Sargs nobaurojas, ka tas viņam pie vīrišķā orgāna un izplūst lamvārdos par seksu un māti.
"Tad ved mani pie izmeklētāja!" uzstāj mans biedrs.
"Kas par izmeklētāju!" sargs atbrēc. "Ne jau man jāpilda tavas iegribas!"
Lamāšanās apraujas, pāriet čukstā, un abi aiziet.
Mans biedrs neatgriežas. Neviens cits mežinieks arī neparādās.
Atkal esmu viens un sāku saprast, ka veiklais runātājs ir bijis čekas sūtīts.
Pārvelkot ar roku nodzītajai galvai, atceros, ka pirmskolas gados staigāju gluži tāds pats. Labi, ka bārda tādas zēna pūkas vien vēl ir. Būtu mocības, ja to dzītu ar neasajiem čekas nažiem.
AR Anosovu nevaram saprasties. Viņš apšauba visu, ko saku, un netic, kad atzīstos, ka štāba priekšnieks esmu es pats. To daru, jo zinu, ka arī Raimonds Lulla un Osvalds Voits - abi mani organizācijas un kursa biedri, ir apcietināti.
Sāku justies kā nodzīts zirgs. Moca tikai doma, kad varēšu gulēt? Esmu iemācījies sēžot snaust, reizēm pat aizmigt. No sākuma vai nu kritu uz priekšu, vai vēlos uz sāniem, bet tagad zinu, kā noturēt līdzsvaru. Apsēdies atspiežu elkoņus pret ceļiem un, turēdams kājas labi plati un saņēmis zodu plaukstās, saliecies snaužu. Pat sargs nepamana manu viltību. Varbūt domā, ka skumstu par savu likteni.
NEZINU, kas notiek mājās, bet zinu, ka mans Rīgas dzīvoklis ir izkratīts. Anosovs rāda uz sarkanos vākos iesietu itāļu romānu. Tā esot bijusi mana rokas grāmata. Paņemts ir arī radio, jo nebijis reģistrēts, un uz krāsns esot atrastas divas paciņas Parabelluma patronu. Vācu laikā patronas vedu uz laukiem. Mājās bija veca pistole.
Nu ir jauns pratināšanas temats - ieroči. Pie Raimonda Lullas esot atrasta vesela ieroču noliktava un dažādas indes. Lullas nodoms bijis izvērst teroru pret padomju darbiniekiem.
Pēc kara ar ieročiem bija pilnas visas grāvmalas, un ieroči kā magnēts pievilka puikas. Arī es laukos savācu veselu arsenālu - pat vācu kaulu zāģi noslēpu malkas grēdā.
Tikai pa vasaras brīvlaiku ierados laukos, bet nu vajadzēs censties noslēpt katru saistību ar mājām. Čeka sāks vēl cilāt vecās pazīšanās, un tad viss var sākt irt kā aizplēsta zeķe un Anosovam tikai atliks satīt kamolā atirušos galus.
Čeka katram piesaista vajadzīgo noziegumu pēc attiecīgā panta.
Raimonds Lulla nebija vācis indes. Toreiz visi mēs gribējām būt ķīmiķi paši ar savām laboratorijām, un kaut ko līdzīgu Raimonds bija iekārtojis vienā istabā pats savā mājā.
Bet kā iestāstīt izmeklētājam, ka tā bija zēnu spēle?
Pie Raimonda arī esot atrasts Hitlera Mein Kampf; un tas vien pierādot, ka esam fašisti. Un žurnāls Aizsargs liecinot to pašu.
Zinu, ka Raimonds ir grāmatas un žurnālus savācis no Desmitās Čiekurkalna Vidusskolas, kur strādāja par grāmatvedi. Toreiz notika visu skolu biblioteku tīrīšana, un pēc valdošās varas norādījumiem grāmatas iznīcināja.
IZMEKLĒTĀJU sakaitina mana pretošanās, un viņš liek man atkal stāvēt ar seju pret sienu. Tā skolas gados kādreiz vajadzēja stāvēt pie tāfeles. Toreiz aiz skolotāja muguras varēja arī kādu joku padzīt. Tagad joki prātā nenāk.
Kāpēc stāvēt, mocīties ar vājo kāju un ciest pazemojumus?
Apsēžos uz grīdas.
"Celies, mauka!" kājās pielecis, paceļ balsi citādi lēnais Ivanovs. Bet es sēžu.
Paveras blakus durvis, un ienāk pats Anosovs. Piesarcis arī viņš kliedz, lai ceļos, un pavada katru vārdu ar spērienu. Durvīs stāv vēl kāds čekists un ar ziņkāri vēro notiekošo.
Iedrāžas otrais tulks Aļeksejevs - Rīgas krievs - valdonīgs, skaļš, uzstājīgs, izmeklētājam iztapīgs un vienmēr gatavs pielietot dūres. Viņš sāk mani lamāt. Nu ir divi spērēji un kliedzēji.
Muguru piespiedis sienai, cenšos sargāt ar rokām vēderu.
Anosova spērieni ir vieglāki - viņš nevalkā smagos kirzas zābakus; toties Aļeksejevs sper īstajās vietās. Un kārtīgi! Laikam ir profesionāls spērējs. Smagus spērienus saņemu kreisajos sānos.
"Nu - pietiks!" saka izmeklēšanas daļas priekšnieks mazais majors Osetrovs, it kā garāmejot iegriezies Anosova kabinetā. Jūtos viņam pateicību parādā. Pret mani viņš ir vienmēr bijis cilvēcīgs.
Kā pēc smaga darba Anosovs un Aļeksejevs abi ievelk elpu.
"Vot i kuņa!" izdveš Aļeksejevs, noslauka pieri un nober veselu virkni kuces lamvārdu.
KAUT kā pieceļos no ķebļa, bet nežēlīgi sāp sāni. Tūlīt arī ved mani lejā. Kāpdams uz leju, jūtu nejaukas sāpes sānos un nākošajā rītā nevaru sēdēt. Liekas, ka jūtos labāk, ja, atspiedies uz elkoņiem, nometos uz vēdera. Kaut kas jau laikam ir atsists, bet neuzzinu, cik vaina ir liela. Kamēr pratināmais kustas un runā, neviens par viņu neliekas zinis.
Vakarā kaut kā uzvelkos līdz Anosova kabinetam. Saku, ka sāp sāni un nevaru sēdēt. Anosovs atnes kaut kādas baltas tabletes un iedod no savas karafes ūdeni. Paliek labāk. Šonakt tieku lejā ātrāk un miegam paliek vairāk laika.
Pati gulēšana, ja tāda iznāk, nav viegla. Uz kailajiem dēļiem gūžu kauli ir atspiesti un deg kā ugunī, un uz sāna gulēt nav iespējams. Vēlāk gan āda paliek līdzīga papēžu ādai, bet tas paņem mēnešus. Guļu vai nu uz muguras, vai vēdera - vislabāk uz vēdera. Pagalvi palieku zābakus un, izstiepies un galvu uz zābakiem atbalstījis, ļaujos īsajam cietumnieka miegam.
PAGĀJUŠAS divas nedēļas. Liekas, ka veselu mūžību jau esmu čekas pagrabā un jūtos it kā ap radis ar valdošo iekārtu. Sāni sāp, bet tāpat katru nakti pratina, un mana labklājība ir atkarīga no izmeklētāja gara stāvokļa. Reizēm Anosovs klusēdams kaut ko raksta, bet es nezinu, vai rakstītais attiecas uz mani. Ko tulks tulko, es parakstu, bet nezinu, cik tālu tulkojums atbilst patiesībai.
Dienā mocos ar miegu un klausos sargu lamās un dambretes spēlē. Viens sargs ar platu, apaļu seju un šķībām acīm bieži velk savas bezgalīgi stieptās stepes dziesmas. Liekas visām tām ir viena melodija, un arī pats priekšnieks - padzīvojis krievu seržants - tām nesaprot vārdus.
"Gaudo kā kuņa!" viņš nolamājas, kad sāk apnikt raudulīgā dziesma.
Dziedātājs apraujas un pasūta savu priekšnieku uz viņa dzimumorgānu! Liekas, šis orgāns krieviem der visos gadījumos. Katrs otrais lamvārds saistās ar to, un to izteic visādās versijās.
Aizvainotais sargs sāk staigāt gar kamerām un savas dusmas izgāzt uz mums. Kāpēc gan šiem stepes dēliem tā patīk varu parādīt pret tiem, kas nav spējīgi pretoties? Šis pats dziedātājs arī vispamatīgāk pārmeklē ateju un rīta pārbaudēs liek mums piecelties, kad ienāk priekšnieks.
Visu savu bērnības laiku viņš ir valdījis pār ganāmpulkiem.
Varbūt arī mēs viņam atgādinām lopus? Reizēm atnāk tāda pati stepes meitene, un tad mūsu pagrabā skan sievietes smiekli un valoda. Viņa skali smejas par katru rupjību un, liekas, lepojas, ka spējusi sakairināt savu apbrīnotāju.
Esmu tuvu uzrauga galdiņam un bieži sadzirdu kādu aizliegtu vārdu vai teikumu. Varbūt tas mazliet paklaidē vientulību, kas jo dienas jo vairāk traucē mieru.
VIENMUĻI un atkārtoti katru nakti darbojas pratināšana. Dienā mocos ar miegu un juceklīgām domām par nākošo nakti. Īsti nezinu, cik ilgi naktīs pratina citus, bet man reti atliek gulēt vairāk kā pāris stundas. Tikko esmu novests lejā un iekritis miegā, ir jāceļas, un atkal stāv priekšā jauna diena ar sevis mānīšanu un snaušanu.