Tagad uzbarojies Berija sēžot Maskavā pie sava kabineta loga un kā zirneklis glūnot, vai kāda iekārojama neparādīsies. Viņa adjutants tādai izsekošot un viņu atradīšot kaut alā un ievilkšot lielā čekista nāvīgajos tīklos.
"Maskavā viņam ir sieviešu daudz vairāk kā toreiz Tbilisī," saka mazais gruzīns. "Nē! Pie viņa man brīvību neredzēt." Osa - troika, kas bez tiesas piespriež un pagarina sodus - vienmēr viņam iedošot jaunus gadus, kad vecie nosēdēti.
Lāģeros viņu esot daudz - veco menševiku un boļševiku, un neviens īsti nesaprotot, kāpēc nonākuši aiz drātīm.
IELĪDUŠI nepabeigtā barakā, abi ar Pēteri Gabrusonu griežam cigarešu etvijas. Turpat arī lietuvietis Jozus taisa adatu. Viņam ir piņķerīgs darbs. Vispirms ar stikla lausku stieplē ir jāievīlē acs, un tad adata attiecīgā garumā jānoasina. Varot pārdot par vienu paiku.
Viņš arī taisa alumīnija krustiņus ar Pestītāja tēlu un arī man uzdāvina vienu.
Jozus bijis partizānis un mežā zaudējis kāju. Lietuviešiem leģiona neesot bijis. Cerējuši savus vīrus saglabāt brīvajai Lietuvai, bet tagad iznākums tāds pats kā mums - tikai mazāk karā kritušo.
Visi spriežam par bijušo un par pielaistajām kļūdām, bet par tagadni nav ko runāt. Gabrusons, pārrunādams savas gaitas, sirdās, ka nav nolaidis visus nodevējus un čekistus.
"Zini, ir grūti nošaut pat tādus," viņš saka, "sevišķi, ja lūdzas un nožēlo."
Vēlāk to nācies nožēlot, kad tāds maita pašam šāvis mugurā.
Jau Ulmaņa laikā, strādādams politpārvaldē, Pēteris pagrīdes darbību pārzinājis kā piecus pirkstus.
"Bet vai tad to varēja iemācīt mežiniekiem?" viņš saka. "Visi bija gudri, un katrs gribēja rīkoties pēc sava prāta."
Pārāk daudzi ticējuši rietumiem, bet angļiem tikai vajadzējis muļķus pašiem sava slepenā dienesta acīm un ausīm, un ar lēti iegūtu mantu neviens nerēķinoties. Ja tikai tagad viņš varētu, Pēteris Gabrsons čekistus dauzītu pa labi un kreisi!
Bet ko līdz mūsu sirdīšanās? Esam visi aiz žogiem, un nekad slepkavas neesam bijuši. Nekad cilvēkus neesam galinājuši. Slepkavošana nav latviešu dabā. Cik būsim to, kas spēsim iziet cauri šiem dzelzs vārtiem, un cik mūsu paliks kapu ielejā? Mazie etapi te satek kā strautiņi, kurus sasūc izkaltusi stepe.
ESAM jau pieraduši pie stepes vējiem un dedzinošās saules, un mūsu ādas krāsa vairs daudz neatšķiras no brīvajiem stepes kazakhiem, bet viņus tikpat kā neredz. Krievi ir salīduši kazakhu samanu būdās, un ciematā kazakhu nav vairāk kā piektā daļa. Daži strādā par uzraugiem un laimīgi smejas, kad viņus dēvē par priekšniekiem. Lāģerī viņus var saskaitīt uz pirkstiem.
No priekšniecības nejaukākais ir vecākais leitnants kazakhs Serikbājevs, visa lāģera vecākais opers - izmeklētājs un lāģera politiskā acs. Nejauks ir arī sanitārās daļas priekšnieks krievs Jermakovs. Rītos viņš pats pārbauda no darba brigādēm atbrīvotos. Kas sadomājuši paslimot, tos Jermakovs iekausta pats ar savu roku.
"Maita, neapmānīsi vis padomju medicīnu!" viņš lamājas. Nezinu, cik viņam ir ārsta zināšanu, bet viņam noteikti ir čekista sirdsapziņa.
RUDENS komisija atlasa atspirgušos. Gatavojas etaps uz Pavlodaru. Tur ejot vaļā liela celtniecība. Atkal daudzi vēlas tikt laukā no šejienes. Dažs cer uz labāku uzturu, jo te tāpat esot jāstrādā, un vai invalīdi saņemot to pašu, ko saņemot strādājošie?
Aizbrauc Jēkabs Vārna, ar kuru kopā ēdām Ziemassvētku vakariņas; Oļģerts Zariņš - manas organizācijas biedrs; Alberts Freibergs, ar kuru satikos slimnīcā, kad abi bijām pārcietuši dizentēriju. Nezinam, kur viņus aizved, bet zinam, ka viņi strādās smagi.
ARVIEN vairāk sāk dzenāt invalīdus, un arī mūsu brigādei atrodas darbs - jāizjauc sālīto zivju kastes. Ar kastēm ir piekrauta 87. baraka. Sals nav liels. Ar darbu arī var iztikt, bet darbs drīz izbeidzas, un narjadčiks - kā te sauc darbos norīkotāju - mūs aizdzen uz akmeņu lauztuvi šķembas lasīt. Sals nokrīt zem piecpadsmit grādiem, un darbs ir nejēdzīgs. Savelku divus pārus vilnas zeķu, bet salst kājas un salstu pats.
Aizmūku uz ateju; tur vismaz ir aizvējš.
Visi caurumi aizņemti. Brigadieris iztriec stāvētājus un sāk pārbaudīt tupētājus, un, kam bikses nav nolaistas, dabū ar rungu. Lai arī kā vairītos no darba, neviens tādā salā nevar ilgi tupēt ar nolaistām biksēm.
Sāku staigāt no akmeņu bedres uz ateju un atpakaļ uz bedri.
Salasām kādu vezumu šķembu. Redzēdams, ka starp mums slaistās arī viens otrs akmeņu lauzējs un mēs tikai maisām darbu, prorabs mūsu brigādi padzen.
Priecājamies, ka atkal esam uz savām nārām, bet nākošajā rītā mūs aizdzen apmetumam skalus plēst. Iedod lielus kaltus, nažus un priedes šķilas. Te nav labāk kā lauztuvē. Ir gan mazāk vēja, bet sals tāds pats. Gudroju ko darīt. Ja atteikšos no darba, iegrūdis karcerī. Kādu vakaru jūtu temperatūru, bet rītā temperatūras nav, un esmu nelaimīgs, ka nekāda slimība negrib pieķerties. Kaut vai parādījusies tā pati angīna - kā toreiz pārsūtīšanas punktā, kad armēņu doktors mani ārstēja.
Eju uz ambulanci pie pašas revolūcijas krustmātes - kaulainās Seļipovas.
"Ko gribi?" viņa pikti jautā.
"Esmu invalīds un nevaru strādāt."
"Ak, tu nevari un citi var?" viņa dzēlīgi saka. "Tev ir otrā kategorija."
"Jūs varat arī guļamam maisam iedot kategoriju, bet maiss pat nepakustēsies. "
Esmu izrunājies par daudz, bet neko vairs darīt nevaru. "Ārā!" viņa kliedz, un es eju.
Tālāka vārdu pārmaiņa nozīmētu karceri. Jūtos aizvainots un izlemju - ja jau sākta, lieta jānoved līdz galam. Strādāt neiešu.
IR krietna decembra tumsa. Pār laukumu kāds nāk.
"Kur tu?" viņš prasa.
Pazīstu! Runātājs ir Daugavpils žīds Harašs. Viņu atveda ar Rīgas etapu. Zinu, ka viņš ir lāģera galvenais ekonomists - cilvēks ar lielām iespējām. Esot notiesāts uz desmit gadiem - palīdzējis kādam savam tautietim ar bēgšanu uz rietumiem. Tikai nezin, kāpēc ir atvests uz šejieni. Invalīds viņš nav.
"Kā iet?" viņš jautā.
"Kā nu lāģerī var iet," es saku. "Pavisam sūdīgi. Dzen darbā, un nupat saplēsos ar ambulances priekšnieci."
Tik traki? Kurā brigādē es esot?
Nākošajā rītā komandantūras dežurants mani izsauc ar visām mantām. Vai tiešām vecā Seļipova mani sadomājusi pārmācīt ar karceri? Bet dežurants iet uz piekto baraku. Mani nodod barakas vecim - tīrasiņu kazakham. Viņš ierāda man vietu uz augšējām nārām nestrādājošo brigādē. Kāds negaidīts pagrieziens!
Kad nākošajā dienā satieku Harašu, viņš atkal smaidīdams jautā, kā ejot.
"Nu jau var dzīvot," es tāpat smaidīdams atbildu. Saprotu, man ir palīdzējis Harašs.
Līdz pavasarim nodzīvoju piektajā barakā. Esmu te vienīgais latvietis. Reizēm satieku savus brigādes paziņas. Viņi vēl joprojām plēš skalus.
Man blakus guļ kāds igaunis no Valkas pierobežas. Viņam veicas stāstīšana un piedzīvojumu netrūkst, un viņš stāsta par saviem latviešu sakariem. Labajos laikos esot bijis veikalnieks un drusku piepelnījies ar spirta kontrabandu - ne tik daudz naudas, kā piedzīvojumu dēļ. Igaunijā spirts bijis lētāks, un Latvijā pieprasījums - labs. Lieliski gājis pavasaros, kad upīte pārplūdusi. Piepildījuši piena kannas un laiduši uz leju, un Latvijā tās mierīgi izzvejotas. Aizliegtais auglis esot salds, bet vēl saldāks, ja neesot jāzaudē.