Kas būtu domājis, ka garšīgā, kūpinātā bute var sālīta tik nejauki smirdēt? Smārds nogulstas pār lāģeri, un pat stepes vējš to nespēj izklaidēt. Nožēloju, ka par lēti esmu pārdevis savu Ulmaņa laika mēteli pret šo nejēdzīgo lāģera balandu.
Satieku vecu robežsargu Augustu Neikenu - patīkamu, nosvērtu vīru. Viņš priecājas, ka esot pazudis pastāvīgais kuņģa jēlums un varot ēst kaut akmeņus. Vēlāk gan saka, ka kaite sevi liekot sajust vēl vairāk. Kad vien ar kādu runājam, vienmēr runājam par ēšanu. Bads visus tur savos žņaugos.
BARAKĀ ir neliela žāvētava strādājošo drēbēm un velteņiem. Par žāvētavas saimnieku ir iekārtojies Iļjins - slavena aktiera dēls. Viņš esot notiesāts uz desmit gadiem tanī pat laikā, kad viņa tēvs saņēmis Staļina prēmiju. Nesen tēvs Iļjinam pārsūtījis naudu, un tas esot tas pats, kas saņemt prēmiju. Dēls tagad varēšot iekārtoties, un viņš to izdara. Aiziet uz KVC - kultūras audzināšanas nodaļu.
SAMAINU moldāvu jaku pret iznēsātu pufaiku - kaut plānu, tomēr siltāku par krāšņo tautas tērpu. Man barakas vecis ir arī piešķīris mazu skapīti, bet man jau viss, kas glabājams, glabājas uz muguras un vēderā. Sals pieņemas, un, apsedzies ar izdilušo pufaiku, līdz ar pusnakti sāku salt. Uz pretējās nāras ir poļu kurpnieks - īsts bagātnieks, kas pa klusam piekopj savu arodu.
Polis ir dabūjis līdaku galvas un izvāra galertu. Aicina, lai nogaršoju. Apēdam galertu ar visām asakām, un atrodam, ka tikai līdaku zobi nav ēdami. Kur te gan radušās līdaku galvas, un kam domātas pašas līdakas?
Polis naktīs žāvētavā taisa burkas - no drēbes šūtus zābakiem līdzīgus apavus ar zoli un ādas apšūtiem purniem. Sagataves viņš saņem pa kluso no kurpnieku darbnīcas draugiem. Kad iet uz darbu, viņš atstāj man savu puskažoku, un es guļu kā Dieva ausī. Šī laime velkas gandrīz mēnesi, līdz vienu nakti barakā iebrūk uzraugi un aizved kurpnieku ar nepabeigtu burku pāri.
Mani laimes brīži ir beigušies. Aizvests ir kurpnieks ar kažoku, un apēsta liekā, par mēteli saņemtā balanda. Esmu atkal tāds pats kā visi - pliks un badains. Jēkaba Vārnas brigadieris esot iedevis kukuli prorabam, un darba vadītājs viņiem piešķīris papildus biezputru. Nezin kam ir nozagts no devas, bet kādam jau ir.
Katrs mazais priekšnieciņš cer ar savu paklausību kļūt tuvāk lāģera katlam. Ar lamām, sitieniem un spērieniem brigadieri dzen sev padotos un pusdienās ar labpatiku ēd savas pilnās biezputras bļodas, lai pietiktu spēka dzīt citus. Nestrādājošo brigadierim ir šaurāka rocība - paliek tikai balandas biezumi un pāris kausiņi biezputras, ko dalītājs atlicinājis, bet viņa dzīve ir mierīgāka.
MAN blakus guļ sīks baltkrievu kolhoznieks. Viņš esot dabūjis desmit gadu par kaitniecību. Esot zadzis no kolhoza bietes sev un mazajiem bērniem. Tagad lāģerī, saņēmis gandrīz pilnu bļodiņu biezputras, viņš sēž uz nāras un prāto - ja tik daudz biezputras dotu katru dienu, tad nemaz brīvība nebūtu vajadzīga. Kolhozā tāda manta esot bijusi reta.
"Labi, ja kartupels paauga," viņš saka.
Pa dienu viņš strādā Jēkaba Vārnas brigādē, bet es sēžu uz nāras. Nav slikti būt lāģerī kroplam un pusplikam. Tādam pat priekšniecība nevar izdomāt darbu; nelaime tikai ar uzmācīgajām domām.
Vienmēr pieminu poļu kurpnieku. Kas viņu nodeva? Un vai saņēma pat paldies? Labi, ka tādu neliešu ir maz, jo katrs baidās no stukača algas - nāves lāģernieku rokās.
Kādā drūmā janvāra vakarā Jēkabs Vārna stāsta, ka nomiris mazais baltkrievu kolhoznieks.
"Tik vājš nemaz nebija," saka Jēkabs, "bet nezin, kas uznāca?"
Mājās nākot, pusceļā no rokām izlaidis noliktavai nesamo ledus gabalu un nogāzies visā garumā. Sargi ar saviem smagajiem veltņiem viņu sākuši spārdīt, katru spērienu pavadīdami ar lamvārdiem par viltīgo kuci.
"Bet šis kā neceļas, tā neceļas," stāsta Jēkabs.
Tad sargi likuši viņu vilkt uz lāģeri. Labi, ka kolhoznieks nepakritis tālu no vārtiem. Nokausētu visu brigādi. Pie vārtiem pakritušo atstājuši feldšera ziņā, bet jau bijis par vēlu.
Nevajadzēs lāģera biezputras. Nebiedēs kolhoza bads.
Tai pašā vakarā man blakus iekārtojas kāds ar bārdu noaudzis sibīrietis. Liekas neiedomājami, ka visa šī lielā cilvēku dažādība ir sadzīta zem viena jumta - kaut kur stepes plašumā.
Daudziem ir tādi paši uzvārdi, un ir neiespējams iegaumēt katra vārda īpašnieku. Tikai, ilgāk kopā padzīvojis, iepazīstu tuvākos, bet tagad jau mums ir numuri. Uz pieres, muguras un kreisās ciskas katram ir jānēsā numurs. Numuriem ir jābūt desmit centimetru lieliem un skaidri redzamiem, un lāģera māksliniekiem darba ir daudz. Mans pirmais burts ir /, kam seko 665.
JĒKABS Vārna mani lūdz aiznest un nodot noliktavā viņa veltņu zābakus. Darba apavus esot saņēmis no brigādes. Pēc likuma viss personīgais ir jānodod, bet tad jau mums būtu jāstaigā plikiem.
Kad eju pāri laukumam, man piesienas sargs un veltņus atņem.
Lai nemuldot! Pats esot tos nozadzis. Ja daudz runāšot, dabūšot karcerī. Vakarā saku Jēkabam, lai iet uz komandantūru meklēt taisnību, bet viņš atmet ar roku.
"Nav nozīmes līst tanī midzenī," viņš saka. "Drīzāk dabūsi pa sprandu kā zābakus."
Par notikušo jūtos slikti. Ja Jēkabs domātu, ka vaļenkus esmu pārdevis, kā lai pierādu, ka neesmu. Privāto mantu noliktavas pārzinis ir kāds sarkanmatains krievs. Tur viņam esot zelta bedre. Labākās mantas viņš nozogot un pārdodot uzraugiem. Reizi gadā liekot uz izpārdošanu arī mirušo lietas, bet tiklīdz kāds nomirstot, pārzinis pirmais paņemot visu derīgo.
Vai ir šinī zemē kāda tāda iestāde, kur nezog? Cik vientiesīgs te liekas latviskais godīgums! Jau no šūpuļa bērnu mācīja neaiztikt to, kas ir otra. Pie tagadējās Padomijas kopmantas tie, kas tai tuvāk, grābj, ko var; pārējie dabū pa pirkstiem. Lāģerī grēka darbs ir zagt paiku, bet zog tāpat. Katrs zin, ka esam visi nabagi, bet tāpat nabags nabagu apzog. Ir jāsaka, ka ar zagšanu visvairāk izceļas krievi, kaut nebeidz cildināt savu krieva dvēseli.
Par latviešiem sliktu nedzird, bet lāģera dzīvei viņi neder - neprot slaistīties. Sevi gan pie tiem nepieskaitu. Saprotu, ka lāģeris nav vieta, kur izcelties darbā. Katru ceturksni nāk jauna komisija, lai starp mūsu pelavām atrastu vēl kādu paslēptu graudu. No jaunajiem etapiem tūlīt darbam izlasa stipros, un pāri paliek un sakrājas tikai vecie un slimie, un tādi, kam nedarbojas visi locekļi. Daudz ir tuberkuloznieku un trako.
Mēs slimnīcu zonā netiekam. Tur puse ir slimnieku un puse invalīdu. Tikai es, starp strādājošajiem iedalīts, klīstu apkārt. Martā mūs aizdzen no cietās stepes zāles pīt pārklājus lecektīm. Pavisam auksts ir 86. barakā, un es sāku visus kūdīt, ka šis darbs mums neder. Vecie lāģernieki gan saka, ka varot strādāt, ja jumts virs galvas un sienas apkārt.
"Atdod velnam mazo pirkstiņu, viņš paņem visu roku," mēģinu pārliecināt. "Mums vajag tikai piekrist strādāt, un darbus atradīs."
Mani atbalsta Stepans, Mandžūrijas krievs - liels kašķis un kliedzējs. Vairāk kā puse brigādes ir mūsu pusē. Kliedzam, ka salstam un prasām, lai dod apģērbu. Pusdienas laikā no darba mūs padzen, un esam atkal siltumā.
Marta saule jau silda, un baraku dienvidus pusē sniegs ir nokusis. Mēs knosāmies kā vistu bars saulē un atzīstam, ka smilšu vētras un karstums ir labāki kā ziemas vējš un aukstums, kas, liekas, lien cauri dvēselei. Sildoties ir jāsargās no režīmnieka Kruglova. Ar rungu rokā viņš apstaigā piesaulītes un izdzenā slaistus. Neviens negribot strādāt - tikai par velti ēst lāģera maizi. Parasti viņa nagos iekrīt tikai viena grupa. Pārējie, troksni izdzirduši, pazūd.