Apsargu skaits ir samazinājies, un uzraugiem ir atkritusi mīlētāju tramdīšana, jo pats režīmnieks ir personīgi pārņēmis mīlētāju ķeršanu. Mīlētāji ir visbīstamākie noteikumu pārkāpēji, un jaunākie uzraugi tvarsta pat tos, kas tikai pastaigājas gar aizliegto zonu. Ļoti nodevies šim sportam ir seržants Nabokins - neliela auguma, sārtiem vaigiem, drukns un labi paēdis. Savās dežūra dienās viņš ložņā gar pirti vērodams, kas tuvosies zonai, un tad kā kurts metas tam virsū.
Reiz aizeju pie pirts ūdens pumpētājiem, kas visi ir latvieši. "Krievu kurtam kirzas zābakos nepanākt latviešu zaķus!" viņi smejas par Nabokinu.
Ejot prom, vēroju, kā sūta pastu. Kārtība ir laba un izliktie posteņi modrīgi. Tikai, kad gaiss ir tīrs, sviedējs parādās no tuvējā barakas stūra un aizlidina sūtījumu. Grūtāk iet ar pasta saņemšanu. To brīdi gaida arī uzraugi, jo tad viņu rokās iekrīt tieši pierādījumi par aizlieguma pārkāpšanu.
Lielākie rakstītāji ir baltieši. Slimnīcā guļ daudz lietuviešu un igauņu, un tiem piebiedrojas ukraiņi. Dažādās valodas uzraugiem apgrūtina vēstuļu lasīšanu. Ir jāmeklē tulki.
Manīgos mīlētājus noķer reti. Viņi nozūd barakā un tur, virsdrēbes no metuši, sajūk kopā ar pārējiem. Mūsējie ir arī labāki skrējēji kā resnie uzraugi kirzas zābakos. Gabaliņu paskrējuši, uzraugi smagi elš, un viss, ko viņi vēl var, ir sulīgi lamāties.
IZPĻĀPĀJIES ar draugiem, lēnām eju uz savu baraku. Ir pēcpusdiena - pats pasta sūtīšanas laiks.
"Ā! Viens mīlētājs ciet!" Mani aiz rokas nogrābj Nabokins. Es saku, ka tikai pastaigājos.
"Kāda tev te staigāšana?" viņš rēc.
"Kur rakstīts, ka te aizliegtā zona?"
Viņš laikam jau ir nokaitināts par kādu izbēgušu pasta saņēmēju un vainu grib uzkraut man. Esmu ģērbies rūtainā kreklā un jaunās biksēs, un tas pastiprina viņa aizdomas.
Mani ieved komandantūrā un sāk kratīt. Atrod piezīmju grāmatiņu ar ierakstītajām dzejām. Saku, ka tie ir dzejoļi, kam nav nekāda sakara ar sievietēm. Kad abi uzraugi neko nevar izpētīt, viens ierosina, ka jādabū kāds latišs, lai iztulko. Atved Drustu skolotāju Ozoliņu, un man paliek vieglāk. Zinu, ka viņš ir goda vīrs. Papētījis grāmatiņu un vienā otrā vietā kaut ko patulkojis, Ozoliņš apliecina, ka tie ir dzejoļi. Mani palaiž, bet grāmatiņu patur, un ir velti par to strīdēties. Steidzos uz baraku noslēpt, ko esmu uzrakstījis - ja gadījumā viņi sadomātu taisīt kratīšanu.
Puiši smejas, ka nu arī man, par spīti iekrišanai, vajagot sākt rakstīt vēstules. Tāpat jau es esot ieskaitīts mīlētājos.
Saku, ka labāk stāvu malā un noskatos.
Mīlestība nav rožu dārzs. Ir žēl redzēt, ko mīlas slimie pārcieš par nesagaidītu vai pazaudētu pastu, vai lāģera baumām par savu iemīļoto. Viņas veidols staro katra iedomās un sapņos. Kā to lai zin, cik Viņai gadu un kāda Viņa izskatās? Uz kilometru attālā pakalna viņas visas izskatās vienādas.
Notiek strīdi un šķiršanās, un droši vien līst arī asaras. Vīrieši tās nerāda; sievietes vēstulēs žēlojas. Karstākie mīlētāji izveido kaut ko līdzīgu klubam, kur spriež par savas iemīlētās skaistumu un labajām īpašībām un cenšas cits citu pārspēt ar mīlas guvumu. Pieraksta un salīdzina gurnu, cisku, vidukļa un krūšu apmērus, bet neviens jau nezin, cik izdomātie dati ir tuvu īstenībai.
Bieži visi salasās pie mums un, it kā kārdinādami, lasa liesmainās rindas. Bet varbūt tās ir no kādas grāmatas izrakstītas?
Arvīds Ozoliņš, gulēdams uz slimnīcas koikas, tādas izraksta , lai pēc tam ievītu vēstulēs. Savādi, cik visi ir jūtīgi palikuši. Neviens ar siržu lauzēju stāstiem vairāk nelielās.
Visu dienu noņemties ar sirds lietām var tikai slimnieki vai zonas pridurki invalīdi, kas sarakstās, ir maz. Neviens negrib atrast tādu pašu nelaimīgo un iežēlināt līdzcietīgu dvēseli.
"Tos puišeļus, kas sievietes nav baudījuši, es saprotu," Smagars saka, "bet, kad vecie sāk bizot, tad joki mazi."
Bet vai tie ir veci, kam ir pie trīsdesmit? Oļģerts Steprāns domā, ka viņš vienīgais ir ieguvis nevainīgu meiteni no Vidzemes, un lasa mīlas pilnās vēstules. Meita un sieva esot abas izsūtījumā, bet Oļģerts zvēr, ka viņš turēsies pie savas lāģera mīlas.
Grūti ir, ja no mīlētās šķir augsts akmens mūris, tukšs vircas grāvis un vēl ar dzeloņdrātīm atdalīta starpzona. Akmentiņiem piesietas, jūtas lido un uzkurina sāpes un nemieru. Ir apbrīnojami šie neatlaidīgie mīlētāji. No barakas stūra viņi nepārtraukti vēro apkārtni un sūta signālus.
Viņas vecumu reti kāds zin, un par savu figūru Viņa klusē.
Tikai skaidri zināmās vecmāmiņas neslēpjas. Cietumā ieslēgtās jūtas meklē piepildījumu, un visos ir saplaukušas domas par brīvību un par cilvēcīgu dzīvi. Kalorijas nav jāizdedzina tikai kailās dzīvības uzturēšanai.
Kaut arī katrs zin, ka aiz daudzajiem žogiem Viņai ir grūti būt neuzticīgai, kopā salasījušies, mīlas slimie, tomēr, mēģina izdomāt, kā Viņas mīlestību pārbaudīt. Sievietes ved lauku darbos, un kas viņas aizstāv pret neķītrajiem sargiem? Gulēdami uz savām slimnīcas koikām, mīlas slimie cieš mīlas mokas. Ilgas pēc sievietēm pārņem arvien vairākus - pat noslēgtos un biklos.
Kādreiz lāģera mīlestību zagļi uzskatīja par savu priekšrocību.
Savas lāģera mīļākās viņi nospēlēja, apmainīja, aizdeva vai pārdeva, un viņas ar suņa uzticību klausīja pavēles - pat atrada sev vietnieces, ja saviem pavēlniekiem bija apnikušas.
Zagļi un partijnieki juta savstarpēju tuvību, bet tagad svari sveras uz mūsu pusi un varenajiem ir jāievelk ragi.
Darbs un rublis
Tā kā Visvaldis Kalve ir sodīts tikai ar piecpadsmit gadiem, pie režīma maiņas viņam ir izredzes strādāt par algu. Mūsu pulciņš sāk irt. Vīri meklē darbu, lai kādu rubli nopelnītu. Ir neiedomājami, ka pēc tik ilga laika varēs turēt rokā paša pelnītu naudu.
Pat dieniniekiem maksā četrdesmit rubļu mēnesī, bet es slaistos apkārt bez kapeikas. Mārtiņš Stepe, arī ar vienu kāju, strādā grāmatvedībā un dzīvo trīspadsmitajā pridurku barakā, kur ir pavisam cilvēcīgi apstākļi.
Jēkabpilietis Nikolajs Mirošnikovs, ar ko satikos, kad iznācu no tuberkuloznieku barakas, ir ticis par barakas veci un cenšas uzlabot apstākļus. Ir iegādāts darbnīcā taisīts novusa galds, un krievi nevar izbrīnīties par tādu spēli. Tik daudz viņi aptver, ka tā ir līdzīga biljardam. Brīvajā laikā te salasās spēlētāji un skatītāji.
Uzraugi ir palikuši rāmi. Neviens vairāk neuzbrūk, ja zeks nepasveicina vai nepieceļas. Visi kaut ko gaida - mēs brīvību; viņi grožu pievilkšanu. Izbraukuma tiesas sāk caurskatīt lietu par nepilngadīgajiem, un Janka Vērups, kas ir nozīmēts starp šādiem, sapņo par brīvību un tikšanos ar Danuti - savu lāģera mīlu.
Tiesa sastāv no tādiem pat čekistiem kā agrāk. Pēc garas pratināšanas viņi Jankam noņem desmit gadu un atstāj piecpadsmit un cerības. Noklausījušies šo lēmumu, spriežam, ka visi tie paši bendes vien ir un labāka dzīve nav gaidāma.
Janka ir satriekts. Viņš ir tikai pusi no soda nosēdējis, un viss lolotais sabrucis. Pēc lielā pārdzīvojuma viņam uzliesmo tuberkuloze un izraisa meningītu. Vienīgais ārstēšanās līdzeklis ir streptomicīns - lāģerī nepieejams. Dzīves priecīgais mīlētājs guļ uz savas koikas, reizi pa reizei pieminēdams Danuti. Viņš pats nespēj rakstīt, un viņas mīlas pilnās vēstules Arvīds Ozoliņš Jankam lasa priekšā un raksta priekš viņa Danutei atbildes.