Jāzaudē! Šai peklē mēs zaudējam visu. Tā gribētos kaut dienu būt brīvam - pat aizliegto pamēģināt, lai zinātu, kāda ir sajūta.
MANAM barakas vecim - tīrasiņu kazakham, ir iepaticies manas slēpošanas jakas ātrslēdzējs. Viņš bieži ierosina, lai es to pārdodot. Nekāda laba jau no tā vairs nav. Viens zobiņš ir izkritis, bet niķelis spīd, un laikam tas ir, kas viņam patīk. Izārdu slēdzēju un, lai varētu jaku aiztaisīt, piešuju koka puļķīšus. Uzdāvinu šo nieku vecajam vīram un priecājos, ka viņam ir prieks. Arī man pašam blats - viņa labvēlība - te var noderēt vairāk kā lieka paika.
Šī ziema ir buranu ziema - kā te sauc sniega vētras. Pamatīgs pūtiens uznāk '51. gada februārī un pūš vairāk kā trīs dienas. Smalkie sniega putekļi lien acīs un degunā, un tūlīt izkūst. Ja elpo caur muti, liekas, ka slīksti, un pa seju tekošās ūdens straumītes, ja seju neaiztin, sasalst plānā ledus kārtiņā.
Kaut arī visapkārt ir tik bieza sniega siena, ka nevar saredzēt izstieptas rokas pirkstus, sejas apsējā katrs atstāj spraudziņu acīm. Dieninieki iet uz virtuvi, gar baraku sienām taustīdamies, un, lai neapmaldītos, starp barakām novelk virves.
Mēs tupam izpūstajā barakā un gaidām, kad beigsies sātana svētki. Ir auksts. Uz kalnu pēc oglēm dieninieki netiek. Sniegs ir samalies smalkos miltos un lien caur visniecīgāko spraudziņu. Pie durvīm rītos ir sapūstas kupenas, bet, lai iemītniekus neieputinātu, visas durvis ir veramas uz iekšu.
Trešās dienas pievakarē sniegs aprimst, bet vējš turpina savu skrējienu.
Sniegs ir nolīdzināts un tā saspiests, ka kupenām var staigāt pa virsu.
Uzzinam, ka burana laikā no slimnīcas izbēguši trīs kriminālie.
Pie caurlaides būdas ir sadzīta milzu kupena, un viņi laikam pie vārtiem pārkāpuši žogu. Pēc pāris dienām visi atrasti - viens caur jumtu iekritis kādā kazakhu zemnīcā; otrs pusdzīvs ieracies sniega kupenā; trešais nosalis. Bijuši nogājuši kādus trīsdesmit kilometrus.
Apsaldēto atved uz slimnīcu, un es viņu vēlāk satieku.
Nosaldēti ir vienas rokas pirksti un deguns. Sejā ir palicis nejauks caurums, un tā nu viņš staigā kā biedinājums tiem, kas sapņo par bēgšanu. Esot bijuši labi sagatavojušies ar vates biksēm un jauniem vaļenkiem.
Vecie kazakhi stāsta, ka burānā vienīgais glābiņš esot atļaut sevi ieputināt un gaidīt līdz vētra rimsies. Vērši to paši saprotot un gulstoties sniegā. Viss, kas braucējam atliekot, esot saritināties vēršiem blakus. Ar zirgiem neesot tik vienkārši.
VECĀKIE kazakhi aizrautīgi stāsta par savu stepi, ganāmpulkiem un pārticību, kādā dzīvojuši, un kā rudeņos uzņēmuši lopu uzpircējus. Atsevišķus dzīvniekus jau neviens nav skaitījis. Ielejā sadzītie ganāmpulki jeb tabūni pārdoti uz acu mēra.
Kazakhi it kā ar ilgošanos stāsta par puteņiem un nepārtraukto vēju un sauli. No ārpuses raugoties uz viņu pasauli, ir grūti saprast, kāda var būt bauda un skaistums klīst līdzi ganāmpulkiem no ziemeļiem uz dienvidiem un atkal atpakaļ un dzert kumisu - raudzētu ķēves pienu. Tikpat sveša liekas arī zaļā tēja ar kausētiem zirga taukiem - kazakhu mīļākais dzēriens karstā laikā.
Šie ir lieliski stāsti. Cilvēki pārdzīvo laimi un skaistumu katrs savā veidā, un veltīgi ir meklēt visiem kopēju paradīzi.
Bajus un bekus revolūcija esot iznīcinājusi, un līdz ar ganāmpulku īpašniekiem un lielajiem centriem iznīkuši ganāmpulki un izirusi kazakhu dzīve. Pie baja viņiem bijuši savi lopi un darbs; tagad - nabadzība. Un kas zinot, cik kazakhu kapu slēpjot stepju plašumi?
"Man bija sava jurta," kāds kazakhs stāsta, "sešas ķēves un sieva".
Kopīgajā sovietu ganāmpulkā viņam nepiederējis nekas. Viss, kas bijis vēl viņa, bijusi sieva un vecā jurta - viņa novalkātā telts. No varenā Džuma beka esot palicis tikai vietas nosaukums - Džumabeks, kur krievi uzcēluši lāģeri apcietinātajiem lopu kopējiem.
"Krievi ir sanākuši mūs mācīt, kā dzīvot," kāds sirmgalvis saka, "pat neprasot, ko gribam mēs paši."
Kāpēc krievi domājot, ka ir dzimuši, lai par citiem uzņemtos aizbildniecību un lai visi par viņu augstsirdību pateiktos?
Par to arī es esmu domājis.
Kā par brīnumu latviešu darba spējas un uzvedību šeit ievēro arī krievi - tikai mēs paši maz turamies kopā. Mūs traucē mūsu iedzimtā tieksme pēc patstāvības vietā, kur mums nepieder pat nāra kur nogulties.
SAŅEMU no mājām pirmo sūtījumu - veselus astoņus kilo speķa.
Laikam māte zin, ka esmu badā. Par dzīvi lāģeros jau viņa būs dzirdējusi no leģionāriem, kas ir atgriezušies no filtrācijas.
Savu bagātību dalu ar draugiem. Zinu, visi kāro kādu taukainu kumosu, un, salasījušies pusdienās, katrs apēdam gabaliņu. Speķis noēdas divās nedēļās. Nezinu, ko māte teiktu par manu devīgumu, bet viņa arī nav skopa. Vai nu velti latvieši ir ticējuši, ka dotais devējam atdodas. Vēl nezinu, kādi lāģeru ceļi būs jāstaigā, bet līdz šim badā nomiris neesmu un draugu arī nav trūds. Varbūt es varētu iepirkties kāda siltākā vietā, bet būtu tik pazemojoši kukuļot kādus ar to, ko māte ir krājusi.
PAVASARIS neko labu nesola. Zonā ārdās režīmnieks Kruglovs. Viņš visus grib iemācīt būt paklausīgiem darba lopiem.
Pie dambja celšanas darbiem esot nošauts kāds lāģernieks.
Sargs, lai piesmēķētu, viņam licis no ugunskura atnest ogli. Ugunskurs atradies aizliegtajā zonā. Par zonas robežas pārkāpšanu sargs nošāvis lāģernieku un par tādu modrību saņēmis desmit dienu atvaļinājuma. Šņabi gan laikam nedabūšot, jo vadība baidoties, ka, piedzēries, neapšaujot pašus.
Nožogo mūs no akmens kalna. Kalns atrodoties darba zonā. Tas mums ir smags trieciens, jo daudz zaudējam no savas brīvības. Kruglovs bieži apstaigā lāģeri, dauzīdams klibos un vecos, kas, salasījušies bariņos, pļāpā vai snauž. Barakās pa darba laiku nedrīkst palikt, un, slaistoties ap stūriem, laiks ir kaut kā jānosit.
Ir saulaina maija diena. Apēduši savu pusdienas balandu, vēl esam barakā, kad pienāk pavēle visiem stāties uz pārbaudi. Barakas priekšā stāv Kruglovs.
"Stāt!" viņš rēc. "Uz komisiju!"
Gribot zināt, kur tik daudz kruķaino saradies.
"Kam tev divi koki?" viņš saka, urbdamies manī ar savām mazajām ačelēm.
"Citādi netieku uz priekšu," atbildu un rādu uz savu kāju.
Laiciņu mani papētījis, viņš samierinās. Priecājos, ka tik viegli esmu cauri ticis. Daudziem kokus atņem un turpat salauž. Visus kruķainos un klibos atlasa un ieslēdz barakā aiz lielās noliktavas.
"Te nu jūs paši izdomāsiet, ko varat strādāt. Strādājošā zonā man slaisti un lieki ēdāji nav vajadzīgi," viņš saka un liek aizslēgt durvis.
Pie durvīm stāv smirdoša muca - parastā paraška. Guļam uz kailajām nārām un spriežam, vai tiešām būs jālūdzas darbs. Atnes vakariņas, saskaita un ieslēdz, bet naktīs jau ieslēdz visus. Pēc rīta pārbaudes ieslēdz atkal. Viens otrs saka, ka bez īpaša sprieduma šāds režīms neesot atļauts, bet kā lai mēs zinam,- ko viņi ir sprieduši.