Atskaiti tomēr nododu. Lāģera grāmatvedis gan atrod kļūdas, bet kā iesācējam piedod. Esmu darbnīcu grāmatvedis, un man ir iespējas pažēloties pie kāda priekšnieka, un - tā kā arī priekšniekiem vienmēr kaut kas ir vajadzīgs, viņi darbnīcā apgrozās bieži.
Sākumā ir grūti kā skolas puikam kājās celties katra noplukuša uzrauga priekšā, bet vēlāk atrodu, ka tas tik tā sākumā, kamēr esmu iepazīts un pats iepazīstu priekšniekus. Un viņi visi ir krasi mainījušies. Kaut jāuzmanās ir, pēc mēneša mierīgi sēžu un tikpat mierīgi sarunājos ar tiem, no kuriem ir bijis jābaidās visus šos gadus.
Saņemu savu pirmo algu - četrdesmit rubļus. Tas esot, kas paliekot no pilnas algas, kad atskaitot apģērbu, uzturu, telpas un apsardzi. Nekad neuzzinu, cik īsti izmaksā mana uzturēšana.
Drēbnieku darbnīcā strādā meistari Millers un Točs ar diviem mācekļiem un piegriezējs Artūrs Cerūzis. Artūrs ir bagātnieks. Viņš saņem par pasūtījumiem un haltūrām - darbiem, ko neiegrāmato. Arī kurpniekiem brīvo pasūtījumu grupā haltūru pietiek. Kaut tās nav likumīgas, priekšnieki apiet savu brīvo grāmatvedību un nokārtojas ar meistariem.
Kurpnieku darbnīcas grupa, kas apkalpo brīvos, sastāv tikai no latviešu modeļkurpniekiem. Apavu virspuses taisa Tabaks, un apavus nobeidz Junkers un Tērauds.
Lāģera remonta brigādi - savus četrdesmit vīrus - vada gruzīns Bumbašvili. Viņš sēžot astoņus gadus par spekulāciju un atceras labos laikus, kad vedis augļus uz Maskavu, bet laikam par maz iedevis priekšniecībai.
"Tie partijas maisi jau nav piepildāmi," viņš saka.
Mūsu šujmašīnas - astoņpadsmit remonta cehā un sešas pie drēbniekiem - ir pavisam vecas; laikam kara laupījums no Eiropas. Diegu ir pietiekoši, bet adatu nav. Kurpniekiem neiet labāk. Viņi taisa naglas no veciem trošu gabaliem. Naglenieks dienā uztaisa ap divi kilogrami lāģera naglu, bet grūti ir atrast attiecīga izmēra izejmateriālu.
Sāku iepazīties ar blata vareno spēku un atrodu, ka pazīšanās ir zelta vērts. Papīra nav. Visai lāģera grāmatvedībai lieto papīru maisus. Tos saņem no noliktavas un, lai uz tiem varētu rakstīt, katru gabaliņu izgludina. Slimnīcā raksta uz avīzēm, bet par blatu es izrakstu papīru no pārvaldes. Nekāds labais tas nav, bet ir uz kā rakstīt. Reiz saņemu no salmiem gatavotu papīru, uz kura skaidri ir redzami sapresētie stiebru gabaliņi. Brīnāmies par tādu ražojumu.
Mūsu darbnīcās vislielākais blats ir Artūram Cerūzim, un priekšniecība viņu apskauž.
"Viņi tak visi ir nabagi un pērkami," saka Artūrs, un darbnīcas vadītājs Arnolds Upmalis nobāl. Artūrs ir priekšniekiem vajadzīgs un nebaidās pateikt, kā ir. Viens pārdošoties par uzšūtām biksēm; otrs - par uzvalku vai mēteli, un uzraugam pietikšot ar tapočku pāri.
Vēlāk es arī redzu šo nabadzību un pērkamību. Par tapočku, jeb čību pāri, ko Arnolds piedāvā Nabokinam, šis dedzīgais mīlētāju ķērājs labprāt sameklē starpzonā iekritušās vēstules no Arnolda lāģera mīlas.
Starp brīvajiem čības ir iecienītas. Karstajās un sausajās vasarās cita apava nav vajadzīgs. Virsnieki ir iecienījuši brezenta zābakus. Tie ir viegli un, kārtīgi nosmērēti, izskatās kā no chroma. Čību pāris, gatavots no kirzas virsas un gumijas zoles, maksā trīsdesmit rubļu, un to var valkāt visu vasaru.
Šuj arī uzvalkus, bet drēbi ir grūti dabūt. Armijas šineļiem, frenčiem un biksēm drēbi saņem no valsts. Millers ir šineļu jeb mēteļu meistars; Točs - frenču jeb žakešu, un Cerūzis specializējas uz biksēm. Viņu slava iziet pa visu steplāgu.
Remonta brigāde labo lāģernieku trūcīgos apģērbus un apavus.
No auto riepām izplēš diegus un no vecām trosēm darina naglas. Papēžu un pazoļu šūšanai vecās riepas saplēš vajadzīga biezuma kārtās.
Remonta brigāde saņem tikai atgriezumus - ādas, brezenta vai kokvilnas gabaliņus. Zābaki, vaļenki un šūtās drēbes nāk no armijas norakstīto mantu noliktavas. Lāģeris neko nenoraksta. Visu izlieto līdz pēdējai skrandai.
Mēs arī guļam uz palagiem un sedzamies ar segām. Mani pārliek tā saucamajā pridurku barakā, kur katrs guļ uz sava tapčana ar mākslīgu materiālu apvilktas guļvietas. Es esmu visnabadzīgākais, bet jūtos labi. Barakā esam desmit - no pārējiem zekiem mazliet apskausti. Kādreiz arī es apskaudu šādus izredzētos; tikai tagad starpība nav tāda pati kā toreiz.
AR jaunievestajām pārmaiņām ir radušies tādi, kas sāk atklāt, cik daudz ir darījuši, lai nostiprinātu padomju varu, un sūdzas, ka ar apcietināšanu ir noticis pārpratums. Starp baltiešiem un rietumu ukraiņiem tādu nav.
Latvieši arvien salasās gruplņas, bet starp mums nav tās tuvības, kāda ir starp sādžu ļaudīm. Gruzīni ik vakaru sanāk kopā un dzied savas gari vilktās tautas dziesmas, un arī lietuvieši izveido kaut ko līdzīgu mazai nacionālai kopai. Latvietis no laika gala ir bijis savrupnieks - laimīgs tikai pats savā sētā uz savas zemes, bet šī mūsu tik teicamā īpašība šeit ir zaudējusi spēku. Mēs jūtamies sadalīti un vientuļi.
Par zonas notikumiem dzirdu un notiekošo redzu tikai vakaros. Jūtu, ka sāku attālināties no saviem paziņām, bet svētdienas visi pavadām kopā.
Vienu otru no ieslodzītajiem partijas vīriem, kas žēlojas, ka caur pārskatīšanos apcietināti, ved uz Maskavu. Tur viņu lietu caurskatot un viņus pašus attaisnojot. Arī nespējīgos lāģerniekus sāk palaist uz patversmēm vai piederīgo apgādā, bet tādu ir maz. Lielākā daļa tomēr paliek mūsu pusē žogam. Vai tie visi vēl joprojām ir uzskatīti bīstami iekārtai, ja viņiem netauj nomirt brīvībā? Nedaudzie lāģera žīdi arī runā par brīvlaišanu un pulcējas pie Ādama komercēdnīcā.
Darbā bieži saskaros ar priekšniekiem un sargiem un brīnos par šo cilvēku pielāgošanās spējām. Bez iebildumiem viņi seko augstākās varas prasībām; tikai sievietes reizēm it kā apšauba politisko pareizību. Viena otra izstāsta savas bēdas - varbūt lai paliktu vieglāk, bet ko es varu atbildēt? Esmu mācījies slēpt savas domas. Vai mazums par savu vaļsirdību ir klāt dabūjuši jaunus lāģera gadus? Un man negribas arī pazaudēt vietu.
Pirms paraksta manu listi ar norakstītajiem materiāliem, sagādes daļas priekšnieks Skačkovs sākumā mani aizdomīgi vēro. Viņš zin, ka var apiet vismodrāko priekšnieku vai sargu. Viņa palīgs Kulagins atklāti tirgojas Skačkovam aiz muguras.
Es esmu tehniskais izpildītājs un par blatu varu tikai uzrakstīt mazāku nocenojumu. Artūrs Cerūzis pret visiem lielajiem izturas kā pret tu - draugiem, un augstie biedri nemaz neapvainojas. Tā kā Artūrs var viņiem šo to izgādāt, noplukušie priekšnieki ir viņa kabatā.
Mani pamatīgi apskata arī vecais opers kazakhs Serikbājevs, bet neliek noskaitīt pantu un sodu. Ieraudzījis manu no mājām atsūtīto pildspalvu, kaulējas, lai to atdodot viņam. Saku, ka tā ir dāvana un to nedošu nevienam. Vecās iekārtas laikā es pildspalvu varbūt no bailēm vien būtu atdevis.
MANI aizved uz pirmo darba zonu un ieliek kopā ar drēbniekiem un kurpniekiem pirmajā, vēl angļu celtajā barakā. Baraka ir līdz logiem ierakta zemē un sadalīta nelielās istabiņās. Manējā mēs esam seši. Ir pavisam jauki staigāt pa dēļu grīdu.