"Labvakar, puiši!" mūsu pļāpāšanu pārtrauc sievietes balss.
Nezin no kurienes ir parādījusies šī būtne, kas pēc balss ir sieviete un kam uz galvas ir lakatiņš. Izrādās, ka viņa ir šī punkta iemītniece. Uz jautājumu, kas viņa pēc tautības, viņa saka, ka pati nemaz nezinot. Māte bijusi igauniete, bet tēvu viņa nekad neesot redzējusi. Pie mums ieradusies apmierināt seksuāli represētu vīriešu vajadzības. Sarunāt varot par speķi, cukuru vai rubļiem.
Nekāda tirdzniecība ar mums nesanāk. Viņa ir vīlusies un kā nākusi, tā aiziet. Esam pārsteigti par šādu piedāvājumu. Lāģerī iespējas ir pavisam citādas kā cietumā.
NO rīta mūs aizdzen uz zemnīcu - metru platu grāvi krūšu dziļumā. Uz grāvja malām ir salikti kādi četri dēļi un uzsliets lēzens, ar zemi apbērts jumts. Jumtā ir divi nelieli logi, kas zemnīcā rada puskrēslu. Kāpnes ir ieraktas grāvja cietajā mālā, un grāvja dibenā sakrājies ūdens savi desmit centimetri. Lai varētu piekļūt guļas vietai, ūdens ir jāizsmeļ.
Ielienu un izstiepjos savā vietā. Mana galva ir iebāzta pašā paspārnē, un pie deguna smaržo stepes māls. Varbūt tāda būs sajūta zārkā, kad tas saskarsies ar kapa zemi. Dēļi ir par retu salikti, un zem muguras jūtu vēsumu. Kaut ārā ir dziļa Kazakhstānas ziema, zemnīcas grāvis ir jāsasilda pašiem ar savu siltumu.
Grāvī ir drēgns un vēss, un agri no rīta lienam ārā. Dienvidus pusē jumts ir nokusis, pat apžuvis, un uz jumta tad arī sēžam un priecājamies par marta sauli.
"Te jau gluži kā Alpos," saka Pēteris Gabrusons. "Šitā pat drīzi iedegsim."
Saulē vizuļodama, skrien ūdens urdziņa kaut kur pa nokalni uz leju, un mēs mēģinām to novirzīt prom no mūsu grāvja. Saule sniegu ēd strauji, un ūdens krājas.
Varam pārredzēt visu nometni. Barakas cita no citas ir atdalītas ar dzeloņdrāšu žogiem, un mazajā būdiņā pie vārtiem dežūrē sargs. Šie sargi ir vietējie kriminālie, kurus nezin kāpēc sauc par pažarniekiem. Ar uguns dzēšanu viņi pavisam nenodarbojas.
Mums apkārt staigāt neatļauj. Brīvi staigā tikai blatniji. Viņi arī piedāvā dažādas maiņas preces, bet viens otrs, mantu atdevis, velti gaida solīto mahorku vai maizi. Grūti ir pierast pie tādas nejēdzības.
No visa apkārt redzamā nāk prātā Latvijas brīvvalstī iecienītā žurnāla Atpūtas foto dokumentārs par Čikāgas lopu kautuvēm. Arī tām bija apkārt sacelti tādi paši aizgaldi, tikai tanīs turēja lopus.
SAŅEMAM pirmās pusdienas - biezu zupu no kapātām bietēm, kāpostu lapām, mazliet prosas un sadzeltējušiem, asakainiem kaltētu zivju gabaliem. Šai lāģera balandai ir riebīgs izskats un nejauka smaka.
"Diez, vai Latvijas cūkas tādu ēstu?" laucinieki prāto.
Tie, kam ir vēl kaut kas no mājām, no zupas atsakās. Tiem, kam nekā nav, ir jāēd. Kāds sargs priecājas, ka zupa esot varen bieza.
Man nepatīk asā lopu biešu garša. Neesmu arī pieradis pie trānainajām zivīm. Un vislielākais pārsteigums ir puskarote smilšu pašā bļodas dibenā.
"Ja būtu zvirgzdi," saka kāds liela auguma puisis, "varētu domāt, ka viņi mūs tur par vistām, kam gremošanai vajadzīgi akmeņi."
LABI, ka dienas ir skaidras. Pēc pusdienām atkal nīkstam saulītē. Uz ziemeļrietumiem no mūsu zemnīcas grāvja ir lielais zonas žogs - tālāk lielie vārti, un aiz tiem zemāk pakalnē Karabasas ciematiņš un stacija. Ciematiņa būdas ir zemas un pēc pavasara atkušņa raibas un noplukušas. Apmetums no pelēkajām samanu sienām ir atlobījies un nokritis.
Visu te ceļ no māliem. Mālus samīca kopā ar salmiem vai aso stepes zāli un izveido blokus - vismaz sešu ķieģeļu izmērā. Tos saulē izkaltē, un samani gatavi. Apkārtnē nav nevienas citas celtnes, kas paceltos pāri šīm samanu būdām kā tikai kāds garš, aprūsējis, nepārtraukti kūpošs skurstens. Saka, ka tā esot pirts kā brīvajiem, tā apcietinātajiem.
Pamalē bālē baltu būdu pudurs. Tā esot Doļinka pati ar savu pārvaldi un vergiem, kas strādājot lauksaimniecībā vai ķieģeļnīcā. Tur dzīvojot arī izsūtītie Volgas vācieši.
Gari, smagi vilcienu sastāvi rāpjas uz rietumiem. Tiem ir priekšā pat divas lokomotīves, un stenēdamas un šņākdamas tās velkas pakalnē un lēnām pazūd aiz kalna. Šie sastāvi vedot akmeņogles uz Džeskazganas lielajām kapara raktuvēm.
Lāģerī ir nepārtraukta kustība. Mazi sastāvi ienāk un iziet, bet priekš lielajiem izsūtījumu sastāviem cilvēkus kārto un krāj. Visi baidās no tālajiem ziemeļiem. Mazie etapi parasti iet uz lauksaimniecības punktiem, bet zekus ar lielajiem sodiem tur nelaiž. Nav vajadzīgi arī vecie un invalīdi; tātad latviešu lauciniekiem cerības tikt kādā lauksaimniecības punktā ir sagrautas. Zinam, ka mūsu apsolītā zeme ir kaut kur uz dienvidaustrumiem aiz sniegotajiem stepes pakalniem - tikai neviens nevar pateikt, kā tur tikt. Transporta neesot, un mēs kājām gājēji neesam.
ATTURĪGAIS Pēteris Zlīdnis kā par brīnumu ir sameties kopā ar Abaronu - garu vīru ar šauru, pumpainu seju. Abarons stāsta, ka strādājis politiskajā pārvaldē. Pēteris Gabrusons tam netic. Citi saka, ka Abarons strādājis Daugavpilī kā vācu drošības policijas spiegs. Lai arī kā, abiem, Zlīdnim un Abaronam, liekas, ir zināma kopība. Abi mēģina izspiest kaut ko no tiem, kam ir vairāk pie rokas; abi apstaigā barakas un smēķē citu mahorku.
Nekādu sarakstu nav. Ēdamreizēs mūs apkalpo zagļu brigāde, visus sasēdina ārā un katram iedod bļodu ar balandu. Izdod koka karotes - netīras, ar cirvi tēstas. Ir jāuzmanās, ka neierauj skabargas mēlē. Ar stikla šķembu mēģinu karoti tīrīt, bet nav jau laika, un nākošajā reizē izdos citu - tādu pašu netīru un skabargainu. Vecajiem lāģerniekiem parasti ir pašiem savas karotes - visnepieciešamākais lāģera instruments, ko viņi nēsā sev līdz. Var gadīties, ka kāds uzaicina kaut ko iestrēbt.
Saulē sniegs kūst strauji, un pauguri sāk rādīt pelēkas muguras.
Ūdens steidzas kaut kur nokalnus, un sniegs ir pārvērties sālim līdzīgos ledus graudiņos. Rītos ir pavisam nepatīkami ar asajiem ledus graudiņiem mēģināt mazgāties. Tas ir tāpat, kā berzties ar smilšpapīru. Āda paliek arvien pelēkāka. Neesam arī pieraduši pie asā, nemitīgā stepes vēja. Aiz mūsu zemās zemnīcas meklējam aizvēju, un šur tur piesaulē daži puspliki sauļojas.
Nakts mūsu grāvī ir auksta un mitra. Vakaros durvis nenoslēdz, bet nav jau ārā ko meklēt. Vēl valda divdesmit grādu sals un sastindzina visu, kas dienā izkusis. Tā tas atkārtojas dienu no dienas - salst un kūst, un ūdens kaut kur steidzas. Lēnām parādās sarkanais, akmeņainais un lipīgais māls.
RUNĀ, ka 4. aprīlī iešot etaps uz Spasku. Ņemšot visus, kas varot iet kājām. No rīta pie vārtiem ir nolikti divi galdiņi, ap kuriem grozās cilvēki baltos virsvalkos. Esot ieradusies komisija. Aicina ierasties visiem, kas jūtoties pietiekoši stipri, lai kājām noietu četrdesmit kilometru. Visi ilgojas tikt prom no šiem aplokiem, bet zinādams, ka nevaru izbrist sniegu un dubļus, uz komisiju neeju.
Abi Zlīdnis un Abarons arī neiet. Neesot kur steigties. Nekāda leiputrija nekur negaidot. Visvaldis Kalve aiziet. Viņš esot pieradis garus ceļus uz kruķiem lēkāt, bet komisijas sievas nav bijušas pierunājamas, un sadusmots Visvaldis atgriežas.
Pieņemtie paliek turpat ārpusē, pulciņā satupuši. Arī no sieviešu zonas ir atlasīts gājēju bariņš. Uz ceļa kāju visiem izsniedz bļodu balandas.
Piebrauc trīs vēršu divjūgi, kuros sakrauj līdzi ņemamās mantas. Varenākais vilcējs stepē ir vērsis. Tam līdz netiek pat Studbekers. Galvu nodūris, vērsis iet soli pa solītim, jo kur viņam steigties. Visus cilvēku ceļus tāpat neiziet. Braucējs sēž un mudina: "Cop!" vai "Cobē!".