Mūsu lāģera ceplis kūp visu rudeni. Tur varētu iekraut desmit tūkstoš ķieģeļu - tikai ķieģeļu mālu atrast ir grūti. Māls ir akmeņains un pārāk blīvs, un smilšu te nav.
SAULE ātri ēd sniegu, un mēs lasāmies pulciņos, bet turamies tālāk no priekšniecības acīm, lai viņiem neienāktu prātā mums sagādāt darbu. Bet darbu viņi atrod.
Naglu te trūkst, un mūs visus saliek naglu ražošanas brigādē - sadzen piesaulē pie jaunajām barakām un iedod instrumentus - vecus, nolauztus cirvjus, āmurus un plakanus metāla gabalus. Esam Spaskas speclāģera naglu fabrika, kurai ir jāapgādā jaunceltnes. Bezkāji jau var tupēt un knibināt vecos dzeloņdrāšu ruļļus un pamazām kaut ko izveidot, ko lieto kā naglas.
Liekas, dzeloņdrāšu Krievijā pietiek.
"Tās laikam vēl no kara rezervēm," spriež Vidzemes jaunsaimnieks Pēteris Titmanis.
Lai noņemtu dzeloņus, ir izgudrota speciāla ierīce, un no iztaisnotajiem dzeloņiem nagliņas skaliņiem un griestu brusiņām iznāk labu labās. Pašas drātis ar cirvi sacērtam norādītajā garumā un brīnāmies, kā tādas var dabūt cietā kokā. Bet te nav nekas, ko nevar.
Esam kādi sešdesmit ražotāji - no tiem bariņš latviešu.
Sadraudzējamies savā starpā; tikai krieviem nepatīkam, kaut esam visi aiz tā paša žoga. Varbūt nepatīk latviešu valoda, jo nesarunājamies lielā brāļa mēlē, kuru te saprot un mācās visi. Bieži mums pārmet, ka runājam viņiem nesaprotamā valodā. Jau caru laikos mēģināja pārkrievot tautas. Cik mazo tautiņu nav sakausētas krievu katlā, bet tāpat no viena okeāna līdz otram neskan Puškina valoda.
MAN nepatīk taisīt naglas. Brigadieris gan stāsta, ka narjadčiks - darbu sadalītājs - solījis papildus biezputru, bet es domāju naglu fabriku atstāt. Kopā ar Visvaldi Kalvi dodamies kalnā un satiekam vecus un jaunus paziņas.
Aiz muguras, kaut kur klinti drupinot, dobji dun veseri. Pa kreisi ir lāģeris ar jaunceltnēm; pa labi - augsts, no sarūsējušām drātīm pīts žogs. Starpzona ir tā izravēta, ka pat susliks tur nevarētu paslēpties.
Uz pakalniņa sildās susliku ģimene - tieši tāpat kā mēs. Arī viņi katrs dara savu darbu, un sargs, izslējies uz augstākās izrausto mālu čupas, modri vēro apkārtni. Pārējie ievāc pirmo sienu un pēc sarga svilpiena pazūd alā.
"Kā derētu viens tāds svilpējs!" prāto Jānis Apsītis. "Kas tas būtu par cepeti!"
"Esot zemes piegarša," Visvaldis Kalve droši vien atkārto, ko no kāda ir dzirdējis.
Kāda tad ir piegarša kaltētajai voblai - riebīgajai zivij mūsu balandā, es nodomāju, bet nestrīdos. Lāģerī bieži strīdas par garšām. Man liekas, ka garšu nosaka ēstgriba. Cik tagad garšīga liekas zupa no kāpostu serdēm! Pats brīnos, kāpēc brīvībā tādu nebiju ēdis.
Ap Jāņiem pie mums ierodas Pēteris Gabrusons no pārsūtīšanas punkta. Neko jau blatniju maizē nav atkopies. Ir tikpat vājš un sagriezies, kā bija. Esot saslimis. Vecajā ievainojumā sākušas kustēties šķembas, un bijis jāiet slimnīcā. Aizmirsis, ka jālieto Seņkas uzvārds. Viltojums atklājies, un nu Seņku ved atpakaļ uz Karabasu.
IR atbraucis vesels bars invalīdu un pensionāru. Ir atkal jāiet komisijas priekšā, un mani iedala citā kopā - tikai brigadieris un baraka paliek tā pati. Kāds gan es būšu pēc divdesmit pieciem gadiem? Aiz žoga ir tāla, nezināma pasaule. Pat piederīgie mums nedrīkst par to rakstīt, un mēs viņiem nedrīkstam rakstīt par dzīvi lāģeri. Cenzors ar melnu tušu izsvītro aizliegto.
Drīkst rakstīt tikai krieviski, un ko gan var uzrakstīt tāds, kas neprot valodu? Kaut sēž jau piekto gadu, klibais analfabēts irānis nav vairāk iemācījies kā dažus krievu vārdus. Pierobežā bijušas noklīdušas kazas, un, tās meklēdams, ieklīdis padomju pusē un notiesāts uz piecpadsmit gadiem par spiegošanu.
Arī bijušais Irānas izglītības ministrs esot ieradies Padomju Savienībā meklēt patvērumu, bet tagad sēž kopā ar mums. Viņš staigā raibā rudens mētelī un rītos pats savā valodā tur garas runas. Laikam viņam sāk šķobīties prāts, bet zagļi jūt cieņu pret šo īpatnējo svešzemnieku un atstāj viņu mierā.
GAR sieviešu zonu ceļ jaunu žogu. Lai vīri nekristu kārdināšanā, sievietes vairāk darbā nevedīšot caur vīriešu zonas sardzi. Priekšniecībai nepatīkot, ka dzimstot tik daudz bērnu. Pašā stūrī ir iežogota baraka, kur ir iekārtots režīma cietums - tā sauktais būris.
Mūsu bijušo 84. baraku nojauc. Tās vietā celšot lāģera siltumnīcas.
"Labi būtu, ja sāktu ar agrīniem gurķīšiem barot," domā Pēteris Gabrusons. Sālītie tomāti un burkāni esot galīgi apnikuši.
Ne jau priekš mums vai mazā ciematiņa būvē siltumnīcas.
Padomijā ir arī augsti biedru kungi, kam ziemā vajag zaļumu. Atlido kukuruzņiks - vienmotora divplākšņu lidmašīna, ar pašu steplāga priekšnieku. Saucam viņu par plantātoru. Izkāpis no lidmašīnas, plantātors iesēžas divjūgā un apbraukā savu impēriju. Vispirms viņš apskata apsētos laukus - tad lāģeri.
Divjūgs ātri izbraukā zonu, un biedra kungs, pat neizkāpis, pārmaina dažus vārdus ar lāģera priekšnieku un aizbrauc caur lielajiem vārtiem. Neviens viņam nemēģina tuvoties ar kādu lūgumu. Ar nevienu viņš nedomā runāt. Laikam savās netīrajās skrandās esam pārāk pretīgi.
No barakas stūra aplūkoju šo lāģernieku ģenerāli. Viņš ir ļoti līdzīgs man zināmajam barakas vecim Teļicinam - tikai ģenerālim ir abas kājas. Baltu filca cepuri galvā, kreklā izmeties un savu lielo vēderu izgāzis, viņš izlaižas droškas sēdeklī - laikam nejaukās pusdienas tveices nomocīts. Pēcpusdienā viņš aizlido un ziemā nerādās nemaz. Viņš jūtas un uzvedas kā imperators. Nezin, cik lāģeru viņš ir sagrābis savās ķepās.
KAMĒR gar sieviešu zonu ceļ žogu, notiek nedzirdēta slepkavība.
Komandants Osetīns esot izdzinis darbā slaveno čečenu zagli un vēl piegājis apjautāties, kā veicoties ar strādāšanu. Zaglis Osetīnam ar cirvi pāršķēlis galvu. Komandantu pazinu; tik slikts viņš nelikās, bet tagad visu mutēs ir tikai čečens, kas kaut ko tādu ir uzdrošinājies.
Ne augsts postenis, ne lieka biezputras deva te nenodrošina pret atriebību. Drīz pēc Osetīna slepkavības 86. barakā nosit akmens lauztuves brigadieri - pavisam prasti - ar zupas nesamo koku. Viņš arī gribējis izdzīt kādu blatniju darbā.
Mēs nesaprotam, kāpēc te tur ap simts kriminālo liekēžu. Ir tā iekārtots, ka te valda zagļu likumi, un pati vadība nezin, cik papildus ēdamā virtuvē izvāra. Taukvielas neviens nerēķina, jo tās jau tāpat neredz. Iespējams, tās nozog jau ārpuszonas noliktavā. Laikam vienīgi nezog sālīto voblu - smirdīgo balandas zivi.
Uz laukuma uzmūrē arī dažas plītis, lai sūtījumu saņēmējiem būtu kur kaut ko uzvārīt. Vārītāju ir maz, bet kluso vērotāju daudz, kas katrs pie sevis domā - kāda sajūta būtu, ja izēstu tādu biezputras katlu? Bagātais vārītājs, sadabūjis kaut kur kādu koka šķilu vai nolauztu lāpstas kātu, kurina plītiņu un tur katliņu uz karstākās vietas. Citi ar kādu kurināmā kripatiņu mēģina piebiedroties. Ja sagadās divi bagātie, var iznākt strīds par karstāko vietu.
Cik labi tukšiniekiem - es nodomāju. Nav par ko plēsties.
Reiz ievēroju sektantu saimi, kas gaida, kamēr uzvārās viņu palielais prosas pods. Pienāk kāds vīrelis un no netīras kulītes izvelk divas no kartupeļu mizām saplacinātas kotletes.