PĒC pāris mēnešiem ārsts Pacenko uzraksta, ka neesmu bīstams citiem, un tieku atpakaļ uz veco baraku. Vienrocis Kerāns ir ticis par brigadieri un iecēlis Rūdi Sudmali par balandas dalītāju. Viņi ir pievākuši arī Svehgeimeru, kas mocās ar kataraktiem un paliek arvien aklāks.
Rūdis reiz stāsta, ka drīz brauksim mājās. "Bendēm ir grūti atbrīvot savus upurus," es saku.
Runā, ka nepilngadīgajiem sodu samazināšot. Par cik, to zin tikai soda lēmēji, bet Rūdis grib ar mani saderēt, ka uz Jaungadu būsim mājās.
"Ja nē," viņš saka, "še, piedirs manu cepuri!"
Saderam, un Visvaldis ar jelgavnieku Tenisonu abi smejas, ka sen jau esot laiks Rūdim apmainīt cepuri.
Šogad Ziemassvētkos gatavojamies dedzināt eglīti. Atrodu slimnīcas dārzā piemērotu krūma zaru, un to apvelkam ar vati līdz pēdējai skariņai. Ambulancē no Elmāra Grīna dabūju parafīnu un no rentgena filmas uztaisu svecīšu formiņas.
Vakarā visi skatās mūsu brīnumā. Uz skapīša pie mūsu nārām deg maza, balta svētku eglīte. Miša Zaicevs ir atnesis divas paciņas tējas un blatniju stilā uzvāra čefīru. Piedāvā arī man. Es iesūcu brūno, biezo šķidrumu, un rūgtums savelk muti. Citi vēl piedevām uztin pamatīgus mahorkas ļuļķus. Tas palīdzot noreibt. Nesmēķēju un reibumu nejūtu, bet sirds kaļ dobji, un jūtos it kā būtu ar pieri ieskrējis mūrī.
Miša Zaicevs stāsta par dzīvi Mandžūrijā - par nabadzību, par japāņiem, par pēdējo karu. Esot saņemts ar sesto Kvantūnas armiju, un virsnieki, krievu bēgļi un viņu bērni visi ieskaitīti baltgvardistos, un katrs saņēmis nolemtos lāģera gadus.
Pavisam maz mums ir svētku prieka zemajā barakā pie eglītes un čefīra. Nav lielu cerību, ka nākošie svētki būs labāki.
"Lielais bende ir gan nolicis karoti," daži spriež, "bet viņa vietā rosās tie paši slepkavas."
Daudz jau palīdz, ka neslēdz durvis un noņēma numurus, bet, lai mūs turētu par cilvēkiem, ir jāsabrūk visai iekārtai.
Citi ir pārliecināti, ka brauksim uz mājām, bet uz kādām mājām? Daudziem mājas būs Sibīrijā, kur ir izsūtītas ģimenes. Tur vairs lāģera paiku nesaņems. Cik pats kolhozā vai sovchozā varēs sadabūt, tik būs.
Bet, ja nu ir jāpaliek lāģerī? Te, kailajā Kazakhstānas stepē?
Vienā no lielākajām mēslainēm, kurā ir saslaucīti visi slimie un vājie? Un tik tālu no pasaules acīm!
Nacisti likuši lāģerniekiem nēsāt smiltis no viena stūra uz otru.
Sovieti liek mūrus celt. Akmeņu te ir diezgan - paliks varenas drupas.
BENDĒREVIEŠI organizējas, un jaunie ukraiņi pulcējas ap saviem vadoņiem. Ir sācies pret blatnijiem karš. Kad bendērevietis Orjols nodur to pašu čečenu slepkavu, kas kādreiz ar cirvi pāršķēla galvu komandantam Osetīnam, zagļi pat nepiedraud atriebties.
Arī lietuvieši taisa saietus; tikai mēs un igauņi stāvam malā.
Vienīgi Voldis Tamanis aprāda, ka latvieši un lietuvieši esot viena tauta. Uz nāras gulēdams, viņš zīmē un raksta par baltu tautām un latviešu un lietuviešu apvienošanos. Čekistiem tas nepatīk. Pie kratīšanām viņi atņem visu sazīmēto un sarakstīto un Voldi uz laiku ievieto psihiatrisko nodaļā. Uz viņu pat neesot šāvuši, kad reiz staigājis pa aizliegto starpzonu.
ATKAL vienu ziemu būsim pārcietuši un ar jaunām cerībām gaidām pavasari, bet neizskatās, ka brauksim uz mājām. '54. gada Jaungada rītā esmu spiests pietaisīt Rūdim Sudmalim viņa veco cepuri. Nevaru izvairīties. Jau agri no rīta delegācija ir klāt un uzstāj, lai darot, kas norunāts, un nemētājoties ar vārdiem.
Cik gan te nav minēts un cerēts - pat apspriests neiespējamais.
Varbūt tas ir līdzējis lielākai ieslodzīto daļai saglabāt saprātu. Pa visiem šiem gadiem Staļina nāve ir pirmā pārmaiņa, kas ir atmetusi sīkas brīvības kripatiņas.
Vairs neesam priekšmeti ar numuriem, un sargi un brigadieri mūs nedrīkst dauzīt. Arī baraku veči nespārda ar kājām kādu, kam gadās nokavēt ierindu. Zeku sejas ir gaišākas un vēderi pilnāki, un biežāk ir redzams kāds smaidam. Neviens vairāk nerakņājas pa atkritumiem un neēd pie upītes svaigo zāli.
Runā, ka sākšot algas maksāt. Tad nu gan būs darba tīkotāju!
Māte man atsūta jaunu uzvalka žaketi, un es to pārdodu par četrdesmit rubļiem. Esmu bagāts; tikai nezinu kur glabāt naudu.
Uz maija svētkiem pirmo reiz lāģerī saņemam divsimt gramu baltmaizes. Dienas uzturu izdod uz ēdamreizēm, un pīpētāji sāk žēloties, ka esot grūti sakrāt paiku, lai nopirktu mahorkas paciņu. Pēc lāģera valūtas kursa vienu paciņu dod pret vienu paiku un paiku pret rubli. Ja sāksim pelnīt, tad paikas valūtas vērtību pārņems rublis.
Lāģera mīla
Ir zudusi nepārtrauktā ēstgriba, un mūsu zonā ir atgriezies pavisam aizmirsts vīruss - mīlestība. Sieviešu zonu norobežo mūra siena, dzeloņdrāšu žogs un plats grāvis. Lai izklaidētu vīriešu kārdinājumu pēc noslēpumainajām būtnēm, grāvi turēja pielietu ar atejas vircu. Tagad grāvis ir tukšs, bet tāpat trīs metru akmens mūris un dzeloņdrātis šķir abas pasaules. Ārstiem ir visvairāk saskares ar aizliegto zonu, bet arī spirgtākie un jaunākie slimnieki cenšas atrast sakarus - slepenībā apmainās ar iepazīšanās vēstulēm, un uzliesmo mīlestība. Ko gan var solīt šie mīlētāji viens otram? Mūžīgo uzticību? Neviens nezin, kur nākošajā dienā priekšniecība aizsūtīs vienu vai otru.
Vienīgi slimie var cerēt ilgāku laiku slaistīties savās slimnīcas koikās un sapņot par mīlestību - vilinošu, bet nepastāvīgu. Smagi strādājošo imūnās sistēmas no šī vīrusa lielā mērā pasargā nogurums un nepārtraukti prasīgie vēderi, bet, kaut ar mīlestību vēders nav piepildāms, mīlestība neklausa prātam. Tā izgraužas caur akmens sienām, izlien dzeloņdrātis, pārlec vircas grāvi un ielien cilvēcīgajās būtnēs. Tikai pavisam vārgie un nodzītie paliek neskarti.
No mūsējiem pirmie ar mīlestību saslimst Harijs Bāliņš un Janka Vērups - abi notiesāti kā nepilngadīgie, un abi tuberkulozes palātā. Kaut gan tikai caur pazīšanos vai blatiņu jaunie iesācēji var vēstules nosūtīt, pasts strauji pieaug. Pārsūtīšanas tehnika ir pavisam vienkārša - papīriņus piesien izmeklētam akmenim un labākais sviedējs tos pārsviež uz aizliegto zonu.
Attālums - savi četrdesmit metri - ierobežo sieviešu sūtījumus.
Tie bieži iekrīt starpzonā gaidītāju acu priekšā. Bet, kur ir griba, ir izeja. Sūtītājas izdomā piesiet savus sūtījumus auklai un, auklu pamatīgi sagriežot un laikā palaižot, viņas sūtījumus nogādā gaidītājiem. Mīlētāji mūsu pusē vēro, kā piekalnē pastnieces trenējas, un tā vien jau ir bauda. Bet tāpat kādreiz misās.
Mūsu labākais sviedējs ir Arvīds Ozoliņš no tuberkulozes barakas, kur viņš, uzpirkdams ārstus, sekmīgi tēlo tuberkulozes slimnieku. Kas vēlas iepazīties un sarakstīties, to rodas arvien vairāk. Šad un tad aizliegtās būtnes redz otrajā pusē piekalnē staigājam un rādām norunātus signālus.
Gadās, ka veca māmiņa savaldzina kaistošu jaunekli, jo neviens jau nevar uzminēt, kāda izskatās vēstules rakstītāja. Mūsu mīlētāji, kopā salasījušies, min, kāda ir tā, ko katrs ir savaldzinājis. To, ka paši ir savaldzināti, visi patur pie sevis.