Arī Juhno strādā uz dzelzceļa. Varbūt, Latvijas armijā dienēdams kopā ar Raimonda tēvu un tēlodams ģimenes draugu, Juhno jau brīvvalsts laikā ir strādājis pagrīdē. Varbūt viņš ir tas, kas nodeva arī Raimonda tēvu. Kopā ar citiem virsniekiem viņu nošāva Litenē '41. gadā.
KĀDU vakaru mazais, pret mani arvien labvēlīgais majors - kas izrādās ir izmeklēšanas daļas priekšnieks Osetrovs - mani ieved citā kabinetā. Ar drūmu, glūnošu skatu pie galda sēž pusmūža gados kapteinis jūrnieka uniformā.
"Šis būs tavs izmeklētājs," saka majors, "kapteinis Anosovs."
Netālu sež resns seržants un lauzītā latviešu valodā mēģina tulkot, ko majors saka. Viņš esot tulks Ivanovs.
Tātad esmu cauri ar afgāņu kurtu. Rupjš viņš ir kā zābaks, un viņa vārdi zveļ kā dūres, bet pie manis dūres viņš nelietoja. Vēlāk uzzinu, ka viņš ir dzelzceļa čekas priekšnieks pulkvedis Goba un ka ar pratināmajiem latviski nerunā.
Kapteinis Anosovs man esot jāuzrunā kā pilsonis izmeklētājs.
Pa apcietināšanas laiku no sargiem un čekistiem esmu nojaudis, ka pēc viņu domām apcietinātie pieder pie citas cilvēku šķiras - ne tās, pie kuras šie vīri pieskaita paši sevi. Vai nebūtu pareizāk, ja paliekam katrs savā žoga pusē - nodomāju, bet ciešu klusu.
Saruna sākas ar manu radu rakstu noskaidrošanu - vārds, tēva vārds, uzvārds - un turpinās par mūsu jauniešu organizāciju. Es mēģinu labi apdomāt atbildes. Kamēr Ivanovs mocās ar tulkošanu, es varu sagatavoties. Latgales vai Maskavas priekšpilsētas krievs Ivanovs runā ļoti slikti latviski un tulkot pavisam nevar. Reizēm izlaiž veselus teikumus.
Tikai tos cilvēkus, kuru vārdus Anosovs nosauc, atzīstos, ka pazīstu. Un tad kā bulta izšaujas doma - kāpēc izmeklētājs nepiemin Juhno?
Jautājumi un draudi birst kā krusa. Reizēm izmeklētājs, neizturējis manu locīšanos, pielec kājās un ar smago lineālu iebelž man pa sprandu. Vēlāk pārliecinos, ka šī metode ir labi izkopta. Ir svarīgi uzsist pareizajā vietā.
Tulks Ivanovs mierīgi kūpina smirdošo mahorku. Viņš nav no kliedzējiem un tikai reizēm paceļ balsi.
Ar lineālu jau kaklu nenocirtīs, bet varbūt vēlāk pielietos citus ietekmēšanas veidus.
"Neko nezinu," es atbildu uz visiem Anosova jautājumiem.
"Padomā labi!"
Anosova balsī skan draudi, un es domāju, kamēr viņš, pirkstos berzēdams, smēķē savu kazbeku. Esmu noguris no sēdēšanas uz ķebļa. Tas ir pieskrūvēts pie grīdas - varbūt lai pratināmais neiedomātos uz lineāla sitienu sist pretī ar ķebli.
Laiks velkas gausi. Gribas zināt, cik stundas esmu tirdīts un kad šīs nakts mocības beigsies. Ir dzirdēts, ka Staļins strādājot naktīs; tāpēc laikam arī čeka ir pārgājusi uz tādu pašu maiņu. Anosovs beidzot paskatās kabatas pulkstenī un pazvanījis liek, lai savācot apcietināto - tas ir, mani.
ATKAL pelēkās sienas. Spoži degošā spuldze ir palikusi neciešama. Liekas, tā izklaidē domas un neļauj izlemt pat mazāko sīkumu. Viss jūk un griežas - tikai divi jautājumi paliek: Ko viņi zin par mums, un kas ir apcietināti?
Mēģinu izdomāt, kādas ticamas variācijas stāstīt. Zinu, ka stāstīt vajadzēs. Neviens šajos pagrabos nav klusējis, un izmeklētāji cenšas pierādīt pēc iespējas lielāku vainu. Nezinu, cik ilgi esmu valstījies ar savām neizdomājamām domām, kad atskan parastais "Podjom!" Kaut acis vēl neesmu aizvēris, ir jāceļas. Priekšā ir atkal gara un mocoša diena.
Pēc brokastīm mani apciemo manas aresta grupas vadītājs - pēc pakāpes kapteinis, un iedod ķieģelīti rupjmaizes un sešas paciņas Belamoras. Tas esot pārpalikums no tēva ceļa naudas.
Jā, tēvs man naudu iedeva gan, bet čeka atņēma! Esmu pateicīgs par pienesumu. Kapteinis varēja visu paturēt sev, un ne gailis pakaļ nedziedātu. Pīpot nepīpoju, bet maize noderēs.
Moca miegs un gribas, kaut ātrāk būtu vakars. Vēl nezinu, ka vakaros sāksies garās pratināšanas Anosova kabinetā un tāpat kā dienā miegs būs liegts.
Pēc dienas klusuma un vakariņām sāk atkal skanēt telefons, un viens pēc otra nezināmi soļotāji paiet gar kameras durvīm uz nu jau man zināmajām vītņu kāpnēm.
Pazūd miegainums, un gaidu, līdz pienāk mana kārta.
ANOSOVS sāk savus jautājumus no tās pašas vietas, kur vakar nobeidzis - Kur štābs? Kas vadītāji?
Šoreiz saņemu belzienu ar smago tintes susināmo presi. Liekas, tā pieder pie ozola rakstāmgalda. Kam gan šis instruments agrāk bija kalpojis? Ne jau tas no Kremļa atvests. Tās ir buržuju mantas, ko nepārtraukti ved uz Kremli.
Belziens ir spēcīgs. Dun galva, un sīc ausis.
"Nevelc laiku un netēlo gudro! Citi tāpat pateiks, un tev būs sliktāk!" Anosovs kliedz, un viņa acis paliek sarkanas.
"Neko nezinu un neko nevaru pateikt."
Uz šādu atbildi viņš uzbļauj: "Staķ" Un nu man ir jāstāv ar seju pret sienu, bet viņš pats kaut kur aiziet. Tulks Ivanovs paliek sēžot un turpina kūpināt savu mahorku.
Stāvēšana ir daudz grūtāka par cieto sēdēšanu. Nāk prātā tēva stāsti par sodiem cara armijā. Kamēr sodītais nokritis, esot bijis jāstāv zem šautenes ar ķiegeļiem piekrautu mugursomu uz pleciem. Cik ilgi es būtu tā nostāvējis? Labi, ka man nav jātur ķiegeļi.
Laiks velkas bezgala lēni. Ienāk kāds čekists, caur pieri paskatās un aiziet, bet Anosovs nerādās. Mana veselā kāja mazliet trīc. Vieglāk būtu staigāt. Tad svars mainītos no vienas kājas uz otru, bet tagad lielākais smagums ir uz veselās. Ja vairāk nevarēšu, gāzīšos gar sienu garām resnajam Ivanovam. Lai dara ar mani ko grib!
Sāk nākt miegs ...
Beidzot ierodas Anosovs. "sēdies!" viņš pavēl.
Kāja it kā salūzt, un es smagi nokrītu uz ķebļa. Anosovs, pa reizei caur pieri paskatīdamies, cilā papīrus.
"Citi daudzi runātīgāki par tevi," viņš saka - tikai nesaka, kādi citi. "Padomā, vai nav muļķīgi liegties, jo mēs jau tāpat visu zinam."
Pēc tādas pamācības viņš mani atlaiž.
NEZINU, cik ilgi esmu gulējis, kad pamodina rīta sauciens. Galva ir smaga, un pēc nakts notikumiem miegs nemaz nav atspirdzinājis. Nezinu jau arī, cikos izmeklēšana beidzās.
Ap pusdienas laiku kamerā ielaiž jaunu iemītnieku - neliela auguma, tumšiem matiem, apbružātā ādas jakā - par daudz labi gērbušos priekš pēckara gadiem. Sniedz roku. Vārds esot Barons. Nākot no Liepājas puses. Aizturēts par sakariem ar meža brāļiem.
Kāpēc pilnīgi svešam cilvēkam viņš stāsta par saviem sakariem?
Klausos viņa veiklajā valodā, un pazūd miegs. No partizāna viņš pārsviežas uz mīlētāju. Stāsta, kā iekarojot sirdis, un atkal pievēršas Jēkabpils apkārtnes mežiem.
"Varbūt arī jums ar partizāniem ir bijusi darīšana?" viņš saka un turpina runāt par mežu.
Kur viņš tāds radies - kā tikko no balles paņemts? Plātās ar sievietēm. Runā par mežiem. Un pat nesūrojas, ka ir apcietināts.
Vakarā viņu izsauc pirmo un pēc kādas stundas mani. Laiku te nevar noteikt. Vienīgās tiešās laika pieturas ir rīta celšanās sešos un vakara gulēt iešana desmitos, bet nakts pratināšana sajauc guļamās stundas.
Drīz būs nedēļa, kopš šeit esmu. Gribētos zināt, kad šis murgs beigsies, bet nav kam pajautāt. Nākošajā dienā izsauc gaitenī, un sargs ar neasu skujamo man nodzen matus - manu brīvā cilvēka iezīmi. Ērmīgs laikam izskatos, bet nezinu, kad sevi redzēšu. Čekā spoguļu nav.
Kad manu kameras biedru izsauc, es klausos, ka viņš sargam savus matus griezt netauj. Neesot uzrādīta vaina, kāpēc apcietināts.