Viss, kas saistās ar Latviju, šķiet tāls un neaizsniedzams, un vīri par bijušo runā kā par kādu teiksmainu dzīvi un laiku. Ja vēl atgrieztos, viss būtu tā sapostīts, ka diezin vai pietiktu spēka savu zemi vairs sakopt. Pavisam maz runā par angļiem un amerikāņiem. Katrs rūgti izjūt šo lielvalstu nodevību.
"Viņiem jau tikai mūsu sviests un bekons bija vajadzīgs," kāds saka un atceras Latvijas eksporta laikus un pārpildītos tirgus.
Izbraucam Kurgānu. Petropavlovskā nostāvam visu dienu.
"Ja brauksim uz Kokčetovu," saka Svehgeimers, "tad zināsim, ka braucam uz Kazakhstānas stepēm."
Vakarā izbraucam uz Kokčetovu, un nu visiem ir viens temats - kas mūs stepēs sagaida?
Ziema aiz loga ir dziļa un barga. Aizslīd baltas bērzu birzītes.
Te bērzi man šķiet baltāki kā Latvijā. Vai nu tie ir bargajā salā nosaluši, vai katordznieku asaru izbalināti. Reizēm no tādām birzītēm redzami tikai kaili stumbenņi krūšu augstumā. Brīnāmies - kāpēc? Karš tos nav skāris.
"Tie jau krievu cirsti," saka kāds bijušais leģionārs. "Kas tad dziļā ziemā ies celmus meklēt? Stāvi tik un zāģē - kaut vai krūšu augstumā."
Var jau būt. Kas lai izprot šo zemi un ļaudis?
BĒRZU birzītes ir nemanot pazudušas, un apkārt izpleties bezgalīgs klajums. No Akmoļinskas ir sākusies stepe ar retiem pelēkiem zāļu puduriem un retiem nelieliem krūmiem. Klajums ir bez gala un malas. Tādā vietā gan var cilvēks sabrukt no vientulības.
Satumst, un gar ceļa malām ievērojam savādus spīdošus četrstūrus.
"Tās ir tā saucamās lāģeru točkas," skaidro Svehgeimers.
Tās esot lāģeru nodaļas ar nelielu apcietināto skaitu. Ziemā tās it kā iegrimst stepes baltumā. Ziemas dienā arī barakas un žogus uztver tikai īpaši vērīga acs, bet naktīs apsargājamās zonas blāzmo mirdzošās spuldzēs. Kā izskatās pašās točkās, varam tikai minēt. Arī Svehgeimers nezin. Viņš esot bijis tikai Āzijas ziemeļos.
KĀPĒC daudzi ir iedomājušies, ka tiks lauksaimniecības punktā? Kādi darbi katru sagaida, zin tikai Visuaugstākais un priekšniecība. Ja marta vidū te vēl ir tāds aukstums un tik dziļš sniegs, neliekas, ka dzīvosim saules joslā, kur viss zaļos un zels.
Svehgeimers gan stāsta, ka pavasari te sākoties strauji, un vasarās esot pamatīgi karsts kā jau kontinentālā joslā. Reti līstot, un ūdens vasarā esot maz. Sniegs nokūstot strauji, un ūdeņi tikpat ātri pazūdot. Pēc Jāņiem jau sākot izkalst.
Iebraucam netīrā stacijā. Uz blakus sliedēm ir ogļu vagoni, un apkārt mētājas lieli ogļu gabali. Kā tie gan noderētu mūsu krāsniņai, bet ārā nevienu nelaiž. Saņēmuši pusdienas, dzirdam, ka drīz mēs būšot pārsūtīšanas punktā. Te nu esot tā slavenā Karaganda - lielais ogļu rūpniecības centrs.
Šķībacaini puišeļi ar platām sejām ziņkārīgi vēro mūsu vagonus, bet par fašistiem mūs nelamā. Te mums līdzīgu ceļotāju laikam ir pārāk daudz, lai par tādiem brīnītos. Maize, ko saņemam, ir gaiša un labi izcepusi - tikai ar rūgtenu piegaršu. Tas esot no piejauktajām auzām.
Paēduši atkal braucam. Pie šahtām ir sadzītas augstas ogļu atkritumu piramidas - terikoni. Daži ir ietīti dūmos, jo ogļu draza nepārtraukti gruzd un deg.
Pēc kādas stundas apstājamies. Mūsu sastāvu uzdzen uz blakus sliedēm. Vai šis būtu mūsu gala punkts - tik neievērojams ar zemām, līdz paspārnēm ieputinātām būdelēm?
Pie vagona salasās zēni. Uzprasām, kas šī par vietu. "Karabass," viņi atbild.
Ir 16. marts. Kas pateiks, cik ir kilometru starp mums un dzimteni? Kaila, sniegos ieputināta ir apkārtne. Vagonus atver un pavēl kāpt laukā. Savādi pēc tāda brauciena ir mēģināt nostāvēt uz nekustīgas zemes. Tikko izkāpis, gandrīz klūpu.
Sniegs ir cieti nomīts, un mēs stājamies pārbaudes ierindā.
Sardze nebeidz uztraukties, vai kāds nav pazudis. Kaut divreiz dienā mūs skaita, sargu modrība nerimst. Mūsu izskatīgais gruzīns it kā atvainojas, ka centies darīt visu iespējamo, lai mums neērtību pa ceļam būtu mazāk.
Šādu valodu dzirdu pirmo un pēdējo reiz. Visu savu ieslodzījuma laiku neesmu bijis uzskatīts par tādu, kas spētu izjust neērtības.
Rindas galā ieraugām mūsu ceļa biedrenes no sieviešu vagoniem. Netālu redzu kādu meiteni un nezinu, kāpēc visu mūžu atceros viņas lielās, zilās acis. Vēlāk lāģerī uzzinu, ka viņa ir kandavnieka Gulbja meita Aina. Viņi visa ģimene ir kopā.
Kaudzē sakrautas uz maza galdiņa ir mūsu lietas. Jaunie saimnieki katru atbraucēju grib personīgi apskatīt. Gabaliņu tālāk stāv ziņkārīgie.
"Buržuji sabraukuši!" pārmetoši sāk kladzināt sievas.
Mēs, kaut pēc gariem cietuma mēnešiem, vēl izskatāmies kā cilvēki, kas ieradušies no citas pasaules. Tikai Gabrusons ar savu apgriezto armijas šineli bojā skatu. Arī mans rudens mētelis, kaut izplīsušu oderi, izskatās glīts pret vietējām armijas pufaikām - pamatīgi novalkātajām netīrajām jakām. Sliktāk par visiem ir ģērbušies dzelzceļnieki.
Ir sācis krēslot. Kontinentālā nakts iestājas straujāk kā naktis Latvijā - vai varbūt tas tikai tā liekas? Kādu puskilometru tālāk mirdz jau ceļā tik bieži redzētā spuldžu virkne. Sievietes aizdzen tanī virzienā.
Kad mūsu pieņemšana ir beigusies, pirmo reiz pēc jauno sargu komandas stājamies kolonā pa pieci. Vīri maisās cits citam ceļā. Dažus traucē lielie mantu maisi, un sargi ziņkārīgi noskatās uz maisiem. Beidzot sākam iet. Arvien tuvāk nāk lielie, apgaismotie vārti, kam blakus stāv maza sarga būdiņa. Vārtus atver, un mūs atkal skaita.
Pārvietošanas punkts
Kreisajā pusē sniega tunelim barakas galā ir apgaismotas durvis. Mūs dzen tām cauri. Nonākam garā, apgaismotā telpā, kur pie divām stabu rindām ir piestiprinātas divas rindas plauktu, uz kuriem slaistās pa retam iemītniekam. Ka viņi nav politiskie, tas ir ierakstīts viņu sejās un kustībās. Drīz redzu, ka neesmu kļūdījies. Blatniji jeb kriminālie no pārējiem apcietinātajiem atšķiras kā diena no nakts.
Dzirdam uzaicinājumus ieņemt brīvās vietas, un mūsu vecāko gadu gājums steidzas iekārtoties. Mēs citi vispirms aplūkojam baraku.
"Uz galu nav ko līst," saka Rūdis Sudmalis, "un uz augstākajām nārām bezkājainajiem pagrūti tikt."
Kamēr tā stāvam un domājam, no barakas gala atskan: "Te apzog!"
Un tad vēl skaļāk: "Viņi mūs visus aplaupīs!"
Strīdas latviski un krieviski. Atklājas neģēlība, kādu vēl neesmu piedzīvojis. Kā var kāds mēģināt apzagt savus kameras biedrus?
Bet te valda zagļu likumi. Nolemjam kaut ko tādu nepielaist.
Cik īsti te ir zagļu, nezinam, bet no Rīgas esam atbraukuši simt sešdesmit politiskie. Ejam saucējiem palīgā un sitam visus, kas nerunā latviski. Vēl neesam lāģeros nodzītie un nobadinātie dahoģagas. Mūsu Latvijas cietuma pienesumu spēks vēl ir mums kaulos.
Pēc laiciņa pie durvīm kliedz: "Ubivajut!" - Sit nost!
Durvis te nav noslēgtas, un kliedzējus sadzird uzraugi. Uzraugi atstāj zagļus barakā un mūs aizdzen uz citu, pavisam savādu telpu, kur atrodas ar lieliem koka vākiem noslēgti katli. Vienam otram gar vāka malām spiežas garaiņi. Zem katra katla ir kurtuve.
Vai nu tiešām ellē esam sadzīti?
Tālāk ir redzamas garas siles, un mēs sākam saprast, ka esam veļas mazgātavā. Uz viena katla Rūdis Sudmalis uzsedz savu kažoku, Mēs sasēžamies visi uz tā. Gulēšana nesanāk, bet sēdēšana ir silta.