Ļoti bieži stāvam dienās un braucam naktīs. Vairākās pieturas vietās saņemam siltu ēdienu un spaini ūdens. Ziema, liekas, pieņemas bardzībā, un mūsu vagona griesti sāk pārklāties ar baltu sarmu. Garām aizskrien stacija ar neparastu nosaukumu DNO - dibens! Neliekas, ka tas varētu būtu pilns vietas nosaukums.
"Laikam jau pamazām ejam dibenā," kāds saka.
Vecie karotāji stāsta, ka kaut kur te bijusi fronte. Vieta ir nepatīkami vientuļa - visur krūmi un tukšums. Varbūt arī daļa no vietas nosaukuma ir pazudusi karā.
"Vai nu karā visi apšauti, vai aizmukuši uz Baltiju?" kāds bijušais frontinieks saka.
IR jau nakts, kad apstājamies Staraja Rusā. Mūsu vagons ir tieši pretī lielajam ūdens krānam, no kura dzirdina lokomotīves. Pavāri steidz paņemt ūdeni no šī paša krāna. Reizēm strūkla ir tik spēcīga, ka tikai pratējs var piepildīt spaini. Paēduši vakariņas, apgulstamies, bet vilciens stāv uz vietas. Daudzi gari vilcienu sastāvi nospiež mūs malā. Esam laikam pārāk nenozīmīga krava, lai mums padotu ceļu. Kad atkal kustamies, slīd garām bezgalīgi, krūmiem aizauguši sniega lauki. Nav nevienas dzīvības. Vai tiešām šī zeme tik tukša?
Vietām ir redzamas veselas bērzu birzis, kara izkapts nopļautas, un virs sniega rēgojas baltie stumbri kā zemē sasprausti kauli. Vietām redzamas kādas iebrauktas ceļa sliedes, bet nav redzams, uz kurieni tās ved. Rodas tāds iespaids, ka šo zemi tikai irbe kašā un cīrulis mēslo. Te nav pat kolhozu drupu.
Pie kāda maza ceļa, ko krusto dzelzceļa līnija, ieraugām savādu braucēju. Ragavās ir iejūgts kaut kāds brūns, garspalvains radījums - ne īsti govs, ne teļš.
"Tā jau tad būs tā krievu brīnumgovs ar pieciem pupiem," kāds smiedamies saka. Pa piekto pupu tekot terpentīns no skujām, ar ko lopiņu barojot. Tādu slaucot un lietojot zirga vietā.
Ragavās ir iekrauta laba nasta sacirstu žagaru, un šo radījumu pie galvas tur otrs tikpat noslēpumains radījums. Pēc pelēkajām skrandām nav nosakāms, vai tas ir zēns vai sieviete - laikam sieviete, jo galva ir ietīta pelēkā lakatā. Kas zin, vai tā ir kāda laimīga kolhozniece, komjauniete, vai varbūt jauns pionieris. Latviešu laucinieki spriež, ka taisnība vien būšot, ka Krievijā ar govīm arot un braucot. Kāds ieminas, ka viņa kaimiņš Ulmaņa laikos arī esot ar sugas bulli braukājis.
"Te nu ir tas varenais bullis," smejas Ješka Plucis. "Vai nav labi tādam krievu arājam? Var art un pienu padzerties."
Nekā jau te nebijis, kad fronte stāvējusi - tikai meži, krūmi un purvi, un pa retam kāda sādža ar sievām un večukiem, kas nebijuši ierauti karā vai partizānos. Atkāpjoties vācieši visu nodedzinājuši, bet, jādomā, ka visnespējīgākie un arī sīkstākie palikuši uz vietas.
VAI tad Latvijā ir mazums šādu laimīgo Krievijas kolhoznieku , kuri nemaz nedomā atgriezties uz savām dzimtajām sādžām. Mūsu nelaime - mēs atrodamies blakus šādai lupatu zemei. Tie, kas ieraudzījuši mūsu pārticību, vairs no Latvijas ar koku nav izdzenami. Šos lupatlašus salaiž mūsu iekoptajās mājās, un mūs pašus izdzen svešumā. Tā jau viņu politika - laupīt, kamēr ir ko laupīt, pēc tam mācīt, kā celt jaunu pasauli.
Mēs, tukšinieki, sākam izjust paikas vērtību. Nekā lieka ko piekost nav; tāpēc, uzbēruši cukuru uz pusjēlajām maizes šķēlēm, esam tās sākuši cept uz krāsniņas un priecājamies, cik maize ir garšīga pēc tāda karstuma. Zudis ir pat rūgtums. Nezinu, kam ienācis prātā šo mūsu cepumu nosaukt par SS maizīti. Ēdam un vēlamies, kaut būtu vairāk, bet tad jau atkal pietrūktu cukura. Vienu ēdamkaroti jau tikai dod.
VĒL joprojām vairāk braucam nakti un stāvam dienā. Kad stāvam, ir vislabāk nokārtot poda vajadzības. Sēdi nu, kad asā sile zem pakaļas trīc un kratās. Tikai nelaime ar dzelzceļniekiem. Garām staigādami, viņi mūs lamā par cūkām, kas pieķēzot viņu zemi.
Mēs tikai smejamies, lai dabū vien krievu mužiks paost latviešu sūdu!
Esam viņu sūdus diezgan oduši.
Ko var brīvam cietumniekam padarīt? Un kādās Krievzemes malās vēl arī mūsu sūds nemētāsies?
IEBRAUCAM Kaļiņinā. Spriežam, ka laikam jau tomēr braucam uz Karagandu. Vīriem sāk trūkt tabaka, un dzelzceļnieki arvien biežāk prasa, vai nav kas pārdodams. Te jau publika pie tādiem kā mums ir pieradusi, un sargi necenšas trenkāt tirgotājus. Zlīdnis, izkāris virskreklu, bez smaida to piedāvā pircējiem, un kāds dzelzceļnieks piesola trīs mahorkas paciņas. Darījums ir noslēgts, un mūsu vagonā sāk smirdēt visā Krievijā pierastā mahorka. Avīzes jau vēl ir atrodamas; tikai jāiemācās uztīt kārtīgi ļuļķi.
Gorkijā izjūtam Sibīrijas dvašu. Labi, ka mūsu priekšnieks ļauj mums vienmēr pagādāt pietiekoši ogļu. Ja tikai spējam uz vagonu atnest, milzīgi garo, ar oglēm piepildīto vilcienu sastāvu netrūkst. To mūsu zēni dara bez mudināšanas, un krāsniņa ir tik sarkana, ka pat SS maizītes vairāk nevaram cept. Bet vagons, izņemot augšējo plauktu, ir auksts. Mēs uz apakšējām nārām salstam un vairāk sildāmies pie krāsniņas vai arī tupam uz augšējo nāru malām.
Pilsētā daudz sniega un atkritumu. Vagonu pārraudzes un pārmijnieces ir sievietes baismīgi netīros vatņikos. Liekas, ka viņas būtu eļļā izmērcētas un mēslos apvārtītas.
"Kā gan ar tādu varētu mīlēties?" saka Ješka. "Visu laiku justos kā uz lokomotīves."
"Nu kas par to," atbild Zlīdnis, kas parasti klusē, "ja tikai tvaika un siltuma netrūkst."
Ja prātā nāk sievietes, tad jau pavisam badā vēl neesam.
VAKAROS jūtamies vagonā kā sniega alā. Sienas ir nosarmojušas, un gulēšana nav patīkama. Rūdim Sudmalim ir liels kažoks. Viņu liekam ārmalā un veco Jēkabsonu, kam ir tāds pats kažoks, iekšējā pusē. Pa vidu novietojamies tie, kas esam plānāk ģērbušies. No rīta Rūdim kažoks ir piesalis pie sienas, un arī mēs, vidējie, esam tā nosaluši, ka klab zobi. Ātri visi salienam ap krāsniņu.
Uz slavenās Sibīrijas trases sastopam melnos ogļu vilcienus un pa retam arī ar baļķiem piekrautus sastāvus. Pievakarē iz braucam Zolotoustu. Tā atgādina Ziemassvētku kartiņu. Guļbūvē celtās būdiņas snauž kalnu ieplakā, un viss ir balts un kluss. Tikai retā logā kā maza zvaigznīte iemirdzas uguns.
IR rāma novakare. Pamazām izgaisdami, pret skaidrajām debesīm stiepjas pelēki dūmu lielceļi. Svehgeimers, kas Padomiju labi pazīst, saka, ka drīz sākšoties slavenā Urālu kalve. Naktī kā milzu lāpas kvēl degošās domnas - čuguna kausētavas. Kādreiz biju mācījies par čuguna iegūšanu; nu redzu šo domnu ugunīgās cepures. Naktīs tās lieliski izskatās.
Ceļabinska. Šoreiz stāvam pašā stacijā, un esam pieklājīgi un netaisām mēslus. Stacijā ir būdiņa ar uzrakstu KIPJATOK. Pie tās stāv dažādos apģērbos savīstījušies ļaudis, kam rokās tik pat dažāda veida tējas trauki. Tādu labierīcību laikam spēj izgudrot tikai krievu tējas alkstošā dvēsele. Un nav nemaz slikti. Lielajā nabadzībā ir visiem karsts ūdens.
Ūdenim te ir pavisam neparasta garša. Katru dienu ūdens, ko saņemam, garšo citādāk un reizēm atgādina minerālūdeni - varbūt pat labāku kā Karlsbādē.
"Nekur jau tik garšīga ūdens nav kā mūsu pašu zemītē," vecais Jēkabsons saka.
Arī es atceros, ka mūsu Rīgas ūdens ieņēma otro vietu Eiropā - tūlīt aiz Vīnes.