Pēc divām dienām apvaicājas, vai kāds nevēlētos pastrādāt virtuvē. Saņemšot to pašu, ko saņemot, ja apstrādājot keramiku vai marmoru. Bet ja jau nolemts nestrādāt, tad nedrīkst krist kārdināšanā - pat ne ar virtuvi. Daži tomēr iekrīt, un darba piedāvājumi atkārtojas, bet bez tālākām sekmēm.
Atnāk lāgpunkta priekšnieks Kozlovs. "Vai tiešām negribat strādāt?" viņš prasa.
Mūsu barakas vecis ir tatārs - zaudējis kāju Sarkanarmijā un tiesāts par padošanos gūstā. Viņš atbild mūsu vietā: "Te, priekšniek, visi ir darbam pretinieki. Ved kaut uz nošaušanu, šitie nestrādās."
Neko neatbildējis, Kozlovs aiziet.
LĪDZ pusdienai mums darbu sadomā. Ir jāiet nest akmeņi mūrim, ko ceļ gar sieviešu zonu. Kriminālajiem dzeloņžogs ir par niecīgu, lai viņus atturētu no lāģera sievām un draudzenēm. Pavasarī viņi bija iztaisījuši pārgājienu uz sieviešu zonu, nostiprinājušies vienā barakā, atsituši visus uzbrukumus un nāca ārā tikai nākošajā dienā, kad ieradās prokurors.
Divus mēnešus pavadījuši būrī, šie putni ir brīvi, un kas viņus var atturēt ielauzties pie sievietēm atkal? Vadība ir nolēmusi celt trīs metri augstu akmens sienu un tai pa virspusi novilkt trīs kārtas dzeloņdrāšu.
Sieviešu zonas pakalnā akmeņus lauž sievietes. Reizēm aizsūta arī vīriešus, un pa to laiku sievietes iesloga barakās. Mūsu raibā virkne, kruķus klaudzinādama , lec uz izlauzto bedri. Pielecis pie akmeņu čupas, meklēju piemērotākos un kruķu starpā ielieku divus akmeņus plaukstas lielumā un lecu atpakaļ uz mūri.
Sieviešu barakas logos redzu daudzas patīkamas sejas.
Nenociešos uzsmaidīt un pamāt ar galvu, bet, nelaimīgā kārtā, saskrienos ar visa lāģera režīmnieku pulkvedi Kambalu. Savu padoto pavadīts viņš pārbauda jauno mūri.
Pazemīgi sveicinu. Ja nepacelšu cepuri, dabūšu karceri.
"Ko tu te meklē?" viņš nospļāvies saka. "Nesu mūrim akmeņus."
"Kur ir tavi akmeņi?"
Es parādu uz kruķiem, un lielais priekšnieks piesarkst.
"Tā kā tevi vairāk te neredzētu!" viņš šņāc. "Izgriezīšu vēl otru kāju no dirsas!"
Padzen visu mūsu brigādi, un atkal sēžam ieslēgti barakā.
Sestdienas pēcpusdienā liek visiem sastāties ar mantām.
"Vai tiešām nošaus?" kāds saka.
Bet tik traki nav. Darba zona ir nolēmusi no mums atbrīvoties.
Ejam uz invalīdu un slimnīcas zonu. Pie divpadsmitās barakas mūs sagaida Teļicins, mans bijušais barakas vecis un čekists. Kaut pats ir notiesāts, nav atmetis čekistu dabu. Viņam blakus stāv lietuvietis - liela auguma tēvainis ar vienu roku. Tāds augums vien iedveš bailes. Lietuvieši gan viņu neuzskata par savējo, bet vienkājis Teļicins viņu tur drošībai.
"Ē, brālīši!" Teļicins sīkā balstiņā kviec. "Varat mest prom tos nevajadzīgos kokus! Te neviens jūs darbā nedzīs."
Lietuvietis sāk atņemt kruķus un, pienācis pie manis, saka, lai atdodot vienu.
"Pats labāk zinu, kas man vajadzīgs," es atbildu, bet viņš neatlaižas.
"Liec mierā!" izdzirdis mūsu strīdu, iekviecas Teļicins. Viņš ir laikam aizmirsis mūsu sarunu, kad es atteicos strādāt un viņš apsolījās mani iemācīt ne tikai strādāt, bet arī lidot.
MANI ieliek čečena brigādē. Melns un drūms viņš izskatās, bet viņa čečeni mani sauc par mullu - mācītu vīru, kas prot lasīt un rakstīt. Kas ir tas labākais, šoreiz es neesmu vienīgais latvietis.
Satiekos ar Visvaldi Kalvi un abiem Sudmaļiem - Rūdi un viņa tēvu, un iepazīstos ar Ernestu Biti, Tenisonu un Litmani. Bite stāsta, ka Krievijā pazaudējis kāju un par partizāņu atbalstīšanu dabūjis desmit gadu. Tenisons arī ir desmitgadnieks - bijis Jelgavas pretpadomju kopā. Blakus brigādē ir Jānis Apsītis, ar kuru esam jau pazīstami, un Imants Freimanis, kas esot nesen atvests no Džezkazganas.
Freimanis staigā, kruķus padusēs iespiedis. Viņam esot mugurkauls sabojāts un kājas neklausot. Vēlāk, kad esam draugi, viņš izstāsta, ka Džezkazganā kāda medmāsa viņu izmācījusi, kā tēlot paralizēto.
"Grūtākais pāri," viņš saka. "Pat papīri nokārtoti."
Viņa raibais stāsts sākas jau ar '43. gadu, kad vācieši iesaukuši leģionā. Dienējis piecpadsmitajā divīzijā Kripēna pulkā. Ievainots un ārstējies Kauņā. Brīvsolī sakāvies ar žandarmiem un vajadzējis dezertēt. Slēpies Iecavā. Kad ienākuši krievi, iesaukts armijā un nosūtīts uz Sāmsalu jūras kājniekos, bet tur sakāvies ar patruļu un dabūjis pieci gadi.
Nosūtīts uz Arhangeļsku. Izbēdzis un atkal slēpies Iecavā.
Otro reiz apcietināts '46. gadā un notiesāts uz divdesmitpieciem. Izsūtīts uz Altaju un no turienes specetapā uz Staļinsku. Dienām neēdis, ar vecais bagātnieks Karahans - liekas, labi izglītots. Lāģerī viņš esot algojis divdesmit gadu jaunāku sievieti, un baumo, ka tā bijusi latviete. Bet neviens īsti nezin.
Mums pievienojas vēl viens slaists un simulants Jānis Dālderis.
Arī viņš nesās uz diviem kruķiem un, kaut pavisam slikti runā krieviski, tirgo mahorku. Trešais latviešu tirgonis Lesiņš esot bankrotējis, jo pārāk krāpies. Suns spalvu met, bet ne tikumu. Lesiņš esot kaut kur no Jelgavas puses un tirgojies, un mēģinājis krāpies jau Ulmaņa laikos.
DOMĀJU, ka te strādāt man neviens neliks, bet arī šinī zonā esot brigādes, ko nodarbinot vieglākos darbos.
Ir ļoti daudz tuberkuloznieku. Te viņiem palīdzot sausais gaiss.
Citi guļ slimnīcā, bet citi ir nodarbināti. Starp latviešiem tuberkulozes slimo ir ļoti daudz. Lāģera slimnīcā viens no pirmajiem mirst Pupiņš. Viņš esot notiesāts, tikko atgriezies no rietumiem. Arvīds Liepiņš, liekas, ir nākošais aizgājējs - sadilis un it kā caurspīdīgs palicis. Tikai lielās brilles norāda, ka ir bijis liels vīrs. Viņš klepo un elš, bet no mahorkas neatsakās. Lāģera veikaliņā arī ir parādījusies mahorka - kaut kādas lapas, sajaukušās ar žurku mēsliem, ko vīri ir iesaukuši par zaļo nāvi un nelabprāt pīpē.
ZONAS sanitārais ārsts Beļankins ir sācis cīņu ar blaktīm. Svētdienās laukumā ir uzstādīta metāla vagonete, un zem tās pakurta uguns. Maisījumu uzkarsē līdz vārīšanai - tad iegremdē nāras un stabus. Blaktis savārās, un izbēgušās, kas meklē glābiņu laukuma oļos, cītīgi uzlasa zvirbuļi. Pēc baraku kvēpināšanas ar šiem kukaiņiem pieslauka vairākus spaiņus. Kādu laiciņu varēsim mierīgi gulēt, kamēr jauni bari uzradīsies caur sienu un griestu spraugām.
Darba zonā vienpadsmitajai barakai esot pat logi aizmūrēti, un baraku kūpinot ar sēru. Vilis Ulma, apsviedīgais rīdzinieks, kas uzsāka dzīvi lāģerī pats ar savu brigādi, stāsta, ka viņa barakas vecis savas gultas kājas turot iemērktas ūdens burkās. Viņam blaktis varot uzbrukt tikai no griestiem.
Doktors Beļankins pēc augstskolas esot strādājis Kalmīkijas stepēs, kas ietver visu šo plašo apgabalu. Cīnījies ar melnajām bakām. Lai apturētu baigo slimību, sarkanarmieši esot apšāvuši veselus ciematus un pēc tam visu nodedzinājuši.
Beļankinam esot lieta piesieta par kalpošanu pie vāciešiem.
Dabūjis piecpadsmit gadu.
"Tas būs par vācu smaku," viņš smejas. "Vāciešiem kalpojis neesmu."
Viņš zin pastāstīt, ka Latvijas prezidents Ulmanis arī bijis nometināts šinī apkārtnē.
Ar doktoru mazliet sadraudzējušies, abi ar Visvaldi dabūjam blatiņu pirtī un varam ērti mazgāties.