Reiz tomēr notiek nelaime. Apakšējai kamerai ir noņemti pienesumi, un mēs kādu vakaru viņiem laižam lejā savus liekos maizes krājumus. Smagā kule notrūkst un nokrīt pagalmā.
Labi, ka dežūrē onkulītis. Viņam iestāstām, ka piesējām produktus pie restēm, lai kamerā nebojātos, bet maisiņš ir notrūcis un nokritis. Var jau būt, ka kāds to ir atradis, bet ceram to vēl atgūt. Onkulītis apsolās paskatīties un pēc laiciņa atnes mūsu sūtījumu.
Onkulītis reizēm pastāsta, ka arī senāk te sēdējuši politiskie.
Bijis ap divdesmit cilvēku. Vienmēr taisījuši tračus un streikus. Mēs jau esot tīrie jēriņi.
CIETUMĀ ir pienākuši mani otrie Ziemassvētki un Jaungads. Eglīti nededzinājam un laimes nevēlējam, bet visi ceram uz pārmaiņām '49. gadā.
Ar katru dienu janvāra aukstā saule kļūst gaišāka, un sākam gaidīt pavasari. Vīri, izgudrojuši kā ar domino kauliņiem spēlēt acīti, spēlē uz sērkociņiem. Visvaldis Kalve, mans tuvākais draugs, ir sakrājis pus-spilvendrānu sērkociņu un spēlē tā iekarst, ka sāk bankot ar veselām kastītēm. Kad spilvendrāna tukša, viņš ir sašutis.
"Nezaudē vēso prātu," es saku. "Pie spēlēm tas vajadzīgs." Kamerā naudas nav. Uz savām paša biksēm neviens nemēģina spēlēt, un kāršu spēles drīz izbeidzas. Jāmeklē cita izklaide.
Ar lasāmo arī ir trūcīgi. Kaut gan ir atļauts saņemt grāmatas no cietuma bibliotekas, biblioteka ir tukša. Izvāktas ir visas vecās un aizliegtās grāmatas, un jaunas nav iegādātas vietā.
Spirituālistu grupiņa groza tasīti un priecājas par iegūtajām ziņām no mirušo pasaules. Mirušo gari stāstot nākotnes gudrības. Parasti ir trīs tasītes griezēji un sildītāji. Visi sēž, pirkstus turēdami virs apgāztās tasītes, kam malā ir iezīmēts punkts. Tasīte ir nolikta aplī, un gar apļa malu sarakstīts alfabēts. Rokas pagurst, un pirksti, pieskardamies tasītei, to lēni slidina.
Es arī mēģinu, un tasīte slīd, un es stāstu niekus. Kad kāds prasa, ar kura garu mēs sarunājamies, kāds cits atbild, ka ar kādu Lapiņu, kas kritis pie Auces. Tikai vēlāk, kad tasīšu drudzis ir pārgājis, atzīstos, ka tasīti bīdīju pats.
Laikam cilvēkam grūtos brīžos ir jāmeklē atbalsts - kaut vai no mirušo pasaules, bet arī mirušos izjautāt apnīk, ja tie stāsta to pašu, ko dzīvie jau zin.
KAMERĀ ieved vairs reto notiesāto, un pēc pāris nedēļām aizved. Tikai mūsu invalīdu kopa vēl turas. Klīst baumas, ka drīz mūs sūtīšot uz jauno lāģeri. Tas būšot tālajā Kazakhstānā.
"Tomēr labāk kā ziemeļu taigā vai tundrā," visi vienbalsīgi piekrīt.
Kazakhstānas stepes vasarā esot siltas - pat karstas. Tur varēšot kaut ko izaudzēt.
Mēģinu atcerēties, ko kādreiz skolā mācījos. Zinu, ka Kazakhstāna ir izrakteņiem bagāta, ka tur dzīvo klejojoši lopkopji, ka klimats ir kontinentāls. Bet ej nu zini, kur mūs grib sūtīt un kādi darbi mūs gaida. Viens ir skaidrs - bez darba neturēs ne vecos, ne vājos.
Sāk izsaukt uz satikšanos ar piederīgiem. Spriežam, ka tā ir pirmā aizbraukšanas zīme. Izsauktie priecīgi steidzas uz tikšanos, bet atgriezušies ilgi skumst. Vienam otram sieva teikusi, ka esot spiesta šķirties, jo kā noziedznieka sievu viņu atlaidīšot no darba. Nelaimīgais var tikai minēt, kas vainīgs? Vai vara? Vai kāds cits sievai ir sajaucis galvu?
Kad mani izsauc, es minu, kuru no savējiem satikšu. Šaurajā telpā salasāmies ap divdesmit, un katrs meklējam vietu pie drāšu sienas. Aiz tās ir neliela atstarpe un otra tāda pati pinumu siena. Pa atstarpi staigā uzraugs.
Esam brīdināti, ka par cietumu un savu lietu runāt nedrīkstam. Nezinu, par ko ir brīdināti piederīgie.
Atveras durvis, un raibs laužu bars izbirst mums pretim. Ar acīm steidzīgi katrs meklējam savu radu vai paziņu.
"Edgar!" izdzirdu sievietes balsi.
Nezinu, vai esmu vienīgais Edgars, bet atsaucos un ar acīm meklēju saucēju. Ieraugu savu māsu Ausmu. Paliek vieglāk. Tad jau mājās viss kārtībā!
Māsa, liekas, ir palikusi vecāka. Nezinu, kā viņa atpazīs mani.
Esmu ļoti izmainījies.
Ko var izrunāt tādā satraukumā tik īsā laikā? Pirms sagaidām atbildes, viens otru pārtraucam ar jauniem jautājumiem. Lūpas dreb. Acīs riešas asaras. Vārdi ķeras kaklā. Tikai pēc brīža sāku nomierināties un klausīties, ko viņa saka.
Katrs cenšas pateikt pašu svarīgāko, bet ko lai mēs stāstām par sevi? Galvenais jau dzirdēt par mājām un dzirdēt sev tuvo un pazīstamo balsi - varbūt pēdējo reiz. Kad sargs pārtrauc balsu murdoņu un dzen mūs ārā, ir izrunāts pavisam maz. Skan vēl nepateikti vārdi, bet tos pārkliedz sarga krieviskās lamas.
Ko gan citu tāds okupants spēj kā lamāties! Ejam atpakaļ, un katrā sejā ir lasāms viens un tas pats - kur un kad būs atkal lemts tikties? Man gan liekas, ka ar savējiem satikšos Latvijā. Un drīzāk kā pēc divdesmit pieciem gadiem.
AR lielām pārmaiņām ir cietumā pienākusi mana otrā dzimšanas diena. Ir atbraukuši mūsu pircēji. Prasa pēc jauniem un veseliem, bet mūsu kamerā nav neviena, kam nebūtu kāda veselības trūkuma. Vergu īpašnieki cilā mūsu cietuma pases, jautā par veselību un vecumu un krauj pases kaudzītēs.
Pusplikajiem piesola drēbes. Pēteris Gabrusons saņem līdz pusei nogrieztu armijas mēteli. Rūdis Sudmalis, kas Krievijā ir zaudējis kāju, izvēlas kādas armijas vatenes - briesmīgi netīras. Būšot siltāk vagonā. Viņam nekādu pienesumu nav. Visa ģimene esot izsūtīta, un viņa tēvs arī esot tepat cietumā - notiesāts kā partizāņu atbalstītājs.
Ko mums izdod, armijas lupatas vien ir - patiesībā sadedzināmas - bet plikiem noder arī tādas. Saņemtās drēbes atzīmē kartiņā un liek saņēmējam parakstīties.
Kartiņā ir vairākas ailītes ar mantu nosaukumiem. Tā jau viegli var piemuļķot saņēmēju. Ej nu pierādi nepareizības, ko tavā kartiņā var atzīmēt. Tieši tā arī notiek. Kad vēlāk Kazakhstānā prasa uzrādīt saņemtās lupatas, ir jātaisnojas un jādomā, kā norakstīt to, kas nekad nav saņemts.
Daudz mums ir jāmācās par valdošo zagšanas kārtību. Arī nabaga cietumnieku te prot apzagt, un daži pat iedzīvojas no cietumnieku lupatām. Es iegādāt necenšos neko. Viss ir atbaidoši nonēsāts un netīrs.
PIE komisijas satiekam sava ešelona priekšnieku - izskatīgu gruzīnu ar vecākā leitnanta uzplečiem. Viņš smaidīdams skaidro, ka viņš mūs aizvedīšot uz saules zemi, kur jādara nebūšot nekas. Vecākie sāk noticēt gaidāmajai paradīzei. Vairums ir laucinieku, kas apspriežas par dažādiem lauku darbiem, ko viņi tur stepē varētu darīt.
Mana darba griba ir zudusi, un es nezinu, kad tā atgriezīsies.
Ņemdams vērā veco lāģernieku nostāstus par vājo lāģera putru un smago darbu, domāju, ka būtu labi, ja varētu izdomāt, kā sevi saglabāt un nedarīt neko.
KOMISIJA beigusies. Visi dzīvo brauciena gaidās uz saules zemi. Pat sejas, liekas, ir kļuvušas gaišākas. Vai nu uz atvadām vai vienkārši pēc grafika - pienāk liela kratīšana. Šoreiz visus sadzen augšā otrā korpusa zvēru būros. Nejēdzīgs caurvējš un aukstums. Sargi staigā kažokos un vaļenkos, bet mēs rindā stāvam pliki, lai viņi ātrāk varētu ieskatīties mūsu pakaļās.
Kad kratīšana beigusies, siltajā kamerā katrs kārto un cilā savas paunas. Arī man iznāk prāva soma - daži gabali veļas, dvielis, sega, ziemas cepure, divi pāri cimdu un desmit pāri vilnas zeķu. Nezinu, kāpēc zeķu tik daudz. Dažus pārus esmu pat atdevis paziņām. Laikam jau māte, par mani domādama, garajos ziemas vakaros zeķes ir adījusi.