Kāda izskatās māte pēc šiem diviem gadiem?
ESAM gatavi ceļam. Bet vai tiksim tieši uz vagoniem? Jeb vai vēl stāv priekšā pārsūtīšanas punkts? Liekas, iesim cauri pārsūtīšanas punktam, kuru sauc par peresilku. Liekas, krievu vārdu lietošana pieder pie cietuma kārtības, lai radītu krievisku noskaņojumu.
Saulainais marta rīts pienāk tāpat, kā ir pienākuši visi citi cietuma rīti, bet šorīt pēc brokastīm kameras durvīs parādās korpusnieks ar sarakstu un izsauc aizbraucējus. Saņēmuši savas lietas, pa atvērtajām durvīm izejam gaitenī. Vēl pēdējie roku spiedieni palicējiem, bet to ir pavisam maz. Viņi noraugās uz mums no pustumšās kameras. Kas gan notiks ar viņiem?
Pa pirmā korpusa ierastajām kāpnēm lēnām dodamies lejā.
Ārā mūs apņem pavasara svaigums. Visapkārt sniegs. Kad tas vēl nokusīs? Šī ir bijusi dziļa ziema. Administrācijas ēkā mūs sagaida krietns pulciņš citu braucēju, kas visi ir apkrāvušies ar nesamiem. Lauciniekiem ir mājas austie labības maisi; pilsētniekiem mugursomas, kam nogrieztas metāla sprādzes.
Kad visi ir saskaitīti un brīdināti, kas draud par bēgšanu, atveras lielie vārti uz brīvo pasauli. Cik tā ir plaša un balta pēc šaurā un pelēkā cietuma, bet no tās mūs šķir sargi ar durkļotām šautenēm un rēcošiem suņiem. Jādomā, ka sargi ir pārliecināti, ka arī klibie un vecie ir spējīgi bēgt.
BAIGI plats ir sliežu ceļš, kas mums jāpāriet līdz peresilkai. Tā ir viltīgi paslēpusies aiz baznīcas, kam ir divi smaili torņi. Lēnu velkas mūsu rinda. Sargu un suņu pavadīti, salīkuši klumburējam pāri augstajām sliedēm. Labi, ka sniegs ir notīrīts. Jāsargās tikai, lai neaizmestos kājas.
Sargi skubina un kliedz. Mēs četri klibojošie - Svehgeimers, Rūdis Sudmalis, Pēteris Gabrusons un es - ejam pēdējā rindā. Visvaldis Kalve ir aizkruķojis steidzīgajiem līdz. Uz mums, pēdējiem, krīt viss sargu lamu birums, un aiz mūsu mugurām rej un rēc suņi.
Esam stipri atpalikuši. Kāpēc pat cietumnieki steidzas? Vai uz nošaušanu arī skrietu, lai būtu pirmie pie svaigās bedres? Varbūt tas tā ir latviešu dabā - skriet pēc dzīves, skriet pēc mantas un skriet pēc lāģera, it kā caur steigu to varētu ātrāk atsēdēt.
"Bistreje!" sauc sargi. - Ātrāk!
Sīkais Gabrusons apgrieztajā armijas mētelī uz saviem kruķiem lec kā liela, pelēka varde, un plecīgais Sudmalis smagi sviež savu koceni pāri katrai augstajai sliedei. Svehgeimeram ir grūti līdzi tikt, un mēs cenšamies viņam pielāgoties.
Pārējie, tikuši pie peresilkas vārtiem, pārmetoši ņurd par mūsu kavēšanos.
NEVIENS nav pazudis; neviens nav aizbēdzis. Peresilka ar tumšiem, netīriem gaiteņiem un pārpildītām kamerām aprij mūs visus. Saka, ka kādreiz te bijušas kazarmas. Tagad, liekas, te ir sadzīti visi nespējīgie no Latvijas cietumiem un lāģeriem.
Ar kliegšanu un lamām mūs sagrūž pustumšā telpā. Uz divstāvu nārām tupam kā vistas uz laktas. Kur paredzēta vieta vienam, esam satupuši pa trīs. Aizslēdz restotās durvis, bet otru koka durvju priekšā nav, kas aizsegtu skatu uz gaiteni. Uzraugus neredz. Kā īstie saimnieki rīkojas kriminālie - piedāvā kaut ko iztirgot vai iznēsāt vēstules. Jūtamies kā elles priekštelpā.
Pienāk jauns izsūtāmo sastāvs. Ar lamām to sagrūž blakus kamerā. Dzirdam sieviešu balsis, un drīz vien saņemu negaidītu vēstuli no Lūcijas Gāberes-Eglītes - manas kaimiņienes. Viņai bieži uz Centrālcietumu palīdzēju nogādāt pienesumus no viņas vecākiem no laukiem.
Viņa raksta, ka bijusi Mežaparka lāģerī kopā ar invalīdēm un vecām mammiņām. Kaut arī viņa ir jauna, Lūcija klibo. Tās viņai ir kaulu tuberkulozes sekas.
Visu nakti gaitenī ir kustība un troksnis. Es, tupēdams savā laktā, snaužu kā gailis, kad ap pusnakti kamerā iegrūž kādu pavecu žīdu. Spilvenu un segu apķēris, viņš nosēžas uz grīdas.
"Par ko vine mani nēme?" viņš raudulīgā balsī kunkst. "Ko vine no manes grib?"
Viņš ir pirmais apcietinātais žīds, ko cietumā esmu saticis, un vēlāk lāģerī satieku vēl dažus. Esot bijis izsūtīts jau '41. gadā, izbēdzis, atgriezies mājās un nu saņemts atkal. Viņu sūtīšot atpakaļ uz izsūtījuma vietu, un līdz neesot vairāk kā tas, kas mugurā. Uztraukumā paķēris tikai segu un spilvenu.
Varbūt viņš ir viens no laimīgajiem. Pāris nedēļās pēc '41. gada deportācijas sākās karš, un Latvijas žīdiem sovieti aizslēdza robežu.
Latviešu komunisti aizbēga, bet turpat pie robežas nacisti saņēma žīdus.
RĪTS pienāk ar paikas un karsta ūdens izdali. Cukuru nesaņemam - varbūt ar lielo pārvietošanos tas ir nozagts. Žīdu kaut kur aizved, bet mums ir jāiet uz pirti.
"Laikam grib nomazgāt fašistu smaku!" kāds puisis cenšas uzturēt jautrību.
Pirtī apkalpo sievietes. Mazliet apjūkam, bet saņemamies.
Kādas acis mūs vēl neskatīs un rokas netaustīs!
Šeit mēs iepazīstamies ar sanabrabotku - pirms pirts mums esot jānoskuj visi mati. Mūsu īsos galvas matus gan neaiztiek, bet nežēlīgi uzbrūk lejasgalam. Liekas, tas frizierēm sagādā īpašu baudu. Es krītu kādas blondīnes nagos. Ar neasu nazi kasīdama, viņa spaida un staipa manu burkānu. Šīs speciālistes mūsu orgānus salīdzina un novērtē to izmērus un citas labās vai sliktās īpašības.
No nejēdzīgās skrāpēšanas saskrien asaras acīs, un no netīrās valodas sabrūk zēna sapņos lolotais sievietes tēls. Kā šitādu kāds varētu mīlēt, domāju un drebu no riebjuma.
CEĻOJUMA gaidās ēstgriba ir aprāvusies un pusi balandas saleju paraškā. Pienesumus neesmu saņēmis un ir jāiztiek ar cietuma devu. Daži no Rīgas lāģeriem mielojas ap kūpinātu Kurzemes speķi. Viņi esot paspējuši paziņot tuviniekiem par gaidāmo aizbraukšanu un no mājām saņēmuši ceļa maizi. Pienāks diena, kad neviens neko nesaņems, un man tā diena ir klāt.
Krimiķi stāsta, ka mūsu etaps noiešot rīt. Vagoni esot padoti.
Esmu Latvijā dzimis, audzis un dzīvojis, un nevaru aptvert, ka esmu saņēmis brīvbiļeti tik tālam ceļam. Runas apklust. Apzināmies, cik nevarīgi esam. Kaut kura priekšnieka iegribas un untumi noteiks mūsu dzīvi. Esam bez tiesībām.
Daži prāto, vai kazakhi esot muhamedāņi, jeb vai krievi viņus pārkristījuši pareizticībā.
Darbā dzīs tik un tā. Vai nav vienalga, kas apsargā un kalpina? Zem manas lāvas kāds, starp maisiem iespiedies, krāc. Roka gandrīz vai ceļas, lai kādu zābaku iebāztu burbuļojošajā rīklē. Sāku drebēt un aizspiežu ausis. Nevaru aizmigt un, tikko esmu piesnaudis, ir jāceļas.
Paiku saņēmuši, izdzirdam troksni.
"Laikam jau ved?" kāds it kā izbrīnījies saka.
Uz vagoniem ved pulciņos pa trīsdesmit seši. Tas ir katrā vagonā paredzēto skaits. Nepacietīgi gaidām savu kārtu. Kamera ir pavisam tukša. Liekas, ka esam atstāti, bet beigās paņem arī mūs. Esam divdesmit astoņi. Nesanāk pilns vagons.
"Brauksim ērtībās," kāds saka, bet joks saplok.
Esam pēdējie, bet būsim pirmie. Mūsu vagons ir piekabināts apkalpes vagoniem.
Otrā daļa
Ceļā
Ejam garām visam sastāvam. Dažos vagonos redzam sievietes. Viena otra mēģina kaut ko teikt, bet nav laika atbildēt. Mūsu vīri steidzas, un mums, klibajiem, ir jāturas līdz. Kad tiekam vagonā, visas labās vietas ir aizņemtas. Nekas cits neatliek, kā līst apakšējā lāvā - tumšā un aukstā. Augšējie ir iekārtojušies kā operas balkonā un caur mazo, ar pamatīgām restēm aizsprostoto lodziņu vēro, kas notiek ārā. Mēs, apakšējie, varam tikai kaklus staipīt un klausīties, ko augšējie stāsta.
No cietuma paziņām mūsu vagonā ir Jēkabs Plucis, iecavnieks no Dūmiņa partizāņu vienības - saucam viņu par Ješku, un mēs četri, kas visi kopā klumburojām pāri dzelzceļa sliedēm - Rūdis Sudmalis, Pēteris Gabrusons, ilggadīgais lāģernieks Svehgeimers un es. Te vagonā satiekam vēl smaidīgo Elmāru Grīnu un vienmēr nopietno Pēteri Zlīdni. Zlīdnis arī pieder pie klibajiem - esot mežā sašauts potītē. Ješkam labais elkonis nelokās, un Elmāram sprāgstoša mīna savainojusi roku.
Elmārs, kā jau sabiedrisks cilvēks, ātri ir sadraudzējies ar kādu laucinieku, un vēlāk abi ēd kūpinātu speķi un spriež par ticības lietām. Arī man, kā paziņam, tiek kārtīga šķēle.
Katrā vagona galā ir nostiprinātas koka divstāvu lāvas un vidū stāv čuguna krāsniņa ar skursteni jumtā. Pie krāsniņas ir nolikts spainis ar ūdeni, un aiz krāsniņas ielaista vagona sienā no diviem dēļiem sasista koka sile. Tā ir mūsu paredzētā tualete - tikai nezin, kā varēsim trāpīt pakaļas uz skabargainajiem dēļiem. Visgrūtāk būs, kad vagons kratīsies un svērsies no vienas puses uz otru. Un kas pēc tam izlasīs skabargas?
Tā kā tas nav nekāds klozeta pods, tam blakus ir pieslieta nodarināta egles nūja, lai būtu kaut kas pie rokas, ar ko nepaklausīgo sūdu dabūt prom. Tas viss tā no daudzo gadu pieredzes ir iekārtots un pārbaudīts. Jāatzīst, ka cietuma paraška ir eleganta, ja salīdzina ar šo iekārtu.
Kaut gan esam pēdējie, ērtību mums tomēr ir vairāk kā citiem.
Savā vagonā esam par astoņiem mazāk. Ārā ir saulaina marta diena, un sniegs liekas žilbinoši balts. Tas laikam tāpēc, ka cietuma kamera bija tik pelēka. Cik vien iespējams, salienam tuvāk pie mazā lodziņa.
Redzam neskaitāmas sliežu rindas, drūmus sargus ar sarkaniem uzplečiem un durkļotām šautenēm un tālumā iemigušās Rīgas nomales mājas. Stāv cilvēku pulciņš - tikai nezinam, vai tie ir mūsu klusie pavadītāji vai dzelzceļnieki.
Ārā salst. Pēc siltā cietuma mūsu kupeja liekas nepatīkami auksta.
Pēteris Zlīdnis ierosina iekurt krāsniņu. Apgādāti esam. Pie krāsniņas ir nolikti pāris spaiņi ar akmeņoglēm un daži bluķīši iekuram. Sadrāžam skaidas.
Zlīdnim ir pamatīgs nazis. Ar tādu jau var vagona sienā caurumus urbt! Rīgas lāģerī tādi esot taisīti.
Čuguns nokarst ātri, un pamazām vagons sāk piesilt. Vīri uz augšējiem plauktiem jau iz metas pavisam vasarīgi. Mēs lejā salstam. Saule lēnām slīd uz novakari, bet mēs vēl nekustamies no vietas. Visi ar nepacietību gaidām, kad dzimtā zeme sāks slīdēt zem vagonu riteņiem.
Beidzot īss lokomotīves svilpiens, kam atsaucas dzelzceļnieka trillis. Noklaudz un noraustās vagoni un lēni sāk slīdēt. Slīd sliežu ceļi; slīd stabi un netīrās sniega čupas; slīd Rīgas nomales mājas un žogi.