IZLAIŽOS uz cietās lāvas un, aizlicis elkoni acīm, cenšos aizmigt. Visapkārt nospiedošs klusums. Pat sargi nelamājas, bet kameras spožā gaisma, liekas, spiežas cauri līdz pat pakausim un neliek mieru. Miegs ir pazudis.
Cik viņi zin par mums, un kas ir mūs nodevis? Kā gan esam varējuši būt tik neuzmanīgi? Bijām jau bridināti, lai neiedomājoties bez ieročiem izdzīt okupantus. Un vai mūsu saujiņa pat ar ieročiem varētot stāties pret tankiem?
Kaut gan citas jauniešu organizācijas neizslēdza ieroču lietošanu, mēs no tās atteicāmies. Mūsu mērķis bija apvienot tautu un caur tautas gribu piespiest okupantiem iziet.
Jau pagājuši divi gadi, kopš karš ir beidzies, bet Latvijā vēl tic rietumu demokrātijai. Čekas pagrabā gulēdams, apzinos, ka pasaulē ir noslēgts miers, bet es esmu sprostā. Un lai man nestāsta, ka rietumos nezin, ka Padomija ir gulagu zeme.
Bet vai ar mūsu iznīcināšanu būs iznīcināti cilvēces centieni? Vai ir uz pasaules vara, kas spēj izdzēst brīvības dziņu? Laikam tas ir katras neierobežotas varas atrisinājums - ielaist otram lodi pakausī. Bet apšauto vietā nāk jauni, un cīņa turpinās.
KAUT kur aiz durvīm noskan "Podjom!" - pavēle celties, bet es vēl neesmu paguvis aizmigt. Caur restoto lodziņu blāvo agrs vasaras rīts.
Liekas, esmu jau apradis ar krieviskajām pavēlēm, jo saprotu šo valodu diezgan labi. Sākas rīta gājiens, lai iznestu parašku, nomazgātu muti un nodzertos tapas ūdeni. Siltās samazgas, ko sauc par tēju, jaunam cietumniekam ir pretīgas.
Ievērojis, ka visas sienas priekštelpā ir noskrāpētas, saprotu, ka šādus skrāpējumus stingri uzmana un cenzūranti izkasa katru aizdomīgu svītru. Man jau gan nav nekā cita, ar ko skrāpēties, kā tikai paša nagi.
Saņemu normēto silto ūdeni un karotīti cukura. It kā paredzēts ir saņemt divdesmit gramu, bet cietumnieka vēders nav dietas svari. Un, ja arī būtu, kam lai pierādītu, ka esi piekrāpts? Izlaizu saujā iebērto cukuru un uzdzeru ūdeni. Maize varbūt būs vēlāk.
Apmetums arī uz manas kameras pelēkās sienas vietām ir tā izkasīts, ka sienas virsma līdzinās rakumiem, un tā man neuzzināt agrāko iemītnieku vārdus. Dzirdu, kaut kas grabinās aiz sienas. Ne jau tā ir pele, bet kāds tāds pats bezpersonīgais kā es - varbūt pat kāds no maniem biedriem.
Saņemu maizi - to pašu parasto ķieģelīti, kādu saņem visi padomju ļaudis - tikai cietumā to sauc par paiku. Vēlāk uzzinu, ka mūsu ēdienu ved no dzelzceļa ēdnīcas; tādēļ zupā nav smirdošu zivju atlieku, bet tāpat tā ir pliekana. No puslitra nepietiek pat kamerā sēdošam.
Sāk uzmākties miegs. Ja sauktu uz pratināšanu, būtu kaut kas ko darit, bet tagad klanos uzmācīgā miega priekšā. Nolaižos uz vilinošās lāvas. Nezinu, cik ilgi esmu tā piesnaudis, kad uztrūkstos no atslēgu klaudzināšanas un sarga lamām. Savāds iestādījums. Darīt nav ko, bet gulēt neļauj. Vai arī sargiem nebūtu vieglāk, ja ieslodzītie gulētu? Tikai vēlāk sāku izprast, ka miegs ir ierocis čekistu rokās.
Brīvībā dzīvodami, nemaz neapzinājāmies miega vērtību. Vienmēr, vairāk vai mazāk izgulējušies, pat dusmojāmies, ka miegs kavē darbus. Te darba nav, un, ar miegu cīnīdamies, jau sāku gaidīt solīto atkalredzēšanos ar sarkano afgāņu kurtu.
PUSDIENAS laiks. Ēdamais ir atvests armijas termosā. Grab alumīnija bļodiņas, un klaudz fortočkas biezajās durvīs. Arī manējā atveras, un jefreitors - sarkanarmietis uz zemākas dienesta pakāpes kā kaprālis - iebāž pa mazo caurumu savu netīro roku ar kūpošu viras bļodiņu un nosauc parasto: "Beri!" - pavēl man saņemt trauku.
Viņš ir ģērbies taukainā armijas kreklā, un viņa netīrais īkšķis ar garo, melno nagu mirkst blodiņā. Vai es brīvībā tādu viru būtu strēbis? Bet, ja grib dzīvot, kaut kas jāēd ir, un, neteikdams ne vārda, saņemu bļodiņu.
Lai varētu izkustēties, atkal sāku gaidīt tikšanos ar afgāņu kurtu, bet tad atceros, ka pratina tikai naktīs.
Ir divi sargi - abi priekšnieki, un trešais, kas izdala putru, arī grib priekšnieka godu. Sargi spēlē dambreti un lamājas. Ievēroju, ka lamājas zaudētājs. Uzvarētājs ar lamu mīļvārdiņiem zaudētāju apceļ un izaicina uz nākošo partiju.
VĒLREIZ mēģinu pārdomāt pagājušās nakts sarunu ar pratinātāju un uzminēt mūsu nodevēju. Ir grūti aplēst, ko sarkanais kurts zin. Uzņēmums, ko viņš man nometa priekšā, liek domāt, ka nodevējs būs piedalijies mūsu pēdējā sanāksmē pie Raimonda Lullas.
Kas mēs tur bijām? Meiteņu mīlulis Osvalds Voits, brāļi Raimonds un Edmunds Lullas, Juhno un es. Mēs četri esam pazīstami no skolas, bet Juhno ir Raimonda draugs.
Sanāksmē Juhno nav apmierināts. Neviens neesot ieradies no galvenā štāba. Kad saku, ka esmu sakarnieks, viņš izmet, ka gribot dzirdēt rīkojumus no priekšniecības. Šī neesot puiku spēle.
Apsolu, ka rīkojumus viņš saņems un varbūt pat tiksies ar vadību, bet ne tūlīt.
"Nu tad uz tikšanos," viņš šķiroties saka. Viņš ir labi vecāks par mums pārējiem - ar pašpārliecinātu, noteiktu stāju un cietām, pelēkām acīm.
Drīzi pēc sanāksmes ievēroju, ka kāds privātā žaketē, armijas biksēs un kirzas zābakos sāk atkārtoti parādīties uz mūsu ielas - vai nu pie Sarkanā Krusta darbnīcām tieši pretim mūsu dzīvokļu namam vai arī uz stūra pie tramvaja pieturas.
Kad apjautājos Raimondam par Juhno, Raimonds apgalvo, ka Juhno esot neapšaubāms patriots - sens tēva un ģimenes draugs un bijušais virsnieka vietnieks no Daugavpils. Juhno strādājot uz dzelzceļa un daudz varētu mums palīdzēt ar sakaru dibināšanu starp novadiem.
Pēc dažām dienām Raimonds atgādina, ka Juhno gaidot uz tikšanos.
Viņam esot nepieciešams iepazīties ar darbības plāniem.
"Kaut kas pie šīs lietas man nepatīk," es saku, bet Raimonds gandrīz apvainojās. Vai viņš pats neesot galvojis par Juhno - sava tēva draugu un patriotu?
VAI esam saņemti visi vai tikai es, to sapratīšu no izmeklētāja jautājumiem. Kad laukos mani arestēja, satiku to pašu vīru, kuru biju vairākkārt ievērojis klīstam pa mūsu Lūkas ieliņu. Esmu pārliecināts viņš sāka man sekot pēc mūsu pēdējās sanāksmes pie Lullām. Mēs esam nodoti, bet nodevējs nav neviens no maniem draugiem - par to es varu galvu likt ķīlā. Kas tagad lai zin, kuri paliks ārpus dzelzs vārtiem? Kurus apcietinās, tiem cietīs arī tuvinieki - pavisam nevainīgi. Labi, ka manējie neko nezin. Tas viņiem varētu maksāt brīvību.
Cik nežēlīga var būt pašam sava sirdsapziņa! Tā dzeļ un neliek mieru par izdarītajām kļūdām. Tautas paruna gan saka, ka no kļūdām mācāmies, bet čekā caur kļūdām iegūta mācība ir pārāk dārga. Bet varbūt tālākajā dzīvē nekādas mācības nevajadzēs. Dzīves nemaz nebūs.
VAKARIŅĀS saņemu nepilnu bļodiņu cietuma zupas, kur jefreitora pirkstam nav kur iemirkt. Sāk skanēt telefons, un soļi atkal dun pa loka kāpnēm pretī nezināmajam. Pašus gājējus es neredzu un pēc soļiem nevaru pateikt - jauni tie vai veci. Esmu satraucies, jo arī mans brīdis tuvojas. Nejaukākā ir neziņa. Liekas, ka mētājos kā pa stikla sprostu - bez aizsegas un pieturas.
Nakts seko naktij, un viss atkārtojas - spilgti apgaismotais kabinets ar tiem pašiem vīriem. Neprasa vairs, vai esmu pats sastāvējis organizācijā, bet uzstāj, lai uzdodu vadību.
"Nezinu," atbildu, bet saprotu, ka tālu netikšu.
Daži no mūsējiem ir zināmi un varbūt jau apcietināti. Kliegšanas vienmēr ir daudz, bet dauzīts netieku. Varbūt čeka palikusi cilvēcīgāka, bet varbūt arī nē, jo neatrodos jau pašā galvenajā namā. Izrādās, šī ir viena no mazākajām nodaļām - tā saucamā dzelzceļa čeka.