet liels gulētājs. Miegs tik dziļš, ka nejūt, ja mēs viņam mutē bāžam konfektes vai piesienam zābaku pie mazā pirkstiņa un uzliekam uz krūtīm. Pamodies viņš met prom zābaku un lec pats līdz.
Kaut gan dienās gulēšana aizliegta, gulētāji pamanās aizslīdēt aiz sēdošo mugurām un pasnaust. Ja kādam lielam gulētājam ielej bikšu kabatā silto tējas ūdeni, viņš pamodies nesaprot, kāpēc bikses slapjas. Nekad tā neesot gadījies, bet pārējie smejas par saldo gulēšanu. Vēlāk tādi gulētāji iemanās pasargāties - satinas segās.
Kādreiz, lai izmērcētu gulētājus, uztaisa karuseli. Alumīnija bļodiņai apsien aukliņu ar trīs brīviem galiem. Pie gulētāja uzstāda ķebli, un pie ķebļa piesien divus galus, un tiem, bļodiņu griežot, pievij trešo. Bļodiņā ielej ūdeni, un ļauj tai griezties atpakaļ, līdz trešais gals atvijas un saturs uzgāžas gulētājam. Cits pamodies brīnās. Cits lamādamies triec bļodiņu pret grīdu. Vēlāk, kas mēģina pagulēt, paslēpj galvu segā.
Kāds zvejnieks no Durbes stāsta, ka pazīstot zivju tirgotāju resno Ķezberi. Kad līgumu slēgšanas laikā braucis uz Usmas staciju pakaļ Ķezberim, lai laivā būtu līdzsvars, laivas galā sakrāvis akmeņus. Smejamies visi.
Pie mums ir kāds Krievijas latvietis, bet neuzzinam, kāpēc atvests uz Latviju. Sodīts ar slēgtu cietumu un jau no '38. gada sēdējis Butirkos. Līmējis aploksnes. Cietums tur neesot tāda mēslu bedre kā te. Koridoros esot tepiķi, un sargi staigājot kā runči ar nedzirdamiem soļiem. Vēlāk viņu aizved - laikam atpakaļ uz Maskavu, bet mēs paliekam savā ķurķī.
MAN jau ir otrā ziema šinīs sienās. Laikam esmu te palicis vienīgais no mūsu organizācijas. Notiesātie, kas iegriežas kamerā, tikpat ātri aizbrauc. Bieži mums sola baltos lāčus, bet nekur nesūta. Dzīve te ir kā kādā sasmakušā mārkā - celšanās, rīta paraška, ierindas skaitīšana un garā diena ar pusstundas pastaigu pagalma aizgaldos.
Vienīgās pārmaiņas ienes pienesumi. No pienesumiem zīlējam, vai mājās viss pa vecam. Zogam avīzes no modrajiem sargiem; priecājamies par guvumu un ceram izlasīt ko jaunu; tad mēģinām minēt, cik tālu vēl brīvība. Neko tādu nesola, bet vienmēr cerību pilnas ir cietuma baumas, ko saņemam caur cietuma feļetonu.
Mēs abi ar Pēteri Gabrusonu norunājam prasīt pašam cietuma priekšniekam Juhno, kad tiksim prom. Pierakstījušies ar personīgu jautājumu, gaidām izsaukumu.
Kādu dienu sargs mūs abus ved uz administrācijas korpusu.
Ieved lielā telpā, kurā ir garš galds un milzīgs rakstāmgalds. Garajam galdam apkārt ir salikti krēsli ar augstām atzveltnēm, un pie rakstāmgalda sēž neliela auguma vīrs - tas pats, kas pārtrauca mūsu bada streiku.
Toreiz nezināju, ka priekšnieks ir mūsu nodevēja Juhno brālis, un ka priekšnieku kādreiz Daugavpilī par pagrīdes darbību bijis apcietinājis Pēteris Gabrusons. Arī Pēteri toreiz nepazinu, bet streiku uzvarējām, pateicoties priekšniekam un beztiesīgo vienotības garam.
Kabineta mēbeles te ir īsta sarkankoka. Senāk cietuma darbnīcās tādas taisītas un cietuma priekšniekam bijis lepnākais kabinets. Mums liek apsēsties uz pavisam nodriskātiem krēsliem.
Par ko mēs gribot sūdzēties?
Sakām, ka sūdzību nav - ir tikai dzīves apnikums, un gribam, lai ātrāk mūs kaut kur sūta.
"Vai nu tā jāsteidzas?" saka priekšnieks. "Mēs jau arī nemaz jūs negribam turēt. Tikai nevaram atrast vietu, kur invalīdus pretī ņem."
Jā, abiem brāļiem Juhno ir liela līdzība, tikai šim vajag būt vecākajam. Abiem ir tumši mati, bet šim ir sākuši sirmot. Priekšnieks, šķiet, ir mierīgāks, un viņam acis nav tik tēraudcietas kā mūsu nodevējam. Nezin, vai priekšnieks arī būtu nodevis draugus? Jādomā, jo pat mūsu filozofs un dzejnieks Rainis saka, ka ideja nepazīst žēluma.
Gatavojot mums speciālu lāģeri, priekšnieks Juhno stāsta, un, kad būšot gatavs, mēs varēšot braukt.
"Tikai nekāds kūrorts tur nebūs," viņš brīdina. Vai citādu sūdzību neesot?
Par ko citu lai sūdzētos? Dzīve ir palikusi ērtāka, un ar kūkām jau nebaros nekur.
Tā beidzas mūsu vizīte ar tukšu solījumu. Es izeju gaitenī, bet Pēteri priekšnieks vēl brīdi aiztur. Ko viņš no Pētera grib? Tā viņi rīkojas, ja no stukača cer dabūt informāciju. Bet ticu, ka Pēteris Gabrusons, kam svārkos esam saskaitījuši piecus ložu caurumus, nav spiegs.
Pēc laiciņa abi ejam atpakaļ uz kameru.
"Toreiz apcietinājāt mani," priekšnieks Juhno esot atcerējies Daugavpils laikus, "tagad sēžat pats." Bet lai nebaidoties no atriebības. Personīga naida neesot - tikai citi laiki.
Ievēroju, ka priekšnieks, ar Pēteri runādams, ir lietojis daudzskaitļa Jūs - pieklājības formu, ko neesmu dzirdējis visu apcietinājuma laiku.
Ka priekšniekam neesot personīga naida, Pēteris arī pastāsta kamerā, bet visi grib zināt par jauno lāģeri, un katrs min, ko tādā lāģerī varētu darīt.
Kāpēc tur vajadzētu kaut ko darīt? Vai tā nebūtu īstā vieta, kur slaistīties? Es par darbu nebēdāju. Darbu atrastu pat mironim, ja tikai mironi varētu uzmodināt. Vai tad nezinam, ko stāsta par lāģeriem? Mūsu cietuma dzīve esot kūrorts, bet visi jau arī kūrortā nevar dzīvot. Pat lopi nemīl aizgaldus, bet mēs aizgaldā esam jau veselu gadu.
PIENĀKUŠAS īsas novembra dienas, un kapu liepas ir kailas. Tumšajos vakaros ir viegli nosūtīt pastu. No izārdītas zeķes esam savijuši garu auklu un varam uzturēt sakarus ar tuvējām kamerām. Augšējā kamera mums nolaiž auklā iekārtu pastu, un mēs to nolaižam apakšējai.
Arī ar blakus kamerām sazinamies. Kaimiņi caur loga restēm izbāž slotas kātu, un mūsu pastnieks, roku caur restēm izbāzis, slotas kātam uzmet auklā piesietu maisiņu, un kaimiņi to ievelk atpakaļ savā kamerā. Lai sargi neko neredzētu, vīri sūtīšanas laikā sastājas ap durvju actiņu. Reizēm gan sargs, kaut ko pamanījis, sāk lamāties, bet ar pastu nekad neiekrītam.