Slimnīcas virtuves pavārs Elmārs Krastiņš noziedo divdesmitpiecus rubļus, un brīvie ārsti sagādā pirmo streptomicīnu. Elmārs no mums visiem ir turīgākais un katram nesavtīgi palīdz.
LĀĢERIS esot pārgājis uz saimniecisko ekonomiju, un no darba spējīgajiem priekšniecība cenšas pelnīt. Tos, kam ir iedotas darba kategorijas, izsūtīta uz citiem darba lāģeriem. Daudzi mani draugi aizbrauc - arī kādreizējais kara korespondents un dzejnieks Augusts Smagars. Ekibaztūzā notiek lieli celtniecības darbi, un tur aizved pat tos, kam laiks jau gandrīz nosēdēts.
Pirmajā darba zonā ir palikuši nedaudzi strādājošie, kas vēl mūrē valni apkārt darbnīcu zonai un strādā ķieģeļu ceplī, bet ķieģeļus neviens nepērk. Dārzniecība ir izvērtusies plašumā - tikai nezinām, kas dārzeņus ēd. Dārzniecībā strādā latvieši.
Pēc komisijas mani pārceļ uz ceturto baraku. Tur ir savākti visi ar veselības trūkumiem, kurus sūta nepabeigto baraku apdares darbos. Brigadieris ir gruzīns. Pēc brokastīm viņš ved savus vīrus darbā, bet es nozūdu - aizeju uz pirti pie latviešu ūdens pumpētājiem. Pusdienās, kad pārrodos, brigadieris sāk man lasīt morāli un piedraud par slaistīšanos. Es saku, ka var mani pārvest uz citu brigādi, ja vēlas. No manis strādnieks nav bijis un nebūs. Apēdis savu balandu, nozūdu atkal.
Runā, ka atbraukusi komisija, kas visus nespējīgos sūtīšot vai nu pie piederīgajiem, vai uz pansionātu. Vecākie sapņo tikt brīvībā, kamēr vēl dzīvi. Gruzīnu brigadieris saukā mani par prorabu, bet darbā nedzen un lieko biezputras devu arī nepiešķir.
Līkais Ginsburgs kārto baraku lielajai komisijas apskatei. It kā paši sevi drošinādami, ka komisija viņus atbrīvos, vīri stāsta cits citam savas kaites.
"Nē! Nē! " dažs saka. "Tie briesmoņi tik ātri mūs vaļā nelaidīs." Citi tādus cenšas pārliecināt, cik neizdevīgi esot mūs barot un sargāt. Vairums klusē. Arī es. Var jau būt, ka ar komisiju laimējas, bet to vēl redzēsim.
MŪSU barakas vecis ir garš ukrainis - politiskais. Bendērevieši tagad nosaka kārtību. Zagļi klusu dzīvo barakas stūrī un tikai caur pazīšanos cenšas paturēt savas priekšrocības. Viņu ir palicis pavisam maz.
Kādu dienu mani uzrunā barakas vecis. "Tāpat slaisties," viņš saka. "Vai neesi ar mieru būt par priekšnieku mūsu noliktavā?"
Barakā vienā kabinkā ir ierīkota maza noliktava, kur sūtījumu saņēmēji var paglabāt savu bagātību. Vieta nav slikta. Atslēgas glabātājam arī atkrīt pa kumosam, un darbs kaulus nelauž. Piekrītu.
Visvairāk no mājām saņem baltieši, maskavieši, ukraiņi un arī kaukāzieši. Krievu kolhozniekiem atsūta tikai miltus, prosu un samasada mahorku. Sūtījumu saņēmēji pacienā arī mani. Mantu maisiņi nav aizslēdzami, bet viens otrs tos aizsien ar zināmu mezglu - varbūt lai pārzinis nekristu kārdināšanā.
Katrs zin latviešu godīgumu un strādīgumu. Vārds latvietis apliecina, ka tādam var uzticēties. Te strādādams, satieku daudz jaunu paziņu no visādām tautām, un katram ir savs stāsts.
IR pienākusi komisijas diena. Kaili stāvam un drebam, un gaidām savu vērtējumu. Plašajā telpā četri čekisti sēž pie galdiem. Pie vismazākā galdiņa ir nosēdies mūsu līkais barakas feldšers - notiesātais gulaga ārsts Ginsburgs. Viņš izdod lāģera kartiņu, kur ierakstītas agrāko komisiju piezīmes un slēdzieni. Mums neko nejautā; tikai liek pagriezties uz vienu vai otru pusi. Visi kaut ko raksta. Kad mums pasaka, ka varam iet, šī priekšnesuma sekas varam tikai minēt. Saprotu, ka es brīvību neredzēšu.
Uz mājām vairāk netaisās neviens. Nākošajā dienā Imantam Freimanim un Jānim Dālderim - abiem sekmīgajiem paralitiķiem - komisija noņem kruķus. Jānis nospļaujas un aiziet, bet Imants pie ķirurģijas nosēž līdz vakaram.
"Nevaru paiet," viņš saka, bet vakarā aiziet tāpat.
Nākošajā dienā viņš lād barakas feldšeru žīdu Ginsburgu, ka tas viņu nodevis. Ja mēs būtu krimiķi, līko veci par tādu nodevību nodurtu. Abiem paralizētajiem iedod pirmo kategoriju un aizdzen darbā uz veļas mazgātavu. Ķīnieši un korejieši, kas tur strādāja, ir aizvesti.
Ar ziemas sākumu komisija aizbrauc. Komisiju nav izturējuši tikai neārstējamie un trakie. Daudzi, kas tēlojuši slimos, ir atmaskoti, iesaistīti strādājošajos un paredzēti izsūtīšanai uz citiem lāģeriem. Aizbrauc arī mūsu profesors Koļesņikovs - tas pats, kas bija bijis iesaistīts poļu Katinas lietā, pasmējies, kā piemuļķoti rietumnieki, un par to notiesāts uz piecpadsmit gadiem. Par galveno ķirurgu iecel Rēzeknes ārstu Janavu. Viņš esot iesēdināts par partizāņu atbalstīšanu.
ATNĀK Normunds Eglājs un saka, ka Upmalis, kas kādreiz ar kailām kājām kalnā mīcīja sarkanos mālus, bet tagad ir darbnīcu vadītājs, mūs abus esot ielūdzis uz Arnoldiem. Viņš esot pirmo reiz lāģerī nolēmis svinēt savu vārda dienu. Ar dežūrējošo pažarnieku viss esot norunāts. Mūs izlaidīšot caur vārtiem uz darba zonu. Dežurants esot lādzīgais tukumnieks Mertens.
Pēc pārbaudes abi ar Normundu ejam uz vārtiem - tad pa galveno ceļu līdz darbnīcu vārtiem un esam galā. Arnolds dzīvo darbnīcu nodalījumā nelielā istabiņā ar aizrestotu lodziņu uz dārzniecības pusi.
Pēc brīža atnāk Vilis Ulma. Visi dzeram izlejamo vīnu, ko tirgo no mucām lāģera veikaliņā. Vēlāk ierodas ukrainis - ogļu noliktavas pārzinis, un atnes spaini pašbrūvēta alus. Nu iznāk lielas dzīres, un pēc lāģera gavēņa noreibstu kā cālis; tomēr tieku atpakaļ uz savu baraku. Eja starp stabiem, liekas, ir ļoti šaura palikusi, bet, stabos atdurdamies, kaut kā nonāku pie savas guļvietas. Naktī dūša ir nelāga. Bieži skreju ap barakas stūri un no rīta jūtos kā nopērts. Ierodas Normunds un abi priecājamies, ka viss labi beidzies.
Nekādi rauti nenotiek, un pie dzeršanas neviens nav pieradis.
Reiz Imants Freimanis - izbijušais paralitiķis, penicilīna pudelītē atnes ēteri. Saka, tas esot labs un viegli dabūjams. Abi apsēžamies aiz barakas, un Imants mani sāk skolot jaunajā dzeršanas mākslā. Vispirms krūzītē ielej mazliet ūdens un piepilina ēteri. Tas peld pa virsu kā petroleja, un, kad tādu malku iedzer, ūdens noskalo rīkli un nejūt ētera dedzināšanu. Izdzeram pudelīti. Es esmu pilnīgi noreibis, un abi smirdam pēc narkozes.
Narkozes iespaidu visā pilnībā izjūtu citā reizē. Abi ar tuberkulozes simulantu Arvīdu Ozoliņu, sēdēdami barakā uz manas guļvietas, atkal smulējamies ar ēteri, un man sāk astainas zvaigznītes stiepties gar acīm. Lai neaizmigtu, staigāju un ar atraugu atbrīvojos no ētera tvaikiem un zvaigznītēm. Nekad vairāk ēteri neesmu dzēris.
UZNĀKUSI ziema, un mūsu pulciņš satiekas retāk. Mīlētāji ir aizņemti ar savu aizrautību, bet es lasu. Man bibliotekā ir blats un varu dabūt grāmatas. Esmu arī uzrakstījis pāris mīlas vēstules, bet mīlētājs no manis neiznāk. Sapņu būtnes Mārīte un Ella paliek neizdibinātas, bet mani pseidonīmi Pipariņš un Ūsiņš ir palikuši populāri starp mīlētājiem.
Arvīds Ozoliņš ir nolēmis kāpt pāri žogam, lai vaigā redzētu savu Intu Mirdzu. Viņš meklē kādu, kas gribētu iet līdz. Neviens negrib riskēt ar karceri vai pat uz pāris mēnešiem būrī. Kaut gan pašam aizliegtajā zonā iecerētās nav, piesakās Imants Freimanis, kam paralitiķis vairāk nav jātēlo. Sākas plāna izstrādāšana. Vakari līdz pārbaudei ir tumši un gari - vienīgi nodot var baltais sniegs. Nolemj virsdrēbēm pārvilkt veļu.