Mans draugs Artūrs Cerūzis ir iekārtojies pie kāda kazakha blakus elektrostacijai un šuj, galvu nepacēlis. Darba esot daudz, un, kad šeit beigšoties, strādāšot Karagandā. Amatam ir zelta pamats. Varbūt man vajadzēja paklausīt Artūru un iemācīties kaut bikses pašūt.
Artūram ir arī izskatīga ukrainiete ar lielām mandeļu acīm.
Pataisot ēst un paguļot blakus. Resno piena vedēju nepieminu. Šinī pamestajā zemē vīrietim ir vērtība - sevišķi rietumniekam. Katra sieviete grib tikt uz izslavētajiem rietumiem.
"Ne jau es kādu uz Latviju vedīšu," saka Artūrs. "Ja grib, lai cer, kamēr apnīk."
Aizeju pie nesen atbrīvotā kurpnieka Saša. Viņu Spaskas ciematā ir pievākusi kāda vietējā šķirtene. Saša ir laimīgs, ka atradis sievu ar būdu un govi. Samanu būdiņai blakus ir sarukusi siena kaudzīte. To nokurināšot, kamēr govs esot ganībās. Lai no kaimiņu lopiem kaudzīti pasargātu, tai ir aplikta pīta sēta. Malkas te nav. Uz sētas saulē žūst govju mēslu ripas ko ziemā kurināt.
Būdā ir istaba un virtuve. Istabā ir balta, augsti saklāta gulta ar spilvenu kaudzi; virtuvē neliels galdiņš ar diviem ķebļiem. Būdas iekšpuse ir izbalsināta un tīra, un sieva glīta un izdarīga.
"Vai nedomā braukt uz dzimteni?" es saku.
"Kas mani tur gaida?" viņš atbild. "Kāda man, klibam, vairs vērtība?"
Ģimene pēc garajiem gadiem viņu aizmirsusi, un nekur vairs nebraukšot. Te vismaz esot jumts un maize. Esot tikai jāapskatās. Kaut ko jau viņš arī vēl strādāt varot.
"Un tik lepna gulta," es saku. "Kāda ir tādā gulēšana pēc cietajām nārām?"
"Tā tikai prestižai un ciemiņiem," viņš saka. Gultā nemaz neesot gulējis.
Paši guļot uz salokāma vates matrača, viņš saka un rāda uz guļamo kaktā.
Tādu filozofiju es pavisam nesaprotu - gulēt uz grīdas un skatīties uz mīkstu gultu! Būtu tad uz krāsns gulējuši, bet krāsni jau tagad nekurina, un tā ir pavisam vēsa.
Prasu, kur govij kūtiņa?
"Vasarā nav vajadzīga," viņš saka, "un pa ziemu govs stāv koridorā."
KAMĒR draugi strādāja galdniecībā, man uztaisīja lepnu čemodānu - pat ar atslēgu, bet vēl nekur nav jābrauc. Vecie draugi ir aizbraukuši, un jaunie paziņas noderīgi. Ceptuves vadītājs man piegādā baltmaizi un dzeramo raugu. Galdnieku darbnīcas vadītājs atnes divus no mēbeļu drēbes gatavotus gultas pārklājus. Viņi taisot ogļu klubam mēbeles. Par uzšūto uzvalku ogļu noliktavas pārzinis atsūta kravu labu ogļu, lai man ziemā neesot jāsalst.
Kas zin, kur būšu ziemā, bet priekš siltuma jāgādā ir. Pagājušā ziemā darbnīcu nevarēja piekurināt. Pilnīgi saprotu lāģera blata sistēmu un cenšos to izmantot. Esmu uz tādas pakāpes, kur zemākie mani nevar aizsniegt, bet ar augstākajiem ir jāprot sadzīvot. Iznāk strīds ar slimnīcas zonas priekšnieku poli Ternovski. Viņš liek, lai savācam pie darbnīcas žoga izbērtos atkritumus. Saku, ka tos ir sabēruši viņa zonas dieninieki.
"Ko tu īsti iedomājies!" viņš kliedz. "Neizpildīt pavēli?" "Neesmu jums padots," saku, un viņš piesarcis aiziet.
Strādnieki smejas, ka sen jau Ternovskim vajadzējis pa ragiem.
Pie vecā iekārtas jau gan es būtu nopelnījis karceri vai būri, bet tagad jūtu, ka tikšu sveikā cauri. Tomēr, nākošajā svētdienā netieku aiz zonas. Ternovskis ir mani izsvītrojis no saraksta. To viņš var izdarīt, bet es sarunāju ar Jāni Apsīti un aizeju uz pārvaldi. Tur viss izkārtojas bez grūtībām, un, neskatoties uz priekšnieka aizliegumu, varu svētdienās atstāt lāģeri.
DARBA zonā kriminālie ir uzbrukuši būrim un cits citu sadūruši. Vakarā doktors Rozenbergs - tas pats, kam visas lāģera noliktavas bikses par mazām - stāsta, ka visu dienu šuvis brūces.
"Tikai līķu nebija," viņš saka.
Nākošajā rītā no darba zonas krimiķus izdzen stepē, liek izģērbties un krata visu dienu.
Mūsu sargiem sākušies nemierīgi laiki - pat zonas suņus kriminālie ir apēduši. Man laimējās savu Lēdiju izglābt pie caurlaides, un, it kā visu sapratusi, kucīte tagad bēg no blatnijiem.
Kādu citu dienu tracis izceļas bijušajā sieviešu zonā.
Kriminālie, sagrābuši maizes vedēja pajūgu, solās apēst zirgus, ja viņiem nenodrošināšot veikalu. Lāģera priekšnieks ir satriekts. Ja zirgus apēdīs, viņam pašam par tiem būs jāmaksā; tāpēc ierodas uz sarunu.
Kriminālie priekšnieku kopā ar Cibuļu no kulturālās audzināšanas nodaļas aizveduši uz lāģera virtuvi un likuši strēbt lāģera balandu. Priekšnieks no bailēm dabūjis infarktu. Viens blatnijs viņam visu laiku stāvējis ar cirvi aiz muguras un skubinājis strēbt ātrāk. Paša recepte vien esot. Cibuļa dabūjis caureju, un štābā visi smejas, ka balanda tā garšojusi, ka izstrēbis divas bļodas.
Kad maltīte pabeigta, blatniji pajūgu atdevuši un priekšniekus palaiduši.
Vadībai nav miera. Pēc laiciņa kriminālie ir iemānījuši zonā sanitārās daļas priekšnieku Jermakovu. Nogalināšot, ja apsardze pielietošot varu. Gribot Jermakovu sodīt par viņa nežēlīgo apiešanos ar ieslodzītajiem. Arī es neesmu aizmirsis viņa nežēlību un gribētu zināt, kā nu pats jūtas blatniju nagos.
Štābā neviens nezin ko iesākt. Ierodas prokurors, bet atbilde ir tā pati - palaidīs, kad sods būs izciests. Blatniji priekšniekam novelk mēteli, noņem uzplečus, pašu iebāž kabūzī pie virtuves un tikai pēc trīs dienām paziņo, ka par labu uzvešanos sods samazināts un Jermakovs varot iet.
Vainīgos neviens nesoda, un es jūtu mazu gandarījumu, ka par ieslodzīto mocīšanu un pazemināšanu tam nezvēram mazliet ir atdarīts. Vēl pavisam nesen katrs priekšnieks pret zekiem varēja izturēties kā patikās. Ar smīnu klausos sievu protestus, ka tādiem necilvēkiem kā Jermakovam nevajadzētu dot darbu. Viņām vīri esot visu laiku pakļauti tādiem nezvēriem. Nezinu - sākt smieties vai raudāt. Tikai pavisam nesen viņu vīri paši nebija nekādi eņģeļi.
SANITĀRĀS daļas priekšnieka vietnieks Koifmans stāsta par saviem iespaidiem Maskavā. Viņš esot pavadījis uz galvaspilsētu veco armēni - kādreizējo Višinska vietnieku. Pēc padomju varas secinājuma armēnis esot sadarbojies ar dzimtenes nodevējiem un notiesāts uz divdesmit pieciem gadiem, bet tagad pirms miršanas attaisnots.
Kādreiz ceturtajā barakā viņš sūdzējās par netaisnību, ko tautas ienaidnieki viņam nodarījuši un, apliecinādams savu nevainību, rakstīja pašam Staļinam. Daudzi padomju iekārtas notiesātie atbalstītāji tagad mēģina pierādīt, ka bijuši nevainīgi.
Vainīgs vai nevainīgs, viss ir atkarīgs no apstākļiem. Arī mūsu lāģera vecākais cenzors Sacharovs tagad stāsta, ka nav kontrolējis zeku rakstīto vēstuļu skaitu. Es viņam gan atgādinu, ko izmeklēšana atklāja. Esot sadedzinātas mūsu pirmās vēstules, ko sūtījām uz mājām.
"Un tā kā tikai divas vēstules varēja gadā rakstīt," es saku, "mani piederīgie veselus divus gadus nezināja, kur esmu."
SLIMNĪCAS zona ir nolēmusi tikt vaļā no pēdējiem zagļiem, kas bijuši sagatavojušies uzbrukt ukraiņu bendēreviešiem. Vakarā eju paskatīties, kā notiks blatniju piekaušana. Sardze pie caurlaides ir divkāršota, bet mani ielaiž.
Pie piektās barakas ir salasījies liels pūlis, un lāgpunkta priekšnieks un režīmnieks abi cenšas pūli pārliecināt, ka viņi lietu ar kriminālistiem nokārtošot.
"Mēs vis tev, priekšnieciņ, vairāk neticam!" paceļas balsis cita caur citu.