Ejam garām visam sastāvam. Dažos vagonos redzam sievietes. Viena otra mēģina kaut ko teikt, bet nav laika atbildēt. Mūsu vīri steidzas, un mums, klibajiem, ir jāturas līdz. Kad tiekam vagonā, visas labās vietas ir aizņemtas. Nekas cits neatliek, kā līst apakšējā lāvā - tumšā un aukstā. Augšējie ir iekārtojušies kā operas balkonā un caur mazo, ar pamatīgām restēm aizsprostoto lodziņu vēro, kas notiek ārā. Mēs, apakšējie, varam tikai kaklus staipīt un klausīties, ko augšējie stāsta.
No cietuma paziņām mūsu vagonā ir Jēkabs Plucis, iecavnieks no Dūmiņa partizāņu vienības - saucam viņu par Ješku, un mēs četri, kas visi kopā klumburojām pāri dzelzceļa sliedēm - Rūdis Sudmalis, Pēteris Gabrusons, ilggadīgais lāģernieks Svehgeimers un es. Te vagonā satiekam vēl smaidīgo Elmāru Grīnu un vienmēr nopietno Pēteri Zlīdni. Zlīdnis arī pieder pie klibajiem - esot mežā sašauts potītē. Ješkam labais elkonis nelokās, un Elmāram sprāgstoša mīna savainojusi roku.
Elmārs, kā jau sabiedrisks cilvēks, ātri ir sadraudzējies ar kādu laucinieku, un vēlāk abi ēd kūpinātu speķi un spriež par ticības lietām. Arī man, kā paziņam, tiek kārtīga šķēle.
Katrā vagona galā ir nostiprinātas koka divstāvu lāvas un vidū stāv čuguna krāsniņa ar skursteni jumtā. Pie krāsniņas ir nolikts spainis ar ūdeni, un aiz krāsniņas ielaista vagona sienā no diviem dēļiem sasista koka sile. Tā ir mūsu paredzētā tualete - tikai nezin, kā varēsim trāpīt pakaļas uz skabargainajiem dēļiem. Visgrūtāk būs, kad vagons kratīsies un svērsies no vienas puses uz otru. Un kas pēc tam izlasīs skabargas?
Tā kā tas nav nekāds klozeta pods, tam blakus ir pieslieta nodarināta egles nūja, lai būtu kaut kas pie rokas, ar ko nepaklausīgo sūdu dabūt prom. Tas viss tā no daudzo gadu pieredzes ir iekārtots un pārbaudīts. Jāatzīst, ka cietuma paraška ir eleganta, ja salīdzina ar šo iekārtu.
Kaut gan esam pēdējie, ērtību mums tomēr ir vairāk kā citiem.
Savā vagonā esam par astoņiem mazāk. Ārā ir saulaina marta diena, un sniegs liekas žilbinoši balts. Tas laikam tāpēc, ka cietuma kamera bija tik pelēka. Cik vien iespējams, salienam tuvāk pie mazā lodziņa.
Redzam neskaitāmas sliežu rindas, drūmus sargus ar sarkaniem uzplečiem un durkļotām šautenēm un tālumā iemigušās Rīgas nomales mājas. Stāv cilvēku pulciņš - tikai nezinam, vai tie ir mūsu klusie pavadītāji vai dzelzceļnieki.
Ārā salst. Pēc siltā cietuma mūsu kupeja liekas nepatīkami auksta.
Pēteris Zlīdnis ierosina iekurt krāsniņu. Apgādāti esam. Pie krāsniņas ir nolikti pāris spaiņi ar akmeņoglēm un daži bluķīši iekuram. Sadrāžam skaidas.
Zlīdnim ir pamatīgs nazis. Ar tādu jau var vagona sienā caurumus urbt! Rīgas lāģerī tādi esot taisīti.
Čuguns nokarst ātri, un pamazām vagons sāk piesilt. Vīri uz augšējiem plauktiem jau iz metas pavisam vasarīgi. Mēs lejā salstam. Saule lēnām slīd uz novakari, bet mēs vēl nekustamies no vietas. Visi ar nepacietību gaidām, kad dzimtā zeme sāks slīdēt zem vagonu riteņiem.
Beidzot īss lokomotīves svilpiens, kam atsaucas dzelzceļnieka trillis. Noklaudz un noraustās vagoni un lēni sāk slīdēt. Slīd sliežu ceļi; slīd stabi un netīrās sniega čupas; slīd Rīgas nomales mājas un žogi.
Ardievu, mana Latvija!
Tur paliek mūsu Centruška, kapiem piespiedusies, un Rīga mūs pavada - pelēka un klusa. Klaudz sliežu salaides. Lokomotīve iespiedzas priecīgāk, un ainas aiz loga sāk steigties. Ardievu, mana pilsēta! Ardievu, mana Latvija! Kas zin, vai tiksimies?
Pazūd Berģi, un vilciens jau pieņēmis ierasto gaitu. Pa visām vagona spraugām lien aukstums. Cik ilgi pietiks kurināmā?
"Laikam braucam uz ziemeļiem," daži domīgi spriež. Sadomājam uzrakstīt vēstuli. Saplēšam Belamoras paciņu, un uz tās Jēkabs Plucis uzraksta atvadas dzimtenei. Uzrakstām savus vārdus, salokām papīriņu un izbāžam pa durvju spraugu. Jautrais marta vējš to paķer un aiznes tikai sev zināmā virzienā. Nezinam, vai to kāds lasīs, jeb vai tas izbālēs, ieķeries kādā cinī vai krūmā, un izmirks lietū. Varbūt kāda vārna vai stārķis ievīs to savā ligzdā, bet varbūt - un mēs ceram, ka varbūt to izlasīs cilvēks un zinās, kāds vilciens pa šīm sliedēm ir aizgājis.
Gar logu skrien klusie, piesnigušie lauki un sniegā iegrimušās latviešu sētas. Varbūt kādam aiz meža stūra vai birztalītes ir dzimtā vieta un kāds tuvs, mīļš cilvēks viņu tur gaida. To zin tikai pats aiz braucējs un vissmagāk izjūt atvadu brīdi.
Jau Sigulda!
"Muļķi!" Pēteris Gabrusons saka. "Mēs taču te varējām vēstuli izmest."
Tā ir, ka steidzas, bet labot neko vairs nevar.
Arvien īsāks paliek ceļa gabaliņš, kas vēl stiepjas cauri Latvijai.
Pievakarē jau esam Valkā. Ardievu, Latvija! Labvakar, igauņu bāleliņi!
Pa svešu zemju ceļiem
Iebraucam Igaunijā nelielā stacijā ar nosaukumu VIRU. Stāvam nomalē pie lielām ogļu brikešu kaudzēm un spriežam, ka labi būtu papildināt kurināmā krājumu. Nakts būs auksta. Saņemam savas pirmās vakariņas - kaut kādu biezu maisījumu no kāpostiem, putraimiem un mencu asakām.
Apkalpo kriminālie. Pēc vakariņām viņi atnes divus spaiņus brikešu.
Tad jau galīgi nost saldēt mūs netaisās, bet, ej nu sazini, kur atkal būs brikešu kaudzes. Pēc iespiestajiem burtiem spriežam, ka briketes nāk no Vācijas.
Ziemas vakars satumst ātri, un mūsu vagonā ir melna nakts.
Nezinam, kad sastāvs sāks atkal kustēt. Pēkšņi izdzirdam stiprus belzienus pa vagona sāniem, grīdu un jumtu. Savādie klaudzinātāji iet no vagona uz vagonu.
Ar žilbinošu gaismu atsprāgst durvis. Ieraušas divi sarkanarmieši, un abiem rokās ir lieli āmuri garos kātos. Ar tādiem dzina mietiņus, ja kāds mājlops bija ganībās jāpiesien. Mums pavēl saiet vienā galā.
"Vai tad nost sitīs, vai?" Ješka saka.
Seržants, malā nostājies, sāk mūs skaitīt. Noskaitītajiem liek pāriet uz otru vagona galu un katram ar āmuru uzdod pa muguru. Abi sargi smejas kā par izdevušos joku, bet Ješka pārlec tik ātri, ka viņu netrāpa. Seržants saskaišas, un nākošie saņem pamatīgus belzienus. Kaut Gabrusons taisa labu zaķa lēcienu, ar garkātaino āmuru viņam iezveļ kā nākas. Mums, klibajiem, āmuru neizbēgt.
Kur tādā sādžas krievā var būt tāda nežēlība pret kroplajiem un slimajiem? Vai tā būtu varas izpausme pret tiem, kas nespēj cīnīties pretim?
Vai sieviešu vagonos viņš rīkojas tāpat?
Sarga tuklajā sejā kvēlo naids. Šis sādžas dēls zin tikai to, ko ir dzirdējis - ka esam briesmīga fašistu banda. Ja kāds pateiktu, lai mūs nošauj, sargi šautu un neprasītu kāpēc.
Par sargu izpriecu pažēlojamies savam priekšniekam, izskatīgajam gruzīnam, un ar to apsardzes izklaide beidzas.
Mūsu priekšnieks bieži apstaigā vagonus un apjautājas, kā jūtamies. Vīri domā, ka viņš laikam neesot īsts čekists.
NAKTĪ kustamies tālāk. Aiz loga ir bieza tumsa - pat sniega baltums to nespēj izkliedēt. Vai mūsu apsolītā zeme būs kaut kur ziemeļos? Braucam tieši uz ziemeļiem un tikai no rīta vārēsim spriest, kur īsti esam. Apakšējās nārās ir ļoti auksts, un mēs tanīs salienam ar visām drēbēm. Augšējie ir izmetušies kreklos.
Te nu ir vienlīdzība! Neviens vēl mums nav piedāvājis pat mirklīti pabūt augšā siltumā; tikai pa dienu, kad kāds lauku papus labsajūtā krāc, uzrāpjos uz augšējās nāras, lai paskatītos caur logu.
Maizi saņemam Pleskavā. Šeit skatu aizsedz garš akmeņogļu vilciens, un sardze aicina stiprākos iet ogles zagt. Pašiem vien būšot. Vīri atnes pamatīgus ogļu gabalus. Būs atkal silti. Nospriežam, ka labs ir mūsu priekšnieks. Kaut tikai arvien būtu pieejamas ogles.