Lai es varētu brīvi staigāt uz darbnīcām, man izraksta caurlaidi, un šī mazā priekšrocība liekas kā liela brīvība. Pa dienu darba zonu apsargā, bet naktī sargus noņem un atstāj tikai dažus izredzētos.Viens no tiem ir darbnīcu vadītājs mūsu Arnolds Upmalis.
Arī steplāgā ir sākusies tīrīšana. Plantators - kā pats jutās un bija iesaukts visa apgabala lāģeru priekšnieks, kas kādreiz pajūgā, lielo vēderu izgāzis, apbraukāja lāģera laukus, ir pazudis. Ir savādi redzēt lielos pazūdam. Arī Kremlī vairāk neesot čekistu bosa Berija.
Kādu dienu no tā paša kukuruzņika izkāpj citi vīri, un visu dienu no pārvaldes nes uz stepi kaut ko dedzināt. Pēcpusdienā brīvās pasūtītājas satrauktas stāsta, ka dedzināti papīri un sadauzīts Staļina krūšu tēls. Vēlāk abi ar Artūru Cerūzi spriežam, ka bendes laikam cenšas noslēpt savus darbus.
PĒC visiem labi nosvinētiem svētkiem vīri staigā ar saskrāpētām sejām un sievas ar zili aizpampušām acīm. Tikai retā žēlojas, ka vīrs viņu sasitis un, piedauzīšanu nogludinādama un piedodama, saka: "Bet viņš mani mīl!"
Visvairāk mūsu brigādē jūsmo par tatārieti Faīnu. Nesaprotam, kā tādai skaistulei var būt tik neglīts vīrs. Staršins Tumānovs kādu laiku ir mūsu zonas režīmnieks; tad pāriet uz specnodaļu. Aiz greizsirdības reiz viņš solās mums visiem apgriezt sprandas tikai par to, ka Faīnas labotajiem vaļenkiem sānos esam uzšuvusi mazus ādas ornamentus, kas viņai sagādā lielu prieku. Nākošajā dienā Tumānovs, manā kantorī iedrāzies, kliedz, ka esam sabojājuši zābakus, un pierimst tikai, kad saku, ka atlīdzināšu - bet apavu lai atstāj darbnīcā.
"Tas manai maukai nebija vajadzīgs," viņš norēcies aiziet.
Reiz Faīna stāsta, ka vīrs saņēmis ceļa atļauju uz atpūtas vietu Rīgas jūrmalā.
"Nu es arī redzēšu to izslavēto Rīgu," viņa priecājas.
Par Rīgu es neko viņai pastāstīt nevaru. Atmiņā ir palicis tikai sniegotais marta rīts, sargu lamas un suņu rēkšana. Atgriezusies Faīna sajūsmā stāsta par tīro pilsētu. Pat viņas lācis nosmēķēto cigarešu galus nemetis uz ielas.
"Kāpēc tu precēji tādu?" saņēmies jautāju.
Tatāru meitenes pašas vīrus neizvēloties. To izšķirot vecāki. "Tāpēc arī manu likteni izlēma vecāki," viņa saka.
Vēlāk Faīna iemīlas māksliniekā Krilovā, kas pēc atbrīvošanas ir nometināts Karagandā. Viņa aizbēg no sava lāča, bet pēc pusgada ir atpakaļ.
Jautāju - kāpēc?
Tatāru likumi esot nežēlīgi. Vīra radi draudējuši, ja viņa neatgriezīšoties, ne vienu, ne otru dzīvu neatstāšot. Lai paliktu dzīvi, viņiem abiem būtu jābēg uz otru pasaules galu.
Brīvības gaidas
Ir izsludināta brīvlaišana tiem, kas karojuši vācu pusē, un mūsu lāģeris ir palicis pavisam tukšs. Tā kā darba spējīgos aizved uz citiem lāģeriem, liekas, mēs esam atstāti nomiršanai. Darbnīcu vadītājs Arnolds Upmalis pavasarī būs nosēdējis savus soda gadus. Ir ievesta tā saucamā progresīvā soda skaitīšana, pēc kuras Arnoldam par katru nosēdētu dienu skaita trīs. Arī es saņemu vienu lieku dienu, bet mums, divdesmitpiecgadniekiem, tas maz ko dod.
Kad aizbrauc Tabaks, Millers un Junkers, mūsu kurpniekmeistaru krājums ir izsmelts, bet vai nu viņiem tādēļ būtu jāpaliek lāģerī? Mūsu tagadējais lāgpunkta priekšnieks Cabans ir mierīgs vīrs. Liekas, visi trakie ir pazuduši.
Milicija mēģina sevi izcelt kā cilvēcīgu institūciju, un daži uzraugi cenšas iestāstīt, ka esot mums vienmēr gribējuši palīdzēt.
"Kā?" gribētos jautāt. "Ar dauzīšanu un spārdīšanu?" Viņi visi atgādina suņus, kas, iekoduši, luncina astes.
DĀRZNIECĪBĀ strādā latvieši - Dorbe, Lukumietis un pulkvedis Gailītis. Kad aizeju viņus apciemot, Dorbe man kabatā iebāž gurķi. Esmu aizmirsis, kā gurķis garšo, jo lāģerī pat skābēto nav. Sāla tikai tomātus.
Šie trīs latvieši apkalpo katrs savu gurķu māju un rūpējas, lai katrs zieds būtu apputekšņots.
"Neesam ne bites, ne trani," viņi smejas, "bet gurķus uztaisām." Vēlāk iepazīstos ar dārzniecības vadītāju un saņemu zaļumus par blatu. Raža nav domāta lāģerim.
Kādu dienu piegriezējs Artūrs Cerūzis stāsta, ka dārzniecībā no Džumabeka esot ieradusies jauna grāmatvede.
"Skaista meitene un latviete," viņš saka.
Tā nu man būtu jāredz, es domāju.
Un viņa patiešām ir skaista. Viņa esot Alvīne Vuškāne no Dunavas.
Sēžam un jokojam, un viņa stāsta, ka strādājot lauksaimniecības punktā un atsūtīta pārraudzīt dārzniecību.
Norunājam redzēties nākošajā reizē, bet tāda nepienāk. Alvīne esot ielikta lopkopju brigādē par slaucēju. Vēlāk Artūrs zin stāstīt, ka sarkanmatainais punkta priekšnieks viņu bijis ieskatījis sev par mīļāko, bet, acīmredzot, nekas nesanācis.
Alvīnes nostāja mani iepriecina.
MŪSU Arnolds Upmalis brīvības gaidās šķiet pavisam apjucis. Sen aizmirsis Sibīrijā savu sievu un meitu, viņš sapņo par Maiju - jauno lāģera mīlu, un dzīvi Karagandā. Tāpat aizrāvies ir Oļģerts Steprāns ar savu jauno vidzemnieci un nemaz nejūtas vainīgs, ka ir nodomājis atstāt ģimeni. Rīdzinieks Ulma arī esot precējies, bet jūsmo par Anitu. Esot gan drusku pakliba, bet ar skaistu purniņu.
Visi šie vīri saka, ka ar sievām nekāda labā satikšana nav bijusi, un, liekas, visi grib apklusināt savas sirdsapziņas un nepalaist garām ar roku sasniedzamu laimi. Un lāģernieka laime jau nesēž ceļmalā. To katrs zin.
Vīriešu te ir daudz, un katrs lepojas, ja ir ieguvis sievieti. Tikai Artūrs Cerūzis nav sapņotājs. Bez kādām ilūzijām viņš satiekoties ar piena vedēju. Reiz, pienu slimnīcai atvedusi, viņa ar visu divjūgu iedrāžas darbnīcu pagalmā.
"Kur resna un neglīta," es saku.
"Bet priekš gulēšanas mīksta!" nosmejas Artūrs.
MANS draugs Visvaldis Kalve dzīvo nepārtrauktās mīlas mokās. Patreiz viņš ir iemīlējies blondā šķirtenē. Viņa mums izmaksā algu, un esmu viņu labi apskatījis. Nesaprotu, ar ko viņa spēj Visvaldi tā kārdināt, bet tāds jau viņš ir - apreibst kā tauriņš no katra zieda.
"No tik karstas mīlestības," saka Artūrs, "to dullo vajadzētu atradināt."
"Viņa tagad salaiž ar Edgaru - tāpēc ir tik nepiekāpīga," kādas dienas vēlāk Artūrs esot Visvaldim stāstījis.
"Nedomāju gan, ka tu tāds vien draugs!" iedrāzies manā kantorī, kliedz Visvaldis.
"Kas tad ar draudzību vainas?"
"Nu tu taču salaid ar Viņu!'
Es liekos, ka nesaprotu, par ko Visvaldis runā.
"Nu jā! Tagad jau esi bagāts! Vari Viņu uzturēt," viņš saka.
"Nedomāju gan, ka tā man iegriezīsi!"
Aiziedams Visvaldis aizcērt durvis. Man škiet neticami, ka draudzība tik ātri var izjukt. Visus šos gadus domājām, ka bijām nešķirami, un nu sievietes dēļ viss cauri. Es noskatos pa logu, kā, kruķus svaidīdams, ar lieliem lēcieniem viņš pazūd aiz vārtiem.
"Redzēs," saka Artūrs, "vai reizi nenāks pie prāta?"
"Nezinu, kā būs ar prātu, bet drauga man vairāk nav," saku pavisam sašutis.
Nākošajā dienā Artūrs stāsta, ka Visvaldim ar mīlestību esot cauri. Piedzēries aizgājis pie viņas, raudājis un valstījies pa zemi, un tikai ar lielām pūlēm vecais Djomins mīlas apsēsto pa godam izvadījis pa durvīm.
Pēc divām nedēļām Artūrs atklāj visu, un Visvaldis nevar beigt skaidroties.
"Kāpēc," es saku, "tu domā es mainītu draudzību ar bijušo uzrauga sievu?"