Tā ir vēršu valoda, un, ja vērsis neklausa, tad, nolecis no vezuma, braucējs vērsi ved vajadzīgajā virzienā. Grožus šie lopiņi nepieņem.
Mēs, palicēji, vērojam aizejošos. Kad visi ir saskaitīti pa pieci un vēlreiz pārskaitīti, abas kolonas aiziet sniegainajā stepē. Lēni viņi kustas - it kā sekotu līķa ratiem, tikai viņu garajai rindai pajūgi brauc no aizmugures. Mēs skatāmies, kamēr viņi pazūd aiz paugura. Daži palicēji mēģina aprādīt, ka arī viņi būtu varējuši iet, un dusmojas, ka neesot padoti pajūgi, lai vājākos šad tad pavestu.
SAVĀ zemnīcas grāvī esam palikuši tikai kādi desmit. Naktī ir auksts. No rīta mūs aizdzen uz septīto baraku pašā lāģera dienvidus galā, kur žoga stūris gandrīz saskaras ar sieviešu zonu. Barakā ir divas sekcijas - mūs ielaiž pirmajā. Tā ir tik pārpildīta, ka sākam nožēlot grāvi. Divstāvu nāras ir tā piebāztas, ka gulēt nevaram. Labi ja varam atrast vietu kur apsēsties.
Barakas galā ir trīs nelieli kabūži - tā saucamās kabinkas.
Lielāko no tām apdzīvo četri, pēc blatniju nosacījumiem, likumīgie zagļi. Viņi savu pakāpi ir ieguvuši uz nopelnu pamata un nekādus priekšniecības uzliktos darbus nedara. Viens staigā virsnieka formā - tikai bez jostas un uzplečiem. Viņš esot no Taškentas. Otrs valkā angļu uzvalku, un, kaut gan pārējie divi neizskatās tieši tikpat turīgi, visus četrus apkalpo divi šestjorkas - apkalpot nozīmētie. Viņi ir par pakāpi zemāki kā likumīgie zagļi.
Mūsu pelēkais bariņš blatnijus neinteresē. Viņu acis gan pievelk Limbažu kurpju fabrikanta Ciņa divi mantu maisi, bet gan jau tos mazie zaglēni pārbaudīs. Sekcijā esam vairāk kā simts cilvēku - apmēram divdesmit septiņas tautības. Uz augšējās lāvas tup viens jakuts un trīs Parīzes krievi. Parīzieši no citiem atšķiras ar saviem glītajiem brezenta maisiem. Tā kā visi skaitāmies zapadņiki - visi esam rietumnieki, ātri iepazīstamies.
Viņi Parīzē esot nozagti un atvesti uz tribunālu. Sovietu pārstāvniecība tur saimniekojot kā savās mājās, un franči esot no padomju sabiedrotā kā apreibuši. Krievi viņus visus trīs naktī savākuši mašīnā un uz lidlauku prom, kur militārā lidmašīna jau bijusi padota. Franči no visa neko neesot ne redzējuši, ne dzirdējuši. Un visiem trīs parīziešiem piespriesti desmit gadi par dzimtenes nodevību.
Visu nakti barakas saspiestībā notupēt nevaram, un abi ar Rūdi Sudmali palienam zem apakšējās nāras. Guļam kā kungi - tikai augšējie birdina blaktis acīs.
Labi, ka utu nav. Drīz būs mēnesis, kā neesam mazgājušies. Pie barakas sētas stūra vēl ir liela sniega kupena - pilna leda inu graudiņu. Berzējamies ar ledu un izskatāmies kā kaķu saskrāpēti.
BARAKAS vecis ir vājš krimiķis ar vienu roku. Divi dieninieki, viņa rokas puiši, kārtību uztur vai nu ar kulaku, vai koku. Vācietis Zoržs ir sekcijas mākslinieks. Katru rītu viņš glezno sekcijas celiņu, kuru sauc par paklāju. Pēc rīta pārbaudes visus dzen ārā. Kas grib palikt barakā, tiem ir jātup uz nārām, kamēr dieninieki ar sarkano mālu izpindzelē celiņu starp stabiem. Kad celiņš ir nožuvis, sākas Zorža darbs. Ar merģeli - balto mālu, ar kuru krāso kā iekšējās tā arējās sienas, Zoržs krāso savas izdomātās vinjetes un ziedus, un pašās beigās uzraksta dienu un datumu.
Ap desmitiem ierodas uzraugs. Viņš apskata mākslas darbu un, noteicis "Horošo!" - kas nozīmē, viņš darbu atzīst par labu - aiziet. Nu var sākt atgriezties tie, kas vēlas, bet dieninieks visiem liek novilkt apavus. Pa paklāju nevarot staigāt ar zābakiem, bet tiklīdz dieninieks ir prom, skaistais zīmējums izdziest zem lāģernieku čabatām un pāri paliek pelēkais klons.
OTRĀ sekcija ir tukša. Tā ir paredzēta baram puskailu blatniju. Cits ir izmeties sporta krekliņā un tādās pat biksītēs; cits apakšgalu apjozis ar dvieli - it kā no peldes nāktu. Tādi viņi lēkšus sadrāžas sekcijā.
"Lec kā blusas uz karstas plīts," nosmejas Pēteris Gabrusons.
Tāpat lēkādami, viņi skrien uz ateju pie žoga. Zinātāji stāsta, ka viņi esot drēbes un apavus nospēlējuši uz kārtīm. Viņus apģērbt neesot iespējams; visu atkal nospēlējot. Viņiem izdodot pa vienam apģērba gabalam, un pašus izsūtot etapos.
Mūsu barakas daļā šie spēlmaņi nemaisās - paldies dieninieka kokam un citiem blatnijiem, kas ar smaidu noskatās uz saviem pagrimušajiem brāļiem. Nezin, cik starp pagrimušajiem ir likumīgo zagļu?
NO mūsu sekcijas kaut kur uz zemes vidieni izbrauc liels etaps, un Spaskai nolemto paliekam tikai kāds ducis. Mūsu bariņš iekārtojas pie pašām durvīm ar norunu turēties kopā. Esam septiņi - Zlīdnis, Sudmalis, Kalve, Gabrusons, Mangus, Cinis un es. Viens vienmēr uzrauga mantas, kamēr pārējie staigājam apkārt. Redzēdami tādu sadarbību, zagļi mūs netramda. Viņi gan uzmana Ciņa maisus, bet neaiztiek.
Negaidīti man ar viņiem iznāk iepazīties.
"Blatniji gatavojas uz bēgšanu un gudro, kā to izdarīt," kādu dienu Zlīdnis stāsta.
Viens vakar vakarā, pārģērbies armijas formā, jau esot ticis aiz vārtiem, bet atpazīts. Arī Taškentas zagļu vadonis ir novilcis virsnieka formu un staigā pelēkā žaketē. Pēteris Gabrusons esot pastāstījis, ka es kaut ko sajēdzot no elektrības, un tagad zagļi izsauc mani - vai es neesot ar mieru izpētīt lāģera apgaismojumu? Nevaru atteikt, jo tad iemantotu zakonņiku - aktīvo zagļu - atriebību. Saku, ka tad man ir jāapstaigā visa zona.
Lieliski! Rīt pat to varot izdarīt.
No rīta sāku savu apgaitu viena likumīgi nozīmēta zagļa pavadībā. Stingrie pažarnieki nesaka ne vārda un laipni mūs ielaiž savās apsargājamās zonās. Visu apskatījis, saku, ka žoga apgaismojumu var izsist tikai pa posmiem un tāda strāvas izslēgšana neko nedotu.
Zagļi nospriež, ka jārok tunelis.
Esmu iemantojis viņu labvēlību un ievēroju, ka latviešus viņi vairāk nesauc par mužikiem kā pārējos politiskos.
KAZAKHSTĀNAS karstums paliek arvien neciešamāks. Ir grūti pierast pie svilinošās saules pastāvīgi skaidrajās debesīs. Tāpat grūti ir pierast pie vēja, kas mostas līdz ar saullēktu un norimst tikai pašā vakarā, reizēm sagriezdams tādus smilšu stabus, ka ir jāmeklē glābiņš barakā. Visur ir smiltis - uz maizes, balandā, mutē un acīs. Jūtos kā Rommels - slavenais nacistu ģenerālis Āfrikā. Ir jāpierod pie šņirkstoņas starp zobiem un smilšu puskarotes balandā.
IKDIENAS izmetamies saulē puspliki un maijā jau esam labi iedeguši.
Viens otrs līdzinās vietējiem kazakhiem. Krimiķi rāda savus uztetovētos mākslas darbus un pārspriež, ko tetovēt nākošajā reizē. Cits staigā apkārt kā bilžu un saukļu galerija. Daudziem uz krūtīm ir Ļeņins un Staļins un uz katra pupa pa Suvorova ordenim.
No lapiņu kataloga var izvēlēties paraugus, un sekcijas stūrī strādā mākslinieks. Vispirms viņš uzzīmē bildi; tad, saņēmis divas adatas pirkstos, sāk durstīt ādu līdz asinīm un, kad zīmējumu ir beidzis, to nosmērē ar tušu.