Saņemu arī piecdesmit rubļu, bet ko lai lāģera veikaliņā pērku, ja maizes tur nav? Ir gan sarkanie ikri par astoņdesmit rubļiem kilogramā un mandarīnu ievārījums, bet diplomātiskas pieņemšanas netaisu un rautus nerīkoju. Jāgaida vien ir, kamēr parastajam lāģerniekam kaut kas gadās lietojams.
Kad ieved sālītus šnitkus - zivtiņas mazākas par brētliņām - nopērku kilogramu un uzaicinu draugus. Nomērcētus izsutinu un kopā ar Visvaldi un Imantu Freimani - sekmīgo paralitiķa atdarinātāju - noēdam ar visām asakām un nospriežam, ka par tādu gardumu nav vērts naudu tērēt.
PAVADU '52. gada ziemu divpadsmitajā barakā, kur pārdzīvojam gripas epidēmiju, bet es palieku neskarts. Šinī ziemā es - tāpat kā Džeks Londons - redzu trīs saules. Aust auksta diena, un austrumu pamale lēni krāsojas zilgani sārtā dūmakā, no kuras aug trīs sarkani stabi. No apvāršņa iznirst trīs tikpat sarkanas bumbas un ceļas arvien augstāk - vidējā uz pusi lielāka par abām malējām. It kā atņemdama spožumu malējām, vidējā paliek arvien spožāka, un malējās pamazām izbāl austošā rīta debesīs. Ko varēja domāt pirmatnējie cilvēki, redzēdami tādu brīnumu?
Vakaros bieži ir redzamas lieliskas kāvu rotaļas. Tikai, kad rotaļa ir pašā krāšņumā, mūs ieslēdz barakā un nezinam, kā brīnums nobeidzas. Jo plānāks paliek vēders, jo vairāk spējam saskatīt skaistumu; tomēr pati svarīgākā vienmēr ir ēšana. Laikam priekšniecība zin, cik cilvēks paliek truls un paklausīgs, ja izsalkums nodarbina prātu.
JŪTU sāpes starp lāpstiņām. Baidos no kaulu tuberkulozes un aizeju pie lāģera nervu speciālista ungāra Cervīnī. Viņš esot bijis barons, un, kaut arī ne visai patikusi medicīna, savai mātei par prieku izstudējis par nervu ārstu.
Lai pārbaudītu, vai neesmu slimojis ar sifilisu, viņš iztaisa analīzi, bet, neko neatradis, man iesaka iet slimnīcā uz pārbaudi un mugurkaula rentgenu. Negribas atstāt draugus, bet muguras sāpes ir jānoskaidro, un tā atkal esmu slimnīcā - šoreiz pie kaulu tuberkulozniekiem.
Šo nodaļu vada lietuvietis doktors Pukas. Vecākais feldšers un vairums apkalpes ir lietuvieši, bet saimniecības vadītājs un barakas vecis ir abi kriminālie. Palāta ir neliela. Esam tikai seši. Neesmu pieradis pie tik lielām ērtībām un tīrības. Man ir mazliet temperatūra un aizliedz lieki apkārt staigāt, bet jūtos kā vienmēr.
Kreisajā pusē uz slīpa pacēluma guļ izskatīgs lietuvietis. Viņa galvai ir uzlikts kaut kas iemauktiem līdzīgs, tāpēc ka esot bojāti mugurkaula skriemeļi. Pa labi guļ jauns baltkrievs. Viņam muguras skriemeļi esot sabojāti jostas vietā.
Vai arī man ir tas pats? Tad labāk ir stepes bedrē - es domāju. Cik maz es vēl zinu no ciešanām!
Lietuvietim pienāk no mājām sūtījumi, un viņš, gulēdams, ir pieņēmies svarā. Sanitāri viņu lamā par negausīgo vepri, jo viņu ir smagi pārcilāt. Kaut vai paēdušam, dienām nekustīgam gulēt ir drausmīgi. Baltkrievs gan, vakaros pastaigādamies, saka, ka būtu pavisam labi, ja būtu korsete.
Mana vaina nav zināma. Pēc pāris nedēļām atļauj staigāt un aizved uz citu palātu. Gaidu uz rentgenu. Te visi ir ieģipsēti ar slimām roku vai kāju locītavām. Man blakus guļ bendērevietis Ivans - ukraiņu nacionālais partizānis. Viņam labās kājas celī esot tuberkuloze. Un palātā vēl ir otrs jauns ukrainis ar sairušu pēdu un locītavu.
Visi labi atsaucas par doktoru Pukasu un viņa ārstu grupu.
Cik gan liela ir cilvēka pacietība un griba turēties pie dzīvības!
Ir palātas joki un jokdari, un reizēm arī skan laba mūzika, bet tikai līdz desmitiem vakarā. Šad un tad vecāko feldšeru Marianu pierunājam ilgāk ieslēgt mūziku.
Jauno ukraini ar sairušo pēdu, aizved uz operaciju. Pēc tam viņu moca galvas sāpes no vietējās narkozes, bet viņš ir priecīgs, ka varbūt varēšot staigāt.
Pirms iegāju slimnīcā, sapirkos vecas avīzes, lai būtu ar ko atejā slaucīties, bet, tās ieraudzījuši, vīri man piedāvā lupatu bunti. Mahorkas uztīšanai der tikai avīzes.
IEKLĪST baumas par Staļina slimību, un visi cer, ka bendem ir pienācis gals - tikai, kas pateiks, kurš būs nākošais slepkavu vadonis? Tomēr, liekas, ka sliktāk, kā ir, vairs būt nevar.
Un pienāk gaidītā diena - 1953. gada 5. marts!
Vecais ir miris. Izsludina piecu minūšu sēru brīdi, un radio runā bez apstājas, pieminot tautas lielo zaudējumu. Apsūdz ārstus pie dārgā tēva un skolotāja nāves. Arī mūsu priekšniecība esot satriekta; pat apraudājusies revolūcijas krustmāte - vecā Seļipina, un pats slimnīcas priekšnieks Jegošins aizgājis mājās.
Visi min un gaida pārmaiņas. Citi runā par vispārēju amnestiju; citi to apšauba un domā, ka tikai pilnīgs Padomijas sabrukums atnestu brīvību. Bet visi cer.
Naktī eju uz rentgenu, jo tikai pēc pusnakts ir pietiekoši strāvas. Ir sastādīta grafiks katrai nodaļai - arī sieviešu zonai. Sieviešu parādīšanās ir liels notikums, bet laimīgo, kas viņas redz un satiek, ir pavisam maz - daži ārsti un feldšeri. Visi pārējie esam aiz restēm un atslēgām.
Manā mugurā neko neatrod, bet temperatūra turas. Doktors Pukas sola vēl vienu rentgenu vēdera daļā. Tad būšot skaidrība.
LĪDZ ar pavasari dažiem pienāk brīvlaide. Atbrīvo tos, kas sodīti līdz pieciem gadiem. Starp mūsējiem tādu nav, bet mūsu vecais krimiķis priecājas par negaidīto brīvību. Mēs spriežam, ka pēc gada būs atpakaļ.
Sildāmies saules dziedinošajos staros. Satieku vienu otru paziņu un gribu tikt laukā no baltā cietuma. Bendērevietim Ivanam celis ir sadzijis, un arī viņš cer atstāt slimnīcu.
KĀDS kaķis ir sācis apmeklēt mūsu palātu un mieloties ar vakarā izsniegto zivi, ko daži ir atstājuši uz paplātes rītam. Kaplodziņš ir vaļā, un viņa nākšanu un iešanu mēs nejūtam. Palātas gaišās galvas nolemj nekauņu pārmācīt. Pie lodziņa piesien auklu, un Ivans paliek sardzē. Pēc pusnakts zaglis iekrīt un uzvaras sauciens pamodina visus. Spriedums - terpentīna kūre, un par soda izpildītāju ieceļ lietuvieti Vitautu.
Neviens nav padomājis, kā sagūstītais aizstāvēsies. Runcis laiž tādu mīzienu tieši Vitautam krūtīs, ka Vitauts laupītāju palaiž, un, atstādams aiz sevis nejauku smaku, runcis pa kaplodziņu pazūd. Doktors Pukas brīnās, kas tik nejēdzīgi smirdot, un mēs vainojam saņemtās zivis. Tikai pēc pāris dienām smaka pazūd.
LĀĢERĪ žīdu ir pavisam maz, bet daudzi arī maskējas. Viņi ir pārmainījuši uzvārdus un tēvu vārdus, un varbūt tam ir savs iemesls. Nezinu, kāpēc krievi viņus tā nīst. Laikam tikai Krievijā vārdu žīds uzskata par lamvārdu. Tagad viņus gan sauc par ebrejiem, bet krievi tikai nosmīn: "Žīdi vien esat!"
Mūsu slimnīcā ir divi Maskavas žīdi - abi vienmēr ciemojas un paši savā valodā kaut ko spriež. Tas laikam aizkaitina krievus, un ir žēl skatīties, kā viņi vecīšus muļķo.
Krievi ir aizriebuši visiem.
Ukraiņi slavē lietuviešus un latviešus par mūsu cīņām pret krieviem. Ivans pat domā, ka vajadzējis spēkus apvienot, jo mums esot visiem viens ienaidnieks - Padomju Savienība.
"Cerējām," saka Ivans, "ka, vāciešiem ienākot, tiksim brīvi, bet arī priekš viņiem mēs nebijām cilvēki."