Divu nelielo bibliotekas istabiņu saimnieks ir lietuvietis Joza - manos gados un tāpat kā es, ar paralizētu kāju. Reizēm nesaprotu, kāpēc lietuviešiem tik daudz Jozu un visi ir savākti lāģerī. Šis Joza ir lielīgas dabas. Reizēm savu brīvo priekšnieku pavada līdz vārtiem, lai citi redz, ar ko viņam ir pazīšanās. Viņš pat gludina bikses veļas telpā. Paši lietuvieši viņu saukā par lielības pūsli un brīvos priekšniekus par šķeltnadžiem.
Gatavojamies skatīties saules aptumšošanos - pirmo mūsu mūžā - un meklējam kūpināšanai stiklus, bet stiklus ir grūti atrast. Baraku rūtis ir sarotītas no stiklu ielāpiem, un ārā rūti sist nevar.
Ir skaidra, saulaina diena. Saulei priekšā lien tumšs priekškars.
Izskatās, it kā neredzama roka bīdītu melnu ripu, kamēr ripa aizsedz sauli pavisam. Tikai smalkas zelta bārkstis paliek ap malu. Visapkārt pakrēsla, un smilšu ērkšķu krūmā pat jautrie zvirbuļi pārstāj čivināt.
Pavisam īss ir krēslas mirklis, un notiekošais atnes niecīguma sajūtu lielās dabas priekšā.
CIBUKS - bāls, kluss jauneklis no Liepājas (esam viņu iesaukuši par Mierīgo), saka, ka lāģeris varbūt mūs atradināšot no mantas krāšanas un pēc divdesmit pieciem gadiem mēs būšot īsti komunisti. Viņu no smagā darba glābj tūpļa zarna. Tā krīt laukā, un Cibuks to var darbināt pēc vajadzības. Katrā komisijā tā parādās izmeklētājiem, un Cibuku atbrīvo no smagā darba līdz nākošai komisijai.
Reiz gan notiek nelaime. Jaunā gada kārtējā ceturkšņa komisijā Cibuks pietaisa revolūcijas krustmātes Seļipovas kabinetu. Pirms manis kabinetā ieiet Cibuks, un pēc laiciņa viņu izdzen ar lielu troksni.
"Nekaunīgais cūka!" kliedz Seļipova.
Komisija gribējusi pārliecināties, vai tiešām tūpļa zarna var izkrist, un Seļipova likusi Cibukam noiet stūrī un parādīt.
"Vai es vainīgs," saka Cibuks, "ka paspiežot, vecenei pietaisīju kabinetu?"
Arī es komisiju izsitu no sliedēm. Divus gadus komisijas kartiņā esmu skaitījies bez kājas. Stāstīju ārstiem, ka mana dzelzs palīgierīce ir protēze. Šai komisijai esmu nolēmis parādīt, ka kāja ir paralizēta, un aizeju uz komisiju bez ierīces. Visiem lielie brīnumi, kā kāja pieaugusi. Sāk uzbrukt, ka es lietojot citu uzvārdu.
Nekāds labums no pieaugušas kājas nesanāk. Darba kategorija paliek tā pati.
CIBUKA teorija par mantas krāšanu nav pārliecinoša. Neliekas, ka cilvēki no krāšanas ir atradināmi. Vecie lāģernieki savās kulēs vāc visu, kas mētājas apkārt. Visvērtīgākās ir lupatas. Ej nu zini, kad ielāps ir vajadzīgs. Pat vēlāk, kad jau sāk apģērbt un apaut, viņi krāj visu, ko atrod. Ceturkšņa kratīšanās sargi lamādamies met laukā netīrās lupatas, bet pa kluso zeki tās savāc atpakaļ. Ziemā tādas kratīšanas ir arī pamatīga salšana, un, lai nekavētu darbu, tās notiek svētdienās. Pēc kartiņām pārbauda katra pierakstīto īpašumu - noņem lieko, atzīmē pazudušo un sola piedzīt vērtību.
No kā tad viņi cer piedzīt?
Man pie kratīšanas ir ilgi jāstāv un jāsalst, jo esmu pēdējais pēc krievu alfabēta, bet ir arī savs labums - bieži palieku nepārbaudīts. Kratītājiem kratīšana ir apnikusi.
Pirmo reizi mūs sapotē pret visādiem paratīfiem, un potes nejauki sāp.
Daudzi guļ ar lielu temperatūru. Izdod arī skorohod kurpes - gatavotas no drēbes ar ādas kapēm un purngaliem. Mēneša laikā darba brigādēs tās pārvēršas skrandās. Nav saprotams, kāpēc ir izvēlēts tik nepiemērots apavs un vai kādam ir jāatbild par lāģera kārtību un ieslodzīto veselību.
BARAKU celšana ir beigusies, un lāģeris kā gliemezis sāk vilkt sev apkārt čaulu - trīs metru augstu akmens mūri. Atkal jauns darbs visiem kustēt spējīgajiem. Labākos izlasa un aizsūta etapos, bet nespējīgajiem dod darba terapiju tepat. Slimnīcā ir tie, kurus atzīst par neārstējamiem - visvairāk tuberkuloznieki un paralizētie - un veselas barakas ir arī pilnas ar neārstējamiem kaulu tuberkulozniekiem.
No mājām nevienu vēstuli saņēmis neesmu, tikai uzņēmumus, ko mājinieki ir ielikuši sūtījumos. Cik lieli pa šiem gadiem ir izauguši abi mani jaunākie - brālis un māsa! Kāds izskatīšos pats '72. gadā, kad beigsies garais sods?
Iepazīstos ar inženieri Popovu. Viņš stāsta, ka viņa tēvs nākot no kādreizējiem Rīgas tirgotājiem Popoviem. Pats līdz '38. gadam strādājis par Tālo Austrumu elektrifikācijas priekšnieku, bet lielajā tīrīšanā OSO - troika, kas dod sodu bez tiesas un pēc izciešanas var sodu pagarināt - iedevusi desmit gadu. Ziemeļos pazaudējis zobus, bet saglabājis dzīvību. No astoņsimt ieslodzīto, kas '41. gada ziemā cauri tundrai dzīti uz simt divdesmit kilometru attālo lāģeri, galā nonākuši astoņdesmit seši - arī viņš.
"Nezinu, kas laimīgāki?" viņš saka. "Tie, kurus nošāva? Kuri nosala? Vai es?" Viņš neredzot lāģeriem galu.
Abi ar jelgavnieku Tenisonu sākam mācīties angļu valodu.
Svehgeimers ir mūsu skolotājs. Viņš māca arī franciski kādam krievu skolotājam, kas abas kājas ir zaudējis meža darbos un pārvietojas attiecībā pēc gadalaika - vasarā ripinās uz maziem ratiņiem un ziemā šļūkā uz ragaviņām.
"Tādam, kas pusi no sevis zaudējis," saka Rūdis Sudmalis, "varbūt ir vieglāk izdzīvot ar lāģera paiku?"
Kas to lai zin? Bezjēdzīga dzīve. Bezjēdzīgas domas.
LAIKAM telpu trūkuma dēļ priekšniecība mūsu zonā iekārto zīdaiņu patversmi. Barakā, kur kādreiz gulēju ar dizentēriju, gulēs pusbrīvie jaunie pilsoņi. Mātēm trīs reizes dienā ir atļauts mazos apciemot un pabarot. Priekšniecība ir dusmīga uz šim dzemdētājām, kas, pirmkārt, ir pārkāpušas likumu un, otrkārt, nav īstas strādnieces lāģera laukos. Pieķertos vīriešus steidzīgi izsūta, bet šīs viltnieces paliek un kārdina sargus.
Bērnu mātes trīs gadi nešķir no mazajiem, un tā viņas bauda zināmas priekšrocības. Ēdiena reizēs viņas stingrā apsardzībā dzen cauri mūsu zonai. Sākumā tas ir notikums, kuru vēro visi, bet vēlāk tikai kriminālie. Starp šīm jaunajām mātēm nevienas politiskās nav.
DAŽI ir saņēmusi ziņas, ka sievas ir spiestas šķirties, jo citādi atlaižot no darba vai sviežot laukā no kolhoza, vai kāda cita darba kolektīva. Bet vai ir vieglāk ap sirdi tiem, kam ģimenes ir izsūtītas kā tautas ienaidnieki un dzīvo tikpat smagos apstākļos kā paši? Lāģerī vismaz zini, ka jēlā paika un riebīgā balanda vienmēr būs.
Šovasar mūs baro ar bīdelētu miltu klīsteri un smirdošu siļķi, kas tomēr ir labāka par voblu - sālīto kaltēto raudu. Kas zin, no kurienes šie produkti vesti un pa kādām noliktavām mētāti? Vienu laiku mums dod sālīto gorbušu - Amūras kupraino lasi, bet tas ir tik sāļš, ka to neēdu, lai nebūtu pārmērīgi jādzer. Viens sālīts gabaliņš jau neapturēs ēstgribu.
Doktors Beļankins - dedzīgais blakšu nīdētājs - stāsta, ka saticis tādus, kuri labāk noliktavā turot sabojātu uzturu, kā daloties ar citiem. Viens no tiem esot latvietis. Viņam sadzeltējušais speķis atņemts un sadedzināts, lai kāds to nemēģinātu ēst. Mēs gan ar Visvaldi kopīgi apēdam manus sūtījumus. Viņa māte nav spējīga palīdzēt četriem cietumniekiem - vīram un trīs dēliem. Es saņemu sūtījumu katru mēnesi un brīnos, ka mājinieki kaut ko var atsūtīt. Sūtījuma saturs paliek arvien vājāks, bet man jau viss ir gardums. Liellopa taukus es graužu kā cukuru, piekozdams lāģera maizi.