"Gluži kā izlūki frontē," smiedamies saka Arvīds Ozoliņš. Abi izskatās kā spoki, un smejamies visi.
Sagatavo striķi ar āķi, lai varētu aizķert stabiņu uz mūra, un, kad ir satumsis, abi aiziet. Nezinam, cik ilgi līdz pārbaudei. Laika rādītāja nav. Esam salasījušies visi latvieši kopā, kad atgriežas piedzīvojumu meklētāji, smaidoši un aizelsušies. Esot baidījušies nokavēt pārbaudi.
Arvīds nomet mazu maisiņu uz koikas. "Tas ir sveiciens no Intas Mirdzas," viņš saka.
Maisiņā ir garšīgs sacepums - balts un salds. Dalāmies un slavējam cepējas. Arī mums, pārējiem, kāds saldums ir ticis.
Pēc pārbaudes sākas stāstīšana. Līdz mūrim aizlīduši labi, bet pats mūris gan licies nepārvarams. Arvīds uzkāpis Imantam uz pleciem un aizkabinājis āķi. Arvīds, kad ticis uz mūra, palīdzējis Imantam. Augšā drātis gan plēsušas kreklus, bet lejā gaidījusi Inta Mirdza un sieviešu sardze. Viņas bijušas labi sagatavojušās.
Tikšanās laiks aizskrējis ātri. Arvīds ar savu Intu Mirdzu pat nobučoties nepaguvuši, un Imantam uz tik ātru roku nesanācis iepazīties. Sievietes nemaz tik izsalkušas pēc vīriešiem neesot, un, tikko satikušies, bijis jārāpjas atpakaļ. Saldākais no visa esot sacepums.
Ar šo gājienu sieviešu zonā Arvīds Ozoliņš kļūst leģendārs - vienīgais varonīgais mīlētājs Spaskas lāģerī. Ne mazāk varonīgo Imantu Freimani nepiemin neviens.
VISVALDIS Kalve, lielais mīlētājs un mans draugs, dzīvo darba zonā un parādās pie mums reti. Viņš ir darbnīcas grāmatvedis un paspējis iemīlēties šķirtenē Nabokinā. Sieviešu zonas mīlestību viņš ir aizmirsis. Kāda tai jēga, ja tā neesot sasniedzama. Tagad viņa mīlestība ir blondīne ar uzplečiem. Lai es krieviski uzrakstot dzejolīti par viņa lielo mīlu! Kas nu es par dzejnieku - un vēl krieviski. Sarunājam mākslinieku Krilovu, lai uzzīmē viņas portretu. Vai tādai lāģera uzraudzei ir vajadzīgs zeks bez nākotnes, bet Visvaldis par to nedomā, kamēr nav pārgājis pirmais karstums.
Pat nemīlētājiem citu mīlestība ir padarījusi krāsaināku pelēko dzīvi. Parasto maizes tēmu nomaina runas par sievietēm, un daži jau klusībā domā par dzīvi brīvībā. Daudziem ģimenes ir izpostītas un izmētātas Krievijas plašumos, un tur dzīvo ne vieglāk kā paši lāģeros.
Visi esam izgājuši elli. Pats nesaprotu, kā ir palaimējies izlocīties ar veselu ādu. Arvienu ataust jaunas cerības. Pat Kremļa vara nav mūžīga. Arī tā ceļas un krīt. Ja nav kas pielieto pātagu, pie tukša troņa suņi kaujas.
Mūsu uzraugi ir palikuši laipni. Kādreiz vecākā opera kazakha Serikbājeva vārdu čukstējām un centāmies turēties tālāk no vietām, kur viņš varēja parādīties. Tagad atnumurētie ir sākuši rosīties un domāt, ka viņiem pienākoties cilvēcīga dzīve arī lāģerī, un sargi ir sākuši tēlot līdzjūtīgos. Mums ziņo, ka tikai uz laiku esam izolēti un ka valdība drīzumā izlems mūsu kaitīgumu padomju iekārtai.
ZONĀ ierok divus stabus un atrod volejbola tīklu un salāpītu bumbu. Pēc darba vīri salasās uz spēli. Komanda sastāv no slimnīcas personāla. Invalīdi un vecīši jau nevar bumbai pakaļ skriet. Katrā zonā ir sava komanda, un baltieši ir vadošie.
Starp barakām un zonām organizējas šaha čempionāti. Arī es kopā ar sportotajiem aizeju uz darba zonu, satieku paziņas un tieku pie šahistiem rezervistos. No latviešiem lielākie speči ir jēkabpilietis Mirošņikovs, Rūdis Sudmalis un Normunds Eglājs; no igauņiem - Josija un Rommere. Josija esot bijis Igaunijas jaunatnes čempions.
Tieši kā senajā Ēģiptē ūdens pulkstens atvieto šaha pulksteņus.
Priekš visa lāģera ir iegādāti pūšamie instrumenti, un organizējas pūtēju orķestris. No latviešiem piedalās sieviešu nīdējs Pēteris Lācis un skrundenieks Ernests Bite. Atrodas arī solisti; tikai nav vietas kur koncertēt. Muzikanti staigā pa barakām un vasarā spēlē uz laukuma.
Vilis Ulma ir ticis skatuves māksliniekos - tēlo klaunu.
BARAKU, kurā bija karceris, pārtaisa par komercēdnīcu. Apmeklētāji atrodas, jo daži ir tikuši pie naudas. Man par noliktavas pārraudzīšanu nemaksā, bet ir jau tāpat labi - pietiek no atmestajiem kumosiem.
Reiz mani uzcienā ar suņa gaļu un pēc tam jautā: "Vai zini, kas tā tāda?"
"Nevar jau saprast," es saku. "Neliekas ne zoss, ne cūka." "Vau! Vau!" mans pacienātājs smiedamies saka.
Nekas! Pavisam garšīgs ir tāds trekns vau vau.
Tuberkulozniekiem te suņa taukus dod kā tautas dziedniecības līdzekli.
Kazakhi pacienā ar kūpinātu zirga šķiņķi un stāsta, kā to gatavo. Zirgu pa ziemu nobadinot, pavasara jaunajā zālē atbarojot un tad - gaļa kā kumeļam.
Rietumu ukraiņi lepojas ar speķi. Tas ir pamatīgi sodrējos novāļāts, bet plānāks kā Baltijas speķis. Visām tautām ir kaut kas garšīgs; tikai krievi iztiek ar prosu un samasada mahorku.
Vēl kāds rublis ir palicis no pārdotās žaketes. Ieeju paskatīt, ko dod jaunajā ēdnīcā. Te saimnieko maza auguma žīds, kas iekasē naudu, un divi krievu pavāri. Var dabūt gaļas zupu, krējumu, rīsu biezputru un pončikus - eļļā vārītus mīklas pīrādziņus. Par rubli nopērku divus pončikus. Pie četriem galdiņiem ir sasēduši ēdāji - gandrīz visi no darbnīcas zonas.
Svētdienās ēdnīcā rāda kino, un kulturālās audzināšanas nodaļa izdala biļetes vadošajiem darbiniekiem un strādājošajām brigādēm. Gudroju, kā tikt uz izrādi. Biļete ir pavisam vienkārša - mazs papīriņš, kam uzspiests ovāls, robots aplis ar KVC apļa vidū. Atrodu gumijas gabalu, izgatavoju zīmogu un no sodrējiem iztaisu tušu. Nospiežu biļetes sev un draugiem. Ekrāns ir uzkārts gandrīz ēdnīcai pa vidu, un, kaut arī bildi rāda ačgārni, baudām kripatiņu no sovietu kultūras. Vēlāk biļetes vairs nevaru iztaisīt. Biļete maksā veselu rubli, bet arī rubļa vērtība ir kritusies, un paika palikusi pavisam rets valūtas līdzeklis.
VISVALDIS Kalve atnācis stāsta, ka vairāk uz garajiem soda gadiem tik stingri neskatoties. Viņam esot piespriesti tikai piecpadsmit gadi; tāpēc esot izredzes atbrīvoties no konvojiem un brīvi staigāt ārpus zonas.
Viņš mani grib pierunāt, lai eju viņa vietā par darbnīcu grāmatvedi.
"Arī Arnolds Upmalis grib latvieti," Visvaldis saka.
Es pat grāmatvedim neesmu blakus sēdējis, bet Visvaldis mierina, ka pirmo mēnesi man palīdzēšot noslēgt. Slikti jau nebūtu, un saku, ka padomāšu, bet izdomājis jau esmu. Upmalis - tas pats pie kura abi ar Normundu Eglāju svinējām Arnoldus - ir darbnīcu vadītājs. Vai nu tā būs, ka neatradīšu palīdzību, ja vajadzēs. Grāmatveža vieta būtu labs ieguvums, un būtu arī kaut kāda alga. Pievakarē atnāk Arnolds. "Nu vai izdomāji?" viņš prasa.
Saku, ka - jā!
Nu tad lai rītu nākot ar darba brigādi uz darbnīcām. Pasaku barakas vecim, ka atstāju mantas pārziņa vietu un pastāstu par savu jauno darbu.
"Nu tad jau labi," viņš saka un paņem atslēgu.
DARBNĪCAS veido mazu valstiņu lielajā lāģera savienībā. No akmeņu lauztuvēm un ceļa darbnīcas norobežo trīs metri augstais mūris; no dārzniecības - dzeloņdrāšu žogs. Darbnīcas ir iekārtotas kādreizējā 86. barakā, un noliktavas ir apvienotas ar kurpnieku un drēbnieku darbnīcām. Pie ieejas ir neliels kantorītis ar nelielu galdu un trīs krēsliem - priekšniekam, pasūtītājam un man.
Arnolds mani iepazīstina kā jauno grāmatvedi. Mans uzdevums ir izrakstīt darba rīkojumus, pieņemt pasūtījumus, izdot un norakstīt materiālus, aprēķināt algas un uztaisīt mēneša atskaiti. Visvaldis pazūd jau nākošajā dienā. Līdz mēneša beigām ir palikusi nedēļa, un es pētu vecās atskaites un mēģinu izdomāt, kā mēnesi noslēgt. Kapeiku meklēdams, divus vakarus nosēžu līdz vakara pārbaudei. Vienīgā rēķināmā tehnika ir skaitāmie kauliņi, bet man uz tiem neko neveicas - pirksti ir stīvi un neveikli.